Tāds bija arī centrālais jautājums novadnieces teoloģijas doktores SANDRAS GINTERES lekcijā Kuldīgas prāvesta iecirkņa mācītājiem un darbiniekiem.
Doktores disertāciju viņa rakstījusi par prāta nozīmi evaņģēlija pasludināšanā postmodernajai sabiedrībai. S. Gintere ir arī Mazās Lutera akadēmijas vadītāja, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas izglītības darba koordinatore, studējusi ASV.
Mērķis vai tāls pirmcēlonis
Lai saprastu, kas ar rietumiem noticis 20. gadsimtā, jāiet atpakaļ pagātnē. Zināms, ka Eiropas kultūra veidojusies, saplūstot atšķirīgajai jūdu (ebreju) un grieķu kultūrai. Kopīgais – abas redz mērķi.
Līdz 18. gadsimtam tiek uzskatīts: pasaule saprātīgi radīta ar nolūku, tā ir kosmoss jeb sakārtota telpa, nevis haoss, tā virzās pretī mērķim (par to runā teleoloģija). Tāda nostādne dod pamatu dabas zinātņu attīstībai. Arī cilvēku attiecības tiek skaidrotas šādi: mērķis ir pie Dieva, un radība Dievā atgriežas. Pētnieki apzinās, ka izzināt var tik, cik Dievs atklāj, un ka iespējami brīnumi, proti, kad Dievs tieši iejaucas dabā vai vēsturē, tad tas var būt pretrunā ar dabas likumiem.
18. gs. pasaules izskaidrošanas shēma mainās no mērķa uz cēloņa un seku sakarību (kauzalitāti). Tad Dievs vairs nav gluži nepieciešams: ja redzam sekas, varam atrast cēloni, un otrādi. Tipiska reliģijas forma kļūst angļu deisms, kas Dievu atzīst kā bezpersonisku visa pirmcēloni, bet tālāk pasaule rit pēc principa cēlonis un sekas, darbība un pretdarbība.
Prognoze: 90% pasaules būs kristieši
19. ir lielais kristīgās misijas gadsimts. Attīstās ekonomika un industrija, nav lielu karu vai dabas katastrofu, transports ļauj nokļūt iepriekš neaizsniegtās vietās. Vienmēr līdzi tirgotājiem, celtniekiem vai zelta meklētājiem iet misionāri un mācītāji.
1910. gadā Edinburgā pirmajā pasaules misijas konferencē tiek ziņots: vietās, kur pasludināts Dieva vārds, notiek kristības, tiek celtas baznīcas, veselas tautas dabū Svētos Rakstus dzimtajā valodā. Prognoze ir tik optimistiska, ka konference secina: vēl 25 gadi, un 90% pasaules iedzīvotāju būs kristieši (tātad ap 1935. gadu).
Cilvēks tagad sevi redz nevis kā Dieva radības kroni, bet kā dabas valdnieku. Pirmoreiz Eiropas valodās pārtulkoti citu tautu Svētie Raksti: hinduisma vēdas, islama korāns, daudzi budistu raksti. Šis ir humanitāro zinātņu laiks. Dabas pētīšanas metodes tiek pārnestas uz cilvēku sabiedrību, savukārt sabiedrisko zinātņu metodes – uz Bībeles senākajiem rakstiem.
Mēs daudz uzzinām par tajos minētajiem notikumiem, to papildina arheoloģiskie atradumi, tomēr mazinājusies dievbijīga pieeja Svētajiem Rakstiem.
Dievs pazūd 20. gadsimtā
Ja 19. gadsimtā rietumi tradicionāli ir kristīga vide un pārējā pasaule – nekristīga, tad ar kājām gaisā to apgriež divi pasaules kari 20. gadsimtā. 1914. gadā tajā tiek ierauta gan Eiropa, gan Amerika, ir milzīgi postījumi un upuri, bet pāri visam – vilšanās gaišajās prognozēs. Cilvēki ierauga visaptverošu ļaunumu un to, ka vienojoša izrādās nevis kristīgā, bet gan nacionālā identitāte.
1939. gadā sākas nākamais karš, kas ir vēl postošāks, kas satricina ne vien kristietību, bet arī politiku, ekonomiku, sociālo sfēru, t.i., Eiropas kultūras pamatus. Daudziem rodas lielais jautājums: ???Kur ir Dievs?” Kad vācu izcelsmes amerikānim doktoram Kolbam jautāju, kāpēc Eiropa tagad ir daudz nekristīgāka par ASV, viņš atbildēja – politika un ekonomika Eiropā atjaunota, bet ticībā kaut kas būtisks ir zudis.
Ielas un kabatas ticība
Pēc Otrā pasaules kara Eiropa un daļēji Amerika kļūst sekularizēta jeb laiciskota: no sabiedriskās sfēras kristīgais pasaules uzskats tiek izstumts, likumi un noteikumi Dievā vairs nebalstās, taču privātajā sfērā ticība tiek glabāta un kopta. Amerikā baznīca no valsts vienmēr bijusi nodalīta, tāpēc tur attīstās privātās kristīgās skolas, kristīgie grāmatu veikali un radiostudijas.
Eiropā pat pēc kara valsts un baznīca vismaz vārdos vēl ilgi sadarbojas, skolās ir ticības mācība, un sabiedrība formāli skaitās kristīga. Taču lūzums ir noticis, to pastiprina atombumbas izgudrošana, un realitāte kļūst cilvēces pašiznīcināšanās.
Eiropas jaunais pagānisms
Eiropas domāšanas virziens pēc 60. gadiem tiek nodēvēts par postmodernismu (laiku pēc modernisma). Tas izvirza jautājumus visam tradicionālajam dzīvesveidam, ne tikai kristietībai vien. Kas īsti noticis ar pasauli pēc diviem kariem? Par to 20. gs. beigās sāk runāt anglikāņu bīskaps Leslijs Ņūbigins.
Pēc 20 misijas gadiem Indijā viņš 1984. gadā atgriežas Eiropā un ir šokā – tā ir pilnīgi cita zeme, pagāniska. Turklāt tādu fenomenu pasaule vēl nepazīst, jo, viņaprāt, Eiropas pagānisms izaudzis nevis no evaņģēlija nezināšanas, bet gan apzināta nolieguma. Un tieši tāpēc tas kristietībai ir daudz naidīgāks. Tagad vairs nevar uzskatīt par pašsaprotamu, ka Anglijā, Vācijā vai Skandināvijā dzimušam bērnam ir nojēga par kristietību, toties Latīņamerikā, Korejā un citur ir daudz augošu baznīcu.
20. gs. beigās un 21. gs. sākumā postmodernisms saka: objektīvas patiesības nav, viss ir subjektīvs – tas, ko tu uzskati par patiesu, manās acīs tāds nav. Vēl vairāk: nav objektīva ļaunuma vai labuma. Viss ir relatīvs. Cilvēks var runāt tikai par kādas grupas vai viņa paša patiesību. Bet relatīvisms ved pie nereti pretrunīgu uzskatu daudzveidības (plurālisma). Tātad nav kopīgas domas virzības.
***
Misija
Ar to parasti saprasts baznīcas darbs Dieva vārda pasludināšanā nekristīgā vidē (ārmisija). Sākotnēji misionārs tiešām bija mūža aicinājums. Šis darbs nereti saistās ar eksotiku – Brazīlijas džungļiem, Āfrikas tuksnešiem vai Ķīnas Lielo mūri, taču līdzi nāk Eiropā nepazīstamas slimības, bads, cits klimats utt.
Joprojām tiek uzskatīts: rietumos ir stipra baznīca, tai sirds deg par cilvēkiem tālās zemēs, kuri nezina, ka Kristus ir vienīgais ceļš uz dvēseles glābšanu un mūžīgo dzīvi, tāpēc tas viņiem jāstāsta. Otrs dzenulis misionāriem bija Bībelē teiktais: pirms Kristus otrreizējās atnākšanas evaņģēlijam jābūt pasludinātam visām tautām.
Evaņģelizācija
Parasti tā nozīmē evaņģēlija pasludināšanu kristīgā vidē (iekšmisija). Tas saistās ar garīgu atmodu un izaugsmi jau eksistējošā kristīgā kultūrā. Interesanti, ka, pētot slaveno evaņģēlistu Bilija Greima vai Luisa Palau darbību, secināts: viņu lielie pasākumi aizsniedz t.s. nominālkristiešus – tos, kuri par Dievu jau ko zina vai pat ir draudzes locekļi. Taču pilnīgi neticīgo tur maz.
**Mūsdienu pasaulē jēdzieni misija un evaņģelizācija ir saplūduši un nozīmē vienu un to pašu – vēstīt par Dievu cilvēkiem mums blakus.**
***
No garīgas ieelpas līdz megabaznīcai
Ko darīt baznīcai, kad kristieši ir mazākumā, kad valsts atbalsta tai tikpat kā nav? Risinājumi ir vairāki.
# Alternatīva kultūra. Jāveido kristīgas skolas, masu saziņas līdzekļi, uzņēmumi (autoservisi, kafejnīcas, veikali utt.), kristiešiem vienam otrs jāatbalsta, tos apmeklējot. Starptautiska kustība par dzīvām draudzēm (Churches Alive International jeb CAI), ko dibinājuši kristīgi uzņēmēji, cenšas pierādīt, ka bizness un baznīca nav šķirtas sfēras.
Manuprāt, Latvijā jau izveidojusies jaunā paaudze, kas bērnus gribētu sūtīt kristīgās skolās. Tas ir ļoti dārgi, tomēr jādomā, vai lielākās draudzes nevar sākt ar savu bērnudārzu vai sākumskolu. Kristīgās skolas Talsos un Liepājā pierāda, ka princips darbojas.
Bērns ir drošā vidē, vecāki zina, ka viņam kāds necentīsies iemācīt dzert vai smēķēt, bērni vēl satiekas svētdienas skolā, vecāki – baznīcā. Valsts skolā taču grūti panākt pat vienu ticības mācības stundu nedēļā.
# Personiskā liecība. Visefektīvākā metode – rādīt, ko Dievs manā dzīvē darījis. Ja abstrakti stāstām par Jēzu vai baznīcu, tā ir tikai informācija prātam, bet cilvēku uzrunā emocijas, kas iziet caur sirdi.
Čikāgas priekšpilsētas Viloukrīkas baznīca (ASV) izpētījusi: 80% cilvēku Dievu atrod, ja viņus personiski uzrunājis draugs, darbabiedrs, radinieks. 10% ar to saskaras grāmatās, raidījumos, vēl 10% bērēs, kāzās u.tml. ieklausījušies mācītājā.
# Mazās grupas. Viluokrīkā 30 gados tapusi megabaznīca – milzu komplekss. Tur notiek pieci ticīgo dievkalpojumi: divi sestdienas vakarā, trīs svētdienā. Katru apmeklē 2000 cilvēku!
Vēl ir t.s. meklētājdievkalpojumi, domāti neticīgajiem. Tajos atsevišķi tiekas vecuma (jaunieši, vidējā paaudze, pensionāri) vai interešu (nauda, izglītība, brīvais laiks u.tml.) grupas. Skan mūsdienīga mūzika, t.s. drāmā tiek izspēlēta kāda situācija, beigās runā mācītājs.
Kad tur vaicāju, kur slēpjas Viluokrīkas panākumi, atbilde bija mazliet negaidīta: ??? Vajadzīgas divas vērtības: cilvēki ar dedzīgu sirdi un mazās grupas!” Piemēram, CAI grupas tika veidotas, mācītājam izraugoties ap 14 līderu (t.s. lajus jeb kalpotājus). Viņi pusotru gadu reizi nedēļā mācījās, lai kļūtu par vadītājiem katrs 6–10 cilvēkiem.
# Garīgās disciplīnas. Lūgšana, meditācija, dievkalpojums, gavēšana, svētceļojumi, mīlestības darbi – 21. gs. cilvēkam tas jāsāk mācīt no pamatiem, kaut 1. gs. cilvēki to zināja dabiski. Te ir runa par māceklību jeb cilvēka garīgo dzīvi. Tās centrā jābūt divām lietām: dievkalpojumam un paša vai grupas lūgšanām. Turklāt ne jau sprediķis ir svarīgākais.
Baznīcas tūristi saka: ??? Jāiet paklausīties, kas tam mācītājam jauns ko teikt. ”Tā var vilties, tāpēc jāatceras, ka dievkalpojuma centrs ir svētais vakarēdiens. Meditācija daudziem saistās ar austrumu reliģijām. Bet kāds teicis: ??? Lūgšana un meditācija kristietim ir kā ieelpa, rīcība – kā izelpa.”
Cilvēkiem jāmāca ieelpā uzņemt Dieva garu, citādi darbošanās var izrādīties nedzīva. Ja lūgšana saistīta ar vārdiem, tad meditācija palīdz noklust un Dievu sadzirdēt. 
|
