1933. gada augustā bīskaps bija svētceļojumā Lizjē pilsētā Francijā pie svētās Terēzes kapa. Kāpēc? Viņš pats mums to atklāj uzrunā karmelītu mūķenēm: „Vislielākie svētki man ir būt šeit – Lizjē.” Boļeslavs Sloskāns to bija vēlējies no visas sirds: „Apcietinājuma gados es bieži vēlējos būt Lizjē, bet no cilvēciskās puses tas likās neiespējami. Tikai pateicoties īpašai Dieva providencei, es šodien esmu šeit. Manu prieku vēl papildina tas, ka piepildu Svētā tēva vēlēšanos, jo, kad atstāju Romu, lai dotos uz Franciju, pāvests man sacīja: „Jūs lūgsieties par mani Lurdā un Lizjē.” Un vēl piebilda, ar lielu pateicību un dievbijību raugoties uz svētās Terēzes attēlu, kas atradās viņa priekšā: „Svētā Terēze ir manas veselības noslēpums.” Esmu Lizjē, lai lūgtos Svētā tēva nodomā, kā arī par Krieviju, viņa tēvišķās sirds iemīļoto meitu, šobrīd visslimāko un visizmocītāko. Svētais tēvs mani lūdza, lai dievbijīgās dvēseles visur aicinu lūgties par Krievijas ciešanu beigšanos un lai es visur stāstītu par tām Krievijas nelaimēm, kuras nav pietiekoši izprastas. Milzīgajā 160 miljonu iedzīvotāju valstī gandrīz vairs nav priesteru un baznīcu, dvēselēm nav pieejami kristīgās dzīves sakramenti. To māc visa veida ciešanas: bads, slimības un visu veidu trūkumi. Kā dzīvot šajā samaitātajā vidē bez dievišķās žēlastības pasargājošā gara? Es visur lūdzu priesterus, reliģiskās kopienas un dievbijīgās dvēseles, lai tās iespaido ar savām lūgšanām dievišķo Žēlsirdību uz šo lielo zemi. Es gaidu, kad Lizjē varēšu to lūgt svētajai Terēzei, kurai Baznīca īpašā veidā ir uzticējusi šo smago misiju.” Bīskaps Sloskāns vēl piebilda, ka viņam ir arī personīgs iemesls atrasties Lizjē: „Ar Terēzi pirmo reizi iepazinos ļoti sen, kad manās rokās nonāca viņas dzīves apraksts poļu valodā. Man pazemīgi jāatzīstas, ka tajā laikā es viņu nesapratu. Devu priekšroku svētā Pāvila vai svētā Franciska Ksaviera dzīvei. Man bija jāiziet cauri ciešanām, lai es labāk aptvertu viņas tikumu varonību un viņas mācības spēku. Tas notika izolatorā 1931. gadā Turukanskā, Sibīrijā, kad saņēmu grāmatu „Kādas dvēseles stāsts” franču izdevumā. Atvēru grāmatu un, jau lasot pirmās lapaspuses, man sāka birt asaras. Kad grāmatu biju pabeidzis, iesaucos: „Soror mea carissima (mana ļoti dārgā māsa)!” Es viņu tikai tā varēju saukt! Kopš tā brīža vairs nebiju viens! Iemīļotā debesu māsa mani uzturēja pārbaudījumā. Pat viņu neredzot, es vienmēr jutu viņas klātbūtni, viņas labvēlīgais iespaids mani stiprināja. Baroju savu dvēseli ar viņas vārdiem, iemācījos no galvas viņas uzupurēšanās aktu žēlsirdīgajai mīlestībai un to bieži atkārtoju. Pateicoties šai grāmatai, no jauna apguvu franču valodu, kuras iemācītos pamatus biju aizmirsis. Es viņu ļoti mīlu, manu māsu – svēto Terēzi! Viņa man ir dāvājusi daudzas žēlastības, un varu te nepārspīlējot, ka izjūtu viņas nemitīgo palīdzību. Viņa man ir palīdzējusi saprast garīgās bērnības karalisko ceļu un ielikusi manī vēlmi sekot viņai visu manu dzīvi. Es patiešām paļaujos uz viņu kā bērns. Jau kādu laiku man vienmēr ir klāt svētās Terēzes relikvijas un vairākas reizes dienā, īpaši vissmagākajās stundās, tās piespiežu pie savas sirds. Pateicoties vēl daudzām citām zīmēm, izjūtu, ka mana vienotība ar svēto nav virspusēja, bet tā balstās uz mūsu Kungu. Es vēlos būt viņas priesteris, aizņemties viņas priesteriskos tikumus, viņas, kas tā vēlējās būt par priesteri. Ceru, ka svētā Terēze pieņem šo vēlmi, ko izsaka kāds priesteris, kāds nabadzīgs bīskaps, kas vēlas būt par upuri ticības dēļ.” Šie vārdi dziļi iespiedās visu klausītāju sirdīs un tos aizkustināja: „No viņa vārdiem izskanēja tāda vienkāršība, tāds pārdabiskums, ka klausītāji nezināja – ko apbrīnot vairāk – viņa varonību pārbaudījumu laikā vai Kunga labestību, kas dod nepieciešamo žēlastību, lai izturētu cīņu.” Bīskaps ar lielu dievbijību apciemoja visu klosteri, iegrimstot dziļā lūgšanā katrā vietā, kas īpašā veidā bija saistīta ar Terēzi. Viņš nometās ceļos uzrakstītā uzupurēšanās akta priekšā un to atjaunoja žēlsirdīgajai mīlestībai. Lai labāk saprastu, ko nozīmē bīskapa persona tā laika Baznīcai un kāda svētuma slava viņu pavadīja ceļojuma laikā, ir jāpiebilst, ka vietējais Bajē un Lizjē bīskaps Pikārs viņu apciemoja un izteica lielu apbrīnu par viņa pārdzīvoto Staļina gulagos. Bieži vien mēs arī šodien neapzināmies, kāds izcils cilvēks ir dzīvojis starp mums, un kautrējamies runāt par viņu un stāstīt, kādus lielus darbus Dievs caur viņu ir darījis. Neviens jau nav pravietis savā zemē! Viņš bija kļuvis pazīstams ar savu darbību Krievijas un Latvijas labā, lai brīvā pasaule neaizmirstu tās tautas, kas bija zem komunisma jūga, lai neaizmirstu klusu cietēju Baznīcu. Viņš iedvesmoja tēvu Verenfrīdu van Stratenu ar „Kirche in not” (Baznīca .... ) organizāciju palīdzēt Baznīcai, kas atradās aiz dzelzs aizkara. Pats šīs palīdzības organizācijas dibinātājs atzīstas, ka ir uzticējis bīskapa Sloskāna garīgajai aizbildniecībai savu organizāciju. Bīskaps mīlēja visus cilvēkus un par savu izcelsmi nekad nekaunējās. B. Sloskāns bija latvietis, Latgales bērns, atvērts universālajai dimensijai, kas raksturo cilvēkus ar patiesu mīlestību. Viņa sirds bija spējīga mīlēt Dieva mīlestību, un tāpēc viņš nekad neaizmirsa arī Baltkrieviju, savu diecēzi, par kuru viņš visu mūžu lūdzās un upurējās. Jāatceras, ka 1941. gadā kristīgā pienākuma dēļ viņš vēlējās atgriezties Baltkrievijā. Viņš mīlēja ne tikai Baltkrieviju, bet visas toreizējās Padomju Savienības tautas, par kurām raudot, viņš lūdzās Lizjē. Kā to apraksta tā laika klausītāji: „Pēc Mises viņš uzkāpa kancelē un aizkustinātā pūļa priekšā izklāstīja drausmīgo postu, kas valda Padomju Savienībā, un cik nepieciešami Eiropai un visai civilizācijai, pasaulei ir aizstāvēties no boļševiku posta ar lūgšanām.” Tas mūsdienu jaunajai paaudzei var likties pārspīlēti, tomēr to nevar noliegt, ka tas atbilst gan Rietumu, gan arī pašas Krievijas vēsturnieku vērtējumiem – vislielākās kristiešu vajāšanas pēc romiešu vajāšanām ir notikušas padomju varas laikā.  Vēl jāatgādina, ka Terēze no Lizjē īpašā veidā vieno bīskapu Sloskānu ar Baltkrieviju. Minskas arhibīskaps Kondrjušēvičs Lizjē bazilikā 1998. gadā teica: „ Kāpēc esmu šeit, pie tevis, mana māsa Terēze, Krievijas aizstāve un misiju aizbildne? Tā nav nejaušība! Bez šaubām, tas ir tādēļ, lai sekotu tev ar atjaunotu kvēli, kā to darījuši daudzi vīrieši un sievietes Krievijā. Es esmu šeit tieši 65 gadus pēc bīskapa Sloskāna, mana ļoti godājamā priekšteča Minskā, kur kļuvu par bīskapu pirms 10 gadiem. Kā lai nepamanu Dieva roku šajā sakritībā?” Arhibīskaps Kondrjušēvičs, tāpat kā bīskaps Sloskāns, Terēzi sauc par savu māsu. Tāpat viņš uzsver, ka svētā Terēze ir palīdzējusi ticības vajāšanu laikā. Tas viss vieno abus bīskapus un vēlreiz apstiprina – cik svarīgi ir ņemt vērā Terēzes tēlu no garīgās puses, lai saprastu godināmo bīskapu Sloskānu.
Atgriežoties Rīgā, bīskaps Sloskāns, būdams garīgais tēvs, sāka mācīt pēc Terēzes garīgās dzīves mācības. 1936. gadā viņš, rakstot Lizjē Karmela priorei, uzsver, ka semināra kapelā atrodas svētās Terēzes no Lizjē altāris, kuru viņš raksturo šādi: „Svētā meklē Svētajos Rakstos savu ceļu un aicinājumu, atrodot tur savu garīgās bērnības taciņu un aicinājumu būt par mīlestību Baznīcas sirdī. Viņa ir pilnīgi iegrimusi šajos divos noslēpumos, viņas skats un izteiksme izstaro gan viņas bērnišķīgo nevainīgumu, gan dziļās emocijas, kas kā asaras aizmiglo viņas acis. Šī glezna ir tik dzīva, ka visiem ļoti patīk.” Bīskaps bieži runāja par Terēzi savās konferencēs, kā par to liecināja monsinjors Juliāns Začests un māsa Terezita Marija NBJ beatifikācijas komisijas priekšā. Priesteris Miķelis Lizdiķis liecina: „Bīskaps Sloskāns cienīja svētos un īpaši svēto Terēzi no Lizjē, kura vēlējās būt pazemīga un nenozīmīga, sekot Jēzum, iet pa Dieva un tuvākmīlestības taku.” Tas ir ļoti nozīmīgi, ka bīskaps Sloskāns 1950. gada 1. janvārī dibināja „garīgā karmela” klosteri Krievijas nodomā. Tajā bija dažas Beļģijas māsas, kuras savās sirdīs garīgi vienojās ar Padomju Savienību un tātad – arī Latviju. Jāuzsver, ka bīskaps Sloskāns rūpējās, lai latviski tiktu pārtulkota Terēzes grāmata „Kādas dvēseles stāsts”, kas piepildās 1956. gadā. Tas bija liels notikums, ko pats bīskaps atzīmē grāmatas ievadvārdos: „Ar „Kādas dvēseles stāstu” jums, cienījamajiem latviešu lasītājiem, tiek nodota jauna grāmata, kurai līdzīgu laikam būs grūti atrast visā līdzšinējā latviešu literatūrā. Šo grāmatu lasa teologi, dievbijīgi cilvēki, kuri tajā smeļas ierosmi reliģiozās dzīves izkopšanai. Vienkāršā ticīgā tauta to lasa ar godbijību un sajūsmu. Grāmata ir mīļš viesis kristīgajās ģimenēs.” Bīskaps tiešām bija sapratis šīs grāmatas būtisko mācību, viņš to nosauc par mīlestības himnu: „No paša sākuma līdz pēdējai rindiņai tā runā par mīlestību, par mīlestību vien. Bīskaps Sloskāns garā ievadvārdā mums atstāj kodolīgu Terēzes mācības kopsavilkumu, to nosaucot par garīgās bērnības taku – atdošanās paļāvības un mīlestības taku. Bīskaps, lasot Terēzes grāmatu, arvien labāk saprata, ka kristietim ir jāatbrīvojas no lepnās pašapziņas, kas vedina domāt, ka katrs saviem spēkiem var sasniegt mūžīgo dzīvi, harmoniju ar sevi, citiem un Dievu.” Cilvēkam ir jāpieņem, ka viņš ir bērns, kas aicināts dzīvot pilnīgā paļāvībā uz Dievu. Bīskaps uzsver, ka Terēze rāda ceļu mazām dvēselēm, kā sekot Kristum un nekrist izmisumā savas niecības dēļ. Tiem, kas atrodas tālu no Dieva, kas neredz vairs cerību, Terēze dod jaunus spēkus, lai saprastu, ka neviens nav atgrūsts no Dieva, ja dodas pa mīlestības taku, kas vieno cilvēku ar mūžīgo Mīlestību. Jānis Pāvils II 1997. gada 19. oktobrī pasludināja Terēzi no Bērna Jēzus par Baznīcas doktori, norādot, ka viņas garīgā mācība ir pamatota un atbilstoša Svētajiem Rakstiem un ticībai. Pāvests raksta: „Terēze sniedz nobriedušas kristīgās garīgās dzīves sintēzi, apvieno teoloģiju ar garīgo dzīvi. Mūsu laikmetā viņa liek atspīdēt Evaņģēlija pievilcībai. Viņas misija bija padarīt Baznīcu – Kristus mistisko Ķermeni pazīstamu un mīlētu. Terēze palīdzēja dziedināt dvēseles no stingrības un bailēm, kas lika uzsvaru uz Dieva taisnīgumu un ne uz Viņa dievišķo žēlsirdību.” Pateicoties bīskapam Sloskānam, viņas mācība sasniedza arī Latviju, un jau par to vien mums viņam jāpateicas. Cik daudzas paaudzes tieši ticības vajāšanu laikā, pateicoties viņam, ir atradušas spēku un gaismu sekot Kristum vai arī atgriezties pēc nomaldīšanās. Bīskapa Sloskāna garīgais tēls mums ir nepieciešams, lai saprastu, ka kristietības pamatā ir mīlestības un piedošanas gars, ka sabiedrībai, kura vēlas attīstīties, tas ir jādara, vadoties pēc mīlestības principa un nevis utilitārisma, kas padara cilvēkus par vilkiem citam pret citu un vedina darboties pēc personīgām interesēm. Bīskaps parāda arī ceļu uz mīlestības ekumēnismu, kas spēj vienot cilvēkus. Viņu varam nosaukt par tiltu cēlāju. Īpaši šodien tādi tilti ir nepieciešami – starp reliģijām, kristīgajām konfesijām, starp dažādi domājošiem cilvēkiem, starp tautām, apspiedējiem un apspiestajiem, starp bagātajiem un nabagiem, starp stipriem un vājiem, jauniem un veciem, starp veseliem un slimiem. Godināmais Sloskāns var būt simbols, kas vairāk kā jebkad, ir vajadzīgs, lai dotu jaunajām paaudzēm augstus dzīves ideālus, kuriem līdzināties. Citādi augstākā un pēdējā vērtība var kļūt ekonomija ar visvareno svēto tirgu, kas upurē cilvēku uz biznesa altāra, padarot to par numuru, kuru neredzamas ķēdes tur jūgā. Priesteris Andris Marija Jerumanis
Informatīvais izdevums "Nāc", Nr.28 |
;)