Precīzā šo svētku kristīgā un to sākotnējā izpratnē, Halloween ir Hallowmas jeb Visu svēto dienas, ko svin 1.novembrī, vigīlija jeb nomods, palikšana nomodā pirms Visu Svēto dienas svinībām, sagatavošanās svētkiem ar lūgšanu, palikšanu nomodā ar lūgšanu. Līdzīgi kā ir Ziemassvētku, Lieldienu u.c. vigīlijas, tāpat arī Halloween jeb Visu Svēto dienu 1. novembrī tradicionāli svin Romas katoļu un anglikāņu Baznīcās. Visu Svēto dienā tiek pieminēti visi svētie un mocekļi, gan zināmie, gan nezināmie, kuriem nav veltīta īpaša diena Baznīcas kalendārā. Mocekļus, kuri mira Kristus dēļ, jau agrīnajā kristietībā godināja un pieminēja viņu nāves dienu. Hrizostoms, Grieķu katoļu Baznīcas tēvs, (?) kurš mira 407.gadā, atsaucās uz antiohiešu paradumu pieminēt mocekļus pirmajā svētdienā pēc Lieldienām. 1. novembri kā visu svēto dienas atzīmēšanu iedibināja Gregors III, kurš bija pāvests no 731-741.gadam. 1. novembrī viņš konsekrēja kapelu sv.Pētera bazilikā, to veltot visiem svētajiem. 834. gadā Gregorijs IV izsludināja šos svētkus visā Baznīcā. Visu Svēto vigīlija jeb Halloween svinības ir tikpat sena, cik paši svētki. 998. gadā Odilo, Klinī abats, vēloties kristianizēt tā laika tautā ieviesušās tradīcijas, ieviesa Dvēseļu dienu (mirušo piemiņas dienu), ko atzīmē 2. novembrī. Šajā dienā tika godināti visi ticīgie mirušie, kas tolaik bija samērā veiksmīga seno pagānu rituālu neitralizēšana. Ticīgajiem Visu svēto diena un Mirušo piemiņas diena (Dvēseļu diena) ir mierinošas dienas. Tās abas ir skārusi ne tikai nāves tumsa, bet arī Lieldienu uzvarošā gaisma. Ticīgo kopība neizjūk pie nāves robežas. Nāve nevar izslēgt kristieti no ticīgo draudzes, jo Jēzus Kristus, Krustā sists un augšāmcēlies, ir Kungs pār dzīviem un mirušiem. Visi iemigušie un pilnību sasniegušie Kristū ir tuvu un ir vienoti ar mums, kas vēl esam ceļā. Nāves nesarauj visstiprākās saites, tieši te slēpjas tās cietsirdība. Taču vienotību ar Kristu nevar izjaukt. Tā ir stiprāka par nāvi. Vientulība cilvēkam ir nāvējoša, bet ticība paver jaunu skatu uz šo vientulību: “Es ticu uz svēto sadraudzību!” Ar svētajiem, kuri ir pie Dieva, ar dvēselēm Šķīstītavā un kristiešiem uz zemes mūs vieno pateicība un Dieva slavēšana. Trīsvienīgais Dievs pats veido svēto kopību. Viņš svētī cilvēkus ar savu Vārdu un sakramentiem, kas ir uzticēti Baznīcai un ļauj viņiem piedalīties Viņa bezgala svētajā dzīvē – šeit, uz zemes daļēji un debesīs pilnīgi. Svēto sadraudzības pirmsākums – Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara sadraudzība, gūst no Dieva spēku tālākajam ceļam un atrod tur mūžīgo pilnību. Tādā noskaņā svinēti Visu svēto svētki ir atbilde cilvēkiem: viņi nav atstāti un aizmirsti, pamesti un vientuļi. Svēto sadraudzību kā mierinošu un stiprinošu realitāti Baznīca vislabāk apzinās, svinot Euharistiju, Euharistiskajā lūgšanā tiek pieminēti eņģeļi, kuru slavas dziesmai mēs pievienojamies, Dievmāte, svētie debesīs, mirušie, kuriem vēl nepieciešama šķīstīšanās, un Dieva tauta, kas vēl turpina savu svētceļojumu. (..) Neviens ticīgais netiek atstāts viens. Šī laimīgā sadraudzība tiek slavēta vēstulē ebrejiem: “Bet jūs esat tuvojušies Siona kalnam un dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzālemei un daudzo tūkstošu eņģeļu sapulcei, un debesīs pierakstīto pirmdzimušo draudzei, un Dievam, visu tiesātājam, un taisnīgajām, pilnību sasniegušajām dvēselēm, un Jaunās Derības vidutājam Jēzum, un apslacināšanai ar asinīm, kas spēcīgāk runā nekā Ābela asinis” (Ebr 12, 22-24). Svēto sadraudzībā ir locekļi, kas cieš un kuriem īpaši nepieciešama mīlestība un aizlūgumi. Lūgšanas par mirušajiem nav tautas māņticības izpausme, tā balstās uz Svēto Rakstu atklāsmēm. Šī palīdzība sniedzas pāri nāves robežai, šī palīdzība kalpo mirušo pārveidošanai un šķīstīšanai. Aizlūgumi, Svētās Mises upuris, ko veltām mirušajiem, atklāj svēto sadraudzības dziļumu. Sadarbībā ar  | 
