Palasīsim...  Intervijas

Tauta tajā pusē ir tāda, kāda tā ir, viņš saka, bet, Dievs var arī aicināt uz citām lietām, kas vienam otram zemes cilvēkam liekas nesaprotamas. Dievam grožus uzlikt līdz šim neviens gan vēl neesot varējis.

Dzimis 1980. gada 7. oktobrī. Par priesteri ordinēts 2005.gada 5. jūnijā. Pārliecināts par sava ceļa pareizību.

- Kāpēc Toms Priedoliņš aizgājis garīdznieka ceļu?

Pats saka: "Mani aicināja Dievs, un es atsaucos."

Viens no zemes cilvēkam saprotamiem iemesliem - lielākā daļa suitu ir pārliecināti katoļi. Arī Toma vecāki bijuši cītīgi baznīcā gājēji. No mazotnes Toma un viņa brāļu ceļš vedis uz baznīcu. Lai arī tas notika padomju laikos, kad pārliecības dēļ varēja rasties sarežģījumi dzīvē, viņi nav baidījušies to darīt. Visi četri brāļi no mazām dienām piekalpojuši pie altāra. Tieši konkrētu mirkli, kad radies lēmums, ka jāiet studēt Garīgajā seminārā, viņš pateikt nevar. Bet jau pamatskolā mācījies ar domu, ka varētu būt priesteris. Un tā nav bijusi pēkšņi no gaisa kritusi. Tā bijusi tikpat dabiska kā asns, kas dīgst no sēklas, kas maigu, atdevīgu augsni ap sevi sajutusi. Mājās bieži viesi bijuši priesteri. Valdzinājušas viņu personības. Viņam ļoti paticis priesteris Pēteris Stukļa, kurš tagad jau mūžībā, bet kurš ļoti labi prata strādāt ar cilvēkiem. Ar atvērtu sirdi Toms savulaik raudzījies arī uz priesteri Staņislavu Mukānu. 

Mazam esot, vispirms gan viņu piesaistījušas acīm redzamās priesteru lietas. Piemēram, skaistie tērpi. Pavisam dziļā bērnībā, par sevi pasmejas Toms, ilgi prātojis, kā gan priesteri tiek pie tām kabatām, kas viņu tērpiem pašos sānos.

Galveno šajos cilvēkos, to, kā viņi dzīvo, sekodami Dieva aicinājumam, saskatījis vēlāk. Pēc Jūrkalnes pamatskolas beigšanas devies mācīties uz Rīgu, uz Katoļu ģimnāziju. Tur darbojies Mazais seminārs, kur vidusskolēnus gatavoja iestājai Rīgas Garīgajā seminārā. Tā bijusi vieta, kur saprast, vai tiešām viņš, Toms Priedoliņš, pats saprot, uz ko viņu aicina Dievs. Tur bijusi dzīve gandrīz kā seminārā.

- Ko nozīmē būt priesterim?

Man tas vēl jāmācās, atbild Toms Priedoliņš, lai arī savu dzīvi esmu atdevis Dievam un savu izvēli izdarījis. Viņš ir vikārs Liepājas Svētā Jāzepa katedrālē, Svētā Meinarda baznīcā, kalpo arī Priekulē, Vaiņodē, Bārtā, Kalētos. Dara visu, kas jādara priesterim. Uzklausa grēksūdzes noslēpumus, palīdz cilvēkiem rast to atvieglojuma izjūtu, kad Dievs ir apžēlojies un piedevis. Ar lielu prieku kalpoju šādā veidā, jo pats zinu, ko nozīmē saņemt Dieva piedošanu, viņš saka. Šajos brīžos jūtu: esmu starpnieks, instruments Dieva rokās. Tas ir skaistākais priestera kalpojums, ko neviens cits nevar izdarīt. Tā varu palīdzēt cilvēkiem augt savā ticībā, tikt galā ar saviem netikumiem, grēkiem, vājībām, nešķīstībām, viņš konstatējis.

Vai priesteris Toms Priedoliņš reizēm nesamulst, šīs smagās atzīšanās uzklausot? Nedzīvoju taču ārpus sabiedrības, viņš atbild, zinu, ka daudz ko cilvēkiem uzspiež ar reklāmu starpniecību, tās māca baudīt, patērēt, nerūpēties par citiem, nemēģināt garīgi augt, visu koncentrēt uz miesiskām baudām. Pasaule to cilvēkiem piedāvā. Un ir gandarījums, ja cilvēks vēlas tikt vaļā no savām vājībām. Savā neilgajā praksē viņš jau dzirdējis draudžu cilvēku liecības, ka viņi ir atbrīvojušies no sava netikuma, pateicoties grēksūdzei. Ja gadījies pakrist, vislabākās zāles, lai pieceltos, ir grēksūdze, saka Toms Priedoliņš. Ja ļoti liela vajadzība, viņš gatavs cilvēku uzklausīt jebkurā laikā, ne tikai, kā tas pieņemts, pirms Mises. Līdz šim, viņš pārliecinājies, Dievs vienmēr palīdzējis atrast pareizos vārdus, ieteikt pareizo padomu, ko cilvēks lūdz. Bieži vien cilvēkiem tikai vajadzīgs, lai viņus uzklausa, lai sadzird. Un viņi aiziet atviegloti. Tā dzīve ar visām grūtībām, problēmām, sevišķi lauku cilvēku dzīve, ienāk arī priestera darbā.

Liels pārdzīvojums jaunajam priesterim bijušas pirmās tikšanās ar draudzēm, kad svētījis cilvēkus. Ļoti gaidījis, kāda būs viņu reakcija. Un liels bijis prieks, kad viņu acis redzējis atvērtas saviem vārdiem un lūgšanām. Pārdzīvojums bijis tajās reizēs, kad pirmoreiz laulājis draudzes locekļus. Bijis uztraukums, kā atrast pareizos vārdus, ko viņiem pateikt. Arī laulības dzīve, viņaprāt, ir skaists aicinājums. Ja to dara ar Dieva palīdzību un svētību, tad ir skaisti, saka Toms Priedoliņš.

Viņam pašam vienīgā ģimene ir kalpošana Dievam. Katoļu garīdzniekiem arī mūsdienās jāievēro celibāts. Protams, ar acīm viņš redz, ka draudzēs ir gana daudz skaistu meiteņu un sieviešu. Bet viņš atceras semināra rektora sacīto: jaunākās sievietes jāuzskata par māsām, vecākās - par mātēm, tad viss būs kārtībā. Robežu attiecībās jāievēro, cilvēku pārāk tuvu pielaist tomēr sev nedrīkst. Lai arī, atzīst jaunais priesteris, šo nepārkāpjamo robežu ne vienmēr ir viegli pamanīt. Tā ir atbildības uzņemšanās, par savu nostāju saka Toms Priedoliņš, esmu uzņēmies atbildību par savām draudzēm, to cilvēkiem, un man tā jāpilda. Neskatoties uz   to, kādi cilvēki nāk uz draudzi. Bagāti vai nabagi, klaidoņi vai godīgie. Jāmīl visi. Jāpieņem visi. Jo mīlēt draudzes locekļus nozīmē mīlēt viņos labo un uz to viņus mudināt. Tikai jāmeklē vēl veids, pareizie vārdi, kas viņus piesaistītu, uzrunātu, atzīstas Toms Priedoliņš. Un to viņš godprātīgi mācās. Un lūdz palīdzību Dievam. 

Toma Priedoliņa brāļi toties izvēlējušies parasta cilvēka dzīves ceļu. Kasparam ir ģimene, strādā apsardzē, Reinis arī precējies, strādā galdniecībā, jaunākais Kristaps studē Rīgas Tehniskajā universitātē uzņēmējdarbības vadīšanu. Visi viņi zemes cilvēki, par sevi atkal pasmej Toms Priedoliņš, man cits ceļš varbūt tāpēc, ka esmu trešais tēva dēls.

Bet viņam zemes dzīve, konkrētāk, lauku dzīve, nav sveša. Tēvs savulaik ļāvis ar traktoru pabraukt. Toms zina, ko nozīmē bietes ravēt un kartupeļus lasīt dzimtajos "Dzērviņos", tas ne vienreiz vien darīts. Vienīgi viņam žēl, ka, dzīvojot Jūrkalnē, padomju laikā bijis liegts cilvēkiem jūrā zvejot. Visur bijušas dzeloņstieples. Pat peldēties drīkstējuši tikai vienā vietā. Iespējams, ka tāda stingra varas pretstāvēšana arī palīdzējusi saklausīt Dieva aicinājumu. Jā, Toms Priedoliņš nav bijis ne pionieris, ne oktobrēns. Kad citi svinējuši nozīmju saņemšanas svētkus, mierīgi gājis mājās. Sirds par to nav sāpējusi. Juties labi. Man ir savs ceļš, viņš saka, es to redzu un zinu, ka iešu pa to visu savu mūžu.