Mācība par dvēseļu pārmiesošanos apgalvo, ka pēc nāves cilvēka dvēsele pārceļas kādā citā ķermenī un sāk jaunu dzīvi, tam tic budisti un hinduisti. Arī eiropieši tic dvēseļu pārceļošanai nāves brīdī, tikai viņi neatzīst, ka dvēsele varētu pārdzimt arī dzīvniekā, kā to pieņem hinduisti, budisti un senie grieķi. Pēc aptauju ziņām 1993. gadā Eiropā 21 % cilvēku ticēja reinkarnācijai, no tiem 23 % bija katoļi. Liela iedzīvotāju piekrišana reinkarnācijas mācībai ir Polijā un Islandē 32%, Ziemeļīrijā 30%, Lielbritānijā un Francijā 24%, Itālijā 22%, Ungārijā un Bulgārijā 21%, Spānijā 20%. Ir vairākas reliģiskās sektas vai grupas, kuras sludina dvēseļu pārceļošanas mācību. Šie cilvēki domā, ka katram cilvēkam seko viņa darbi – ja kāds bijis tikumīgs, tad tas atdzimst labākos apstākļos un bauda iepriekšējā dzīvē sakrātos labumus. Hinduismā to sauc par karmas likumu. Ar to viņi izskaidro, piemēram, dabīgo nevienlīdzību – kāds piedzimst ar lielām dotībām, cits savukārt ar lieliem fiziskiem trūkumiem. Šādi tiek arī skaidrota iespēja atgūt zaudēto dzīvē, kas noslēgusies ar morālu vai fizisku bankrotu, tad jaunajā dzīvē dvēselei tiek dota iespēja šķīstīties. Pārdzimšana it kā būtu arī pret rasismu, jo ikviens cilvēks nākamajā dzīvē var piedzimt kādā citā rasē. Reinkarnācijas piekritēji atsaucas pat uz dažiem fragmentiem Bībelē, kas it kā runā par labu karmas likumam: “Mums visiem jāstājas Kristus soģa krēsla priekšā, lai katrs saņemtu attiecīgi tam, ko viņš, būdams savā miesā, labu vai ļaunu darījis” (2Kor 5,10). “Nepievilieties, Dievs nedod sevi izsmiet. Jo, ko cilvēks sēs, to arī pļaus” (Gal 6,7). Neskatoties uz visu iepriekš minēto, pārdzimšana ir pretrunā kristīgajam noslēpumam. Pirmkārt, visi cilvēki ir aicināti uz augšāmcelšanos. Cilvēka ķermenis nav cietums, kurā dvēsele ir iesprostota, vai drēbes gabals, ko aizmet. Ķermenim ir lemts dzīvot mūžīgi un būt mūžīgi laimīgam. Arī Kristum bija ķermenis, kas augšāmcēlās. Kristus dziedināja cilvēkus gan garā, gan miesā. Ķermenis cilvēkam ir vajadzīgs, lai viņš varētu izteikties. Kristietībā ķermenim ir augstāka vērtība nekā reinkarnācijas mācībā. Pāvila vēstulē korintiešiem lasām, ka pirmā ir “dabīgā miesa”, lai vēlāk varētu izveidoties “garīgā miesa” (salīdzināt 1Kor 15, 35-53). Reinkarnācija šo secību apgriež. Otrkārt, debesu Tēvs bezgalīgi mīl savus bērnus, neskatoties uz trūkumiem, kādi viņiem varētu būt. “Jo visi ir grēkojuši, un viņiem trūkst Dieva godības. Viņa žēlastība tos nepelnīti attaisnojusi caur atpestīšanu, kas ir Jēzū Kristū. Viņu Dievs nolicis tiem, kas tic, par grēku izpircēju Viņa asinīs un, piedodams iepriekšējos grēkus, parāda savu taisnību.” (Rom 3,23-25) Kristus Miesā, kas ir Baznīca, katram ir sava vieta un ikvienam ir bezgalīga vērtība Dieva acīs. Treškārt, katrs cilvēks ir radīts kā vienreizējs un neaizstājams: „Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības, radīja vīrieti un sievieti (...) lai viņi valdītu pār jūras zivīm, debesu putniem un visiem zvēriem virs zemes” (Rad 1,27-28) – šis fragments nenorāda uz garīgām saitēm starp cilvēkiem un dzīvniekiem vai augiem. Cilvēka radīšanas apraksts māca, ka nevis cilvēka dvēsele, bet miesa ir saistīta ar zemi – tā ir veidota no zemes un zemē arī atgriežas. Te varētu runāt vienīgi par “ķīmisko elementu reinkarnāciju” no viena organisma otrā, bet nevis par dvēseles reinkarnāciju. Ceturtkārt, cilvēka dzīve ir svarīga, nozīmīga, tā ir dota, lai mēs gatavotos mūžībai. Jau Vecajā derībā lasām: „Neaizmirsti, ka atgriešanās nav” (Sīr 38,21a), kā arī Daniela grāmatā: „Un daudzi no tiem, kas guļ zemes putekļos, uzmodīsies: vieni mūžīgai dzīvei un citi mūžīgam kaunam” (Dn 12, 2). Dzīvi nav iespējams atjaunot. „.. cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, un pēc tam tiesa.” (Ebr 9, 27) Katram būs jāatbild par savu rīcību. Šī atbildība ir aprakstīta Mateja evaņģēlijā 25. nodaļā, kur ir līdzības par desmit jaunavām un talentiem, kā arī par pēdējo tiesu. Kristus ir atpestījis cilvēkus, un viņiem ir dota iespēja šķīstīties jau šajā pasaulē, tāpat arī viena no Baznīcas dogmām runā par šķīstītavu, ka dvēsele var šķīstīties pēc nāves, ja vien cilvēks nāves brīdī nav bijis absolūtā nošķirtībā no Dieva. Tātad pārdzimšana nav vajadzīga, lai šķīstītos par padarītajiem grēkiem, jo Kristus tos ir piedevis. Cilvēku pārdzimšanas mācība ir pilnīgā pretrunā Kristus mācībai un Evaņģēlijam. Dvēseles šķīstīšanās ir Dieva žēlastība, ko Dievs dāvā pilnīgi brīvprātīgi. Nepieciešama tikai cilvēka līdzdalība. Baznīca vairākas reizes noliedza mācību par reinkarnāciju. Svarīgākais no dokumentiem ir Justīna edikts 543. gadā, ko izsludināja Konstantinopoles sinodē un vēlāk pieņēma visā Baznīcā Lionas II koncilā 1274. gadā un Florences koncilā 1439. gadā. Visos laikos ir pastāvējusi tendence pieņemt šo pārdzimšanas mācību, tāpēc vairāki Baznīcas tēvi – Gregors no Nazjanzes, Gregors no Nisas, Jānis Hrizostoms, Atanāzijs, Bazilijs, Kirils no Aleksandrijas, Ambrozijs, Augustīns un citi svētie ir šos maldus apkarojuši. Sv. Irenejs no Lionas (+ 202) mācīja, ka kristīgā mācība par cilvēka personas neatkārtojamību izslēdz reinkarnāciju. Tertuliāns (+220) runāja, ka reinkarnācijai pretojas kristīgā mācība par cilvēka dvēseles un miesas būtisko vienību, un pamanīja, ka reinkarnācijas gadījumā cilvēku skaitam uz zemes vajadzētu būt nemainīgam. Vatikāna II koncilā pieņemtajā dogmatiskajā konstitūcijā “Lumen gentium” (Tautu gaisma) 48. punktā varam lasīt: “Tā kā mēs nezinām ne dienu, ne stundu, tad mums pēc Kunga brīdinājuma ir nemitīgi jābūt nomodā, lai tad, kad beigsies mūsu dzīves vienreizējais plūdums (sal. Ebr 9, 27), mēs varētu kopā ar Kungu ieiet debesu kāzās un būtu pieskaitīti pie svētīgajiem” (sal. Mt 25, 31-46). Arī jaunajā Baznīcas katehismā 1013. punktā varam izlasīt, ka Baznīca nepiekrīt reinkarnācijas mācībai. 
Foto: Perso.wanadoo.fr
|
