Rūpes par saslimušu, nelaimē nonākušu cilvēku. Kaut kas reāls un praktisks, lai palīdzētu. Nevis teorijas, bet praktiska rīcība. Par šiem četriem, kuri nesa gultu ar paralizēto, un arī par tiem, kuri izjauca jumtu virs tās vietas, kur atradās Jēzus, nekas nav zināms… Vai tie bija vieni un tie paši cilvēki? Vai piederēja pie paralizētā ģimenes? Varbūt bija viņa kaimiņi? Skaidri zināms ir tikai viens: tie bija labas gribas un krietnas sirds cilvēki. Un svarīgākais viņu rīcībā bija ne tikai palīdzība, ar kuru tie steidzās pie paralizētā, bet viņu klātbūtne šī cilvēka dzīvē. Nebūs nekādas vērtības vislabākajām reformām medicīnā, ja medicīniskās aprūpes personāls — sanitāre, ambulances vadītājs, uzņemšanas nodaļas darbinieks, ārsts, kuru satiekam pirmo, farmaceits un citi — neredzēs saslimušajā cilvēkā savu tuvāko, kam vajadzīga palīdzība. Neviena brīnumus daroša medicīniskā iekārta, vienalga, vienkāršā slimnīcas palātā vai operāciju zālē, nespēs aizvietot cilvēka sirdi. Nepietiek tikai ar zinātnisko grādu vai profesionālo kvalifikāciju, lai nodrošinātu operācijas vai ārstēšanas procesa labu rezultātu. Īpaši svarīgas ir rūpes un palīdzība ģimenēs. Bet ko reāli mūsdienu ģimenēs nereti redzam un ar ko sastopamies? Biežāk un biežāk ģimenes locekļi dzīvo tālu cits no cita… Katram ir tik daudz visādu darīšanu un pienākumu… Savstarpējie kontakti kļūst arvien vājāki, un reizēm pat pavisam izzūd arī vistuvāko starpā… Labi, ja nosūtām kādu īsziņu svētkos… Pārņem sajūta, ka esam nonākuši pilnīgā bezpalīdzībā, un var pat gadīties, ka nevienu vien cilvēku zināmā mērā piemeklē šausmas, ja kādam nepieciešams veltīt lielāku uzmanību, rūpes un palīdzību, nekā gribētos un varētu atļauties normālos apstākļos. Dzīves pieredze rāda, ka būt uzmanīgiem un izpalīdzīgiem ir smags darbs un pienākums pret tiem, kurus uzskatām par vistuvākajiem. Un vai nav tā, ka nereti pilnīgi sveši cilvēki ir tie, kas ienes mieru un siltumu, rīkojas tā kā izpalīdzīgie ļaudis no šīs svētdienas Evaņģēlija fragmenta? Tad pie Jēzus atnāca ar paralizēto, ko nesa četri cilvēki. Daudzo ļaužu dēļ nevarēdami pie Viņa piekļūt, tie izjauca jumtu virs tās vietas, kur Viņš atradās, un nolaida zemē gultu, kurā gulēja paralizētais… Anonīmas daudzstāvu mājas, vēsas kaimiņu savstarpējās attiecības… Anonīma persona X, kura dzīvo anonīmas pilsētas anonīmā ielā, anonīmā mājā un anonīmā dzīvoklī… Cik daudz vientulības un bezpalīdzības ir cilvēka sirdī, ja viņš pat nezina, kurš varētu pasniegt glāzi ūdens tad, kad pašam varbūt nebūs spēka piecelties no slimības gultas! Kas ir labas gribas cilvēks? Vai viņš arī ir anonīms iedzīvotājs anonīmā pilsētā, anonīmā ielā, anonīmā mājā un dzīvoklī? Labas gribas cilvēks ir tāds, kurš spēj rīkoties līdzīgi izpalīdzīgajiem ļaudīm no šīs svētdienas Evaņģēlija fragmenta. Labas gribas cilvēks iet, meklē, palīdz, veltī sevi, vienkārši apjautājas, vai nav vajadzīga palīdzība. Tas ir cilvēks, kurš, dzīvojot savu ikdienas dzīvi, spēj pamanīt mazas problēmas, kas ar laiku diemžēl var pāraugt lielās traģēdijās. Pirms pāris gadiem, vēlā vakara stundā braukdams no Rīgas uz Gulbeni pa Vidzemes šoseju, Līgatnē ceļa malā ieraudzīju smago mašīnu ar ieslēgtiem avārijas signāliem. Šoferis, kā vēlāk izrādījās — lietuvietis, paceldams roku, lūdza palīdzēt. Daudzi brauca garām: dažs steidzās, cits ne. Apstājos, jautāju. Izrādījās, šoferis bija pamanījis ceļmalā gulošu sievieti un gribēja viņai palīdzēt, izsaukt ātro palīdzību, bet nebija telefona. Viņš uztraucās, vai gadījumā sieviete nav mirusi, varbūt kāds to sabraucis un pametis… Toreiz viss beidzās laimīgi (protams, ja tā vispār var teikt), jo sieviete bija vienkārši piedzērusies un pa ceļam aizmigusi... Turpinot ceļu, toreiz domāju: cik dīvaini! Neviens cits neapstājās un nesniedza šai sievietei palīdzības roku, kā tikai šis svešzemnieks. Lūk, vēl viens pierādījums, ka svešie dažreiz ir daudz tuvāki par tiem, kurus uzskatām par savējiem. Tad pie Jēzus atnāca ar paralizēto, ko nesa četri cilvēki. Daudzo ļaužu dēļ nevarēdami pie Viņa piekļūt, tie izjauca jumtu virs tās vietas, kur Viņš atradās, un nolaida zemē gultu, kurā gulēja paralizētais… Lai Dievs savā lielajā žēlsirdībā mums palīdz dzīvot ar atvērtām acīm, būt uzmanīgiem un laipniem; lai Dievs palīdz neslēpties no tiem, kam ir vajadzīga mūsu varbūt gluži niecīgā, bet tomēr palīdzība, jo, kas zina, varbūt tieši caur to mēs izglābsim kāda cilvēka dvēseli un aizvedīsim viņu pie Dieva… Priesteris Vjačeslavs Bogdanovs, Gulbene
"Mieram tuvu" 2006.g. februāris
Attēls: www.catholicculture.org | 
