Vienlaikus Dieva Vārds mudina ticīgos izvērtēt savu attieksmi pret priesterības sakramentu, kā arī pret saviem garīgajiem ganiem. Hierarhiska Baznīcas struktūra ir viens no būtiskiem, Kristus gribētiem Baznīcas pamatprincipiem. Un, tieši tādēļ ka priesteru un garīgo līderu loma Dieva tautā ir tik svarīga, Kungs uzrunā viņus ar pravietisku vārdu, lai ikviens no mums pārbaudītu pats sevi, pajautājot: vai es dzīvoju saskaņā ar savu aicinājumu? Jo katrs, kas lūko to attīstīt, nekad nekritīs (sal. 2 Pēt 1, 10). Un ne jau velti pirmā vēstule Timotejam mudina neatstāt novārtā harizmas, kas tika saņemtas caur roku uzlikšanu (1 Tim 4, 14), bet gan meklēt, lūgt, saņemt jaunas žēlastības un kalpošanas dāvanas, pētīt, mēģināt un tīkot iet "viscildenāko ceļu". Vienlaikus skaists un smags ir priestera aicinājums, jo mēs esam līdzīgi "nāvei nolemtajiem", kas nepārtraukti atrodas uz šīs pasaules skatuves un tiek eņģeļu un cilvēku tiesāti un izvērtēti (sal. 1 Kor 4, 9), lai galu galā dotu norēķinu Kungam, kura Vārds izsauc bailes tautu vidū, tādēļ Jēkaba vēstule brīdina par Vārda sludināšanas atbildību (sal. Jēk 3, 1), kā arī par patiesību, kas baiļu, neērtas politiskās situācijas vai aizmāršības dēļ netika pasludināta. No šīs atbildības perspektīvas raugoties, ir saprotama garīgo ganu cieņa Dieva tautas vidū un viņiem piešķirtā pirmā vieta — pirmā vieta goda un atbildības ziņā, bet arī pirmā vieta, atdodot savu dzīvību; tam piemērs ir svētais Jēkabs, pirmās Jeruzālemes kopienas galva (sal. Apd 12, 2), kā arī mums pazīstamās vajāšanas komunisma laikā un tāpat brāļa Rožē no Tezē nonāvēšana. Priesteru atbildība ir liela, bet arī savu Garu Kungs dod bez mēra, neskaitot dāsnās žēlastības, par kurām var vienīgi pateikties..., jo pravieša Jeremija liktenis ir lemts tikai dažiem. Dieva tautas vidū neviens nedrīkst būt vienaldzīgs par saviem ganiem un līderiem, tādēļ, dārgie brāļi un māsas, šīs dienas Dieva Vārda gaismā jūs varat pie sevis pajautāt par savu attieksmi pret priesterības sakramentu, kāda tā ir? Jādomā, ja priesterību uzlūko vispārēji, tad visdrīzāk attieksme būs pozitīva, bet, ja jūs, brāļi un māsas, acu priekšā iedomāsieties konkrētus, kā svētais Pavils izteicās, "nāvei nolemtos", Kristus priesterības dalībniekus, kāda tad būs jūsu attieksme? Vai jūs pateicaties Kungam par Viņa priesteriem? Un, ja gadījumā kāda vai kāds — kā jau tas dzīvē mēdz notikt — ir kāda "pirmās atbildības un goda vietas ieņēmēja" ievainota vai ievainots, vai tad spējat atšķirt personiskās attiecības no priesterības sakramenta kā tāda un vai turpināt smelt Dieva žēlastību no šī konkrētā "trauslā trauka", nesaceļoties pret Baznīcu, kaut, iespējams, attiecības kādā situācijā var nebūt tās labākās? Te, lūk, vēl viens svētā Pāvila ieteikums: "Mīliet tos vissirsnīgāk un dzīvojiet ar viņiem mierā!" (1 Tes 5, 13) Neapšaubāmi, brāļi un māsas Kungā, mums, priesteriem un garīgajiem līderiem, ir nepieciešams jūsu atbalsts. "Tiem, kas strādā jūsu labā" un "kas Kunga Vārdā ir jūsu priekšnieki," noteikti vairāk palīdz jūsu labvēlība, atzinība, psiholoģiskais un materiālais atbalsts, kā arī atbalsts, par viņiem lūdzoties, (sal. 1 Tes 5, 12, 1 Kor 9, 11) nekā vēstuļu rakstīšana bīskapiem. Turklāt draudzes locekļu pirmais pienākums ir lūgt par saviem ganiem un no sirds svētīt viņus savās domās. Jūs taču to noteikti jau sen praktizējat un šis atgādinājums ir velts, vai ne? Savukārt, ja kādam sirds ir tik liela, ka kopā ar savas draudzes ganu tur pietiktu vietas arī citiem priesteriem, un ja gadījumā jūs vēl nezināt šī laimīgā kandidāta vārdu, tad varat, piemēram, atšķirt "Katoļu kalendāru" un izvēlēties ne vienu vien citu priesteri, par kuru lūgties. Malahija grāmata un evaņģēlijs šodien norāj un izaicina garīdzniekus nostāties patiesībā Kunga priekšā, klausīt un godāt Kunga Vārdu, tas ir nepieciešams, lai patiesi mūsu sludināšana atklātu Dieva Vārdu, lai mēs runātu, ticības mudināti (2 Kor 4, 13), un apgūtu visus garīgos ieročus to cietokšņu sagraušanai, kas pretojas Dieva atzīšanai (sal. 2 Kor 10, 4). Kristus Gars ir darbīgs un vienmēr radošs! Viņš aizkustina sirdis, kas nocietinājušās, modina Dieva tautā jaunus aicinājumus un pēc smaga ticības nosargāšanas un izturēšanas laika iedvesmo izmēģināt jaunas Evaņģēlija sludināšanas stratēģijas. Protams, pļaujas lauks ir liels, un bieži vien nezini, ar ko sākt, var nomākt vispārējā vienaldzība, laika un kompetentu palīgu trūkums, tomēr nepagursim, labu darīdami, jo savā laikā mēs nepagurdami arī pļausim (Gal 6, 9). Dažkārt jau pietiek vien ar to, ka nenoslāpējam garu un iedrošinām cilvēkus, kuru sirdis ir sākušas degt mīlestībā uz Kungu un ir degsmes pilnas par Viņa tautu. Ja pirmais un trešais lasījums šodien runā bargi, tad otrais mums dod par piemēru apustuli Pāvilu. Viņš labi zināja, ka starp daudziem sludinātājiem, kuri rūpīgi pievērš uzmanību savam darbam un sprediķošanai, ir samērā nedaudzi, kam piemīt tēva rūpes par citiem (sal. 1 Kor 4, 15). Pāvils ir tēvišķas mīlestības piemērs. Apustulis nekaunas salīdzināt savu attieksmi pret ticības brāļiem ar mātes maigajām rūpēm par saviem bērniem. Iespējams, ja šodien kāds no mums pazīstamiem priesteriem izteiktos līdzīgi, viņu nosauktu par lielīgu vai par tādu, kurš nezina, ko runā, toties apustulis Pāvils gāja vēl tālāk. Viņam bija drosme un pārliecība daudzkārt aicināt ticīgos sekot savam paša piemēram lūgšanā un dzīvē, jo šādā veidā ticīgie sekotu Kristum! (sal. 1 Kor 11, 1; Flp 3, 17; 4, 9; 1 Tes 1, 6; 4, 1) Tas gan būtu labi, ja mēs varētu turēties Pāvilam līdzās! Vai varam? Grūti ir mirt sev, tomēr vēlāk tas nes gandarījumu, jo atver patiesām mīlestības attiecībām, kas kļūst auglīgas, jo nomiris grauds vairs nepaliek viens (sal. Jņ 12, 24-25), tātad mīlestība kļūst reāla. Vai tad, ja paturam vienīgi sev savu laiku, savu naudu, veselību, spēkus un sasniegumus, ir iespējams nomirt sev pašiem? Dārgie brāļi un māsas, vislielākā sludinātāja un priestera alga ir redzēt veidojamies cilvēkā Kristus attēlu. Bez šaubām, priesterim ir svarīga atgriezeniskā saite, proti, brāļu un māsu dalīšanās par viņu ticības pieredzi. Visi vēlas, lai priesteri būtu labi gani un labi garīgie tēvi, bet, ja ļaudīs nebūs slāpju pēc Dieva Vārda un pēc garīgās vadības, kam tad sludināt un ko vadīt? Priestera ticība aug līdzās ticīgo ticībai un kaut kādā mērā pat ir no tās atkarīga. Ir labi, ja draudzes locekļi prasa padomu, uzdod jautājumus un lūdz priesteri sprediķot un izklāstīt rūpīgāk kādu īpašu tēmu. Draudzes ganam savukārt ir svarīgi zināt, ar kādu garīgo barību cilvēki dzīvo un kas draudzes locekļus interesē. Mēs varam kopīgi lūgt pļaujas Kungu: "Kungs, Tu esi liels Karalis, un Tavs Vārds izsauc bijību tautu vidū! Slava Tev par Tavām tēvišķajām rūpēm savas tautas labā. Slava Tev, ka Tu to vadi, šķīstī un māci. Tu aicini kalpot Tavai valstībai trauslus un vājus cilvēkus, kuri visā ir atkarīgi no Tevis, tādēļ mēs, vienoti Kristū, Tevi lūdzam: atver priesteru ausis Tavam Vārdam, lai viņi patiesi ieiet Tava Vārda dievišķajā dimensijā! Atver priesteru sirdis Taviem, Kungs, brāļiem un māsām, lai, mirdami sev, Tavi kalpi iegūtu tēva sirdi ar mātes maigumu un iepazītu mīlestības garšu brāļu un māsu kopībā, uzdīgušu "nomirušo graudu" dēļ. Debesu Tēvs, pamudini savas tautas vidū jaunus aicinājumus un liec laju sirdīs slāpes pēc Tava Vārda pazīšanas, lai, līdzdarbojoties saviem garīgajiem ganiem un visā viņus atbalstot, mēs celtu Tavu valstību vienotā priesteru un laju kopībā. Amen." Priesteris Aleksandrs Stepanovs
No ikmēneša izdevuma Mieram tuvu
2005.g. oktobris, nr.10 (75) |
