Otrajā sesijā plašu pārskatu sniedza Sinodes relators kardināls Andželo Skola.
Priekšpusdienas sesijā pirmais uzstājās kardināls Jānis Pujats. Viņš uzsvēra, ka tabernakulam jābūt baznīcas galvenajā altārī. Atgādināja, ka priesteru uzdevums ir rūpēties, lai ticīgie regulāri pieņemtu Grēksūdzes sakramentu. Pēc kardināla domām, katru dienu pirms Svētās Mises priesterim jābūt konfesionālā un jāuzklausa visus penitentus.
Arhibīskaps Žans Pjers Kutva no Ziloņkaula Krasta Republikas runāja par Bībeles apustulātu, kas cilvēku sirdis atver Svēto Rakstu gaismai. Viņš ieteica nākamo Bīskapu Sinodi veltīt Bībelei. Arhibīskaps Osvalds Gomis no Šrilankas norādīja uz Euharistijas svinēšanā pieļauto pārkāpumu radītajām negatīvajām sekām. Baznīcas vadītājs runāja par liturģijas inkulturācijas nepieciešamību.
Zimbabves bīskaps Andželo Floro Martinezs runāja par izaicinājumiem, kādi pastāv viņa valstī. Tie saistīti ar priesteru trūkumu un izkaisītajām ticīgo kopienām. Tas nozīmē, ka Euharistijas svinībās viņi var piedalīties tikai reizi mēnesī, un, varbūt, pat vēl retāk. Viena no Baznīcas prioritātēm ir pastorālais darbs ar ģimenēm. Ir jāpalīdz ticīgajiem atklāt Euharistijas nozīmi. Tā atver cilvēku sirdis solidaritātei.
Pret garīdznieku celibāta atcelšanu izteicās Sidnejas arhibīskaps kardināls Georgs Pells. Viņš uzskata, ka Sinodei ir arī skaidri jānosaka kritēriji par liturģijas svinēšanu, īpaši svētdienās, bez priestera līdzdalības. Baznīcai nepieciešama katehēze par Euharistijas nozīmi un priesteru darbības lomu.
Neparastu liecību par ticības mocekļiem sniedza Banja Lukas bīskaps Franjo Komarica. Pēdējā kara laikā Bosnijā, kas notika deviņdesmito gadu vidū, katoļu lielākā daļa atstāja valsti, daudzi vēl nav atgriezušies. Banja Lukas diecēzē divas trešdaļas kristiešu zaudēja dzīvību. Bīskaps Komarica nosauca savu diecēzi par „Krustā sisto Baznīcu”. Viņš pauda cerību, ka tik daudzu kristiešu izlietās asinis veicinās mieru valstī.
Par kristiešu situāciju Turcijā runāja bīskaps Luidži Padovese. Tarsā, kurā piedzima apustulis Pāvils, kristieši ir tikai trīs garīgās māsas, kuras uzņem svētceļniekus. Lai varētu svinēt Euharistiju vienīgajā baznīcā, kas daļēji pārveidota par muzeju, katru reizi jālūdz vietējās valdības atļauja. Līdzīga situācija ir arī Antiohijā.
Uz kristīgās ticības trīs aspektiem norādīja bīskaps Hils Kabaši no Albānijas. Tā pamatojas ne tikai uz liturģijas svinēšanu un kalpošanu, bet arī uz moceklību. Piemērs ir albāņu ticīgie, kuri gadiem ilgi bija pakļauti diskriminācijai, vajāšanām, spīdzināšanai un nāvei. Bīskaps Kabaši atgādināja, ka ne tik sen veikto vajāšanu lieciniece ir Vloras ostā esošā Dievmātes statuja, kurā priesteri glabāja konsekrētās hostijas.
Par antropoloģisko krīzi runāja Kvebekas arhibīskaps. Kardināls Marks Kvelets skaidroja, ka krīzes pamatā ir ģimenes un laulāto attiecību nestabilitāte. Atbildi uz to ir jāmeklē Euharistijā, kas ir vienības avots. Viens no kultūras evanģelizācijas veidiem ir ģimeņu piedalīšanās Svētajās Misēs.
Apustuliskā krēsla īpašumu administrācijas vadītājs kardināls Atilio Nikora norādīja uz aizvien retāk praktizēto Svētās Mises ziedojumu vākšanu un Euharistijas svinēšanu par mirušajiem. Pasvītroja, ka ziedojums ir ne tikai garīga izpausme, bet arī konkrēta piedalīšanās Euharistijā. Tā veicina solidaritātes garu. Taču šajā jautājumā ir nepieciešama laba formācija, lai ticīgie nedomātu, ka tā ir tīri komerciāla darbība. Kardināls atgādināja, ka ticīgo ziedojumi palīdz Baznīcai veikt karitatīvo darbu.
Bīskapu Sinodes sesijā uzstājās arī auditori. Brālis Alvaro Rodrigezs Ečeveria no Kostarikas uzsvēra, ka Baznīcas uzdevums ir palīdzēt jauniešiem atrast pazaudēto cerību un vadīt tos pie Kristus. Par jauniešu lomu Baznīcā runāja arī Filipīnu pilnvarotā vēstniece pie Svētā Krēsla. Henrietta Tambuntings de Villa atzina, ka ticības un ģimenes krīze skar arī šo Āzijas valsti. Norādīja uz Baznīcas pastorālā darba ar ģimenēm svarīgo nozīmi. RadioVaticana.org | 
.jpg)