Jautājums: "Mani satrauc frāze „ārpus Baznīcas nav pestīšanas”. Manuprāt, tā automātiski cilvēkus iedala labajos (katoļos) un sliktajos (ne katoļos). Mūsdienu cilvēkus daudz vairāk pārliecina cits uzskats: atpestīts tiks katrs, kas dzīvo godprātīgi." Pirmām kārtām mēģināšu atbildēt uz jautājumu, kas ir pestīšana. Jūs pieminat cilvēku, kas dzīvo godprātīgi, tas ir, runājat par kādu, kas apzinīgi izpilda savus pienākumus, ir taisnīgs, labvēlīgs pret tuvākajiem, cenšas būt atvērts pret citu vajadzībām, nevienu neapkauno, to aprunājot vai apmelojot, nav dzērājs un izvirtulis, nav nostājies pret nedzimušu dzīvību ar vārdiem vai darbiem, drīzāk ir gatavs uzņemties bēdas un vajāšanas nekā novērsties no tā, kas ir patiess. Ja kāds tā rīkojas, tad no visas sirds viņu apsveicu. Un novēlu viņam būt vēl godprātīgākam. Godprātība šim cilvēkam sniegs lielu gandarījumu jau šajā dzīvē. Labums, pat ja cilvēkam reizēm par to nākas maksāt un pat ja dažreiz tādēļ jācieš, nes sev līdzi brīnišķīgu balvu. Tie, kam tas ir zināms no pieredzes, nespēj vien beigt brīnīties par cilvēkiem sev līdzās un arī par sevi, kad „labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru” (Rom. 7,19), tādējādi atstājot labo kādu personīgu interešu dēļ. Jo taču ikviens cits labums, salīdzinot ar to balvu, ko sevī ietver labie darbi, ir tikai šķietamība un maldi. Bet varbūt patiešām godprātība garantē mūžīgo pestīšanu? Man liekas, ka tāda doma pavisam nesaskan ar mūsu ikdienas morālo pieredzi. Jo godprātīgas dzīves pieredze atklāj paradoksu: jo vairāk es daru labu, jo vairāk valdu pār savām kaislībām, jo izteiksmīgāk es, lai Dievs apžēlojas, saskatu savas godprātības trauslumu un nenoturību. Protams, ir cilvēki, kas ir ļoti apmierināti ar savu godprātību, uzskatot sevi par bezgrēcīgiem. Bet domāju, ka ikviens sajutīsim ko nepatiesu šādā godprātībā, kura neatzīst, ka ir trausla, vai arī saskata šo trauslumu vienīgi kādos nenozīmīgos sīkumos – kopš seniem laikiem šādu godprātību sauc par farizejismu.Par nožēlu, nav cilvēka spēkos pārstāt būt grēcīgam, pat ar vislielāko morālo piepūli to nevar paveikt. Vēl vairāk: morālo piepūli, kas padara cilvēku nedaudz labāku un dod tam krietnu devu apmierinātības, pavada divējādas ciešanas. Tiesa, lai arī šīs ciešanas ir veselīgas un bagātina mūs, tomēr tās ir ciešanas un pie tam nepatīkamas. Vispirms labo darbu rezultātā mēs vairāk spējam saskatīt patiesību par sevi, kas, šādā veidā atklājusies, diemžēl nav no patīkamajām. Cilvēks sāk izjust vajadzību – dažkārt pēkšņu – atbrīvoties no ļaunā, atbrīvot sevī visu to labo, ko tam ir dāvājis Radītājs, bet kas lielā mērā manī ir it kā paralizēts. Un šeit mēs atduramies pret savu morālo iespēju robežu, kuru nespējam pārkāpt: darot labu, cilvēks dažkārt ir spējīgs pat uz varonību, tomēr neviens no mums nespēj būt labs bez atlikuma, atdodot sevi visu, pat ja ļoti pēc tā tiecas. Un tas ir citu ciešanu avots. Cilvēks, kas ir iepazinis labā garšu, vienā brīdī sāk ilgoties izgaršot to pilnībā, bez ļaunuma piejaukuma, viņš vēlas apmierināt savas slāpes it kā no paša avota. Un kamēr manī ir tādi vai citi trūkumi, ko dažkārt ir pat grūti nosaukt vārdā, tikmēr šim avotam piekļūt ir neiespējami. Jo cilvēks pats nespēj pārstāt būt grēcīgs. Gandarījums, ko mums sniedz labie darbi, lai arī tik cēls un brīnišķīgs, vienmēr ir it kā saduļķots, vienmēr ir atvērts uz ko vairāk, uz kaut ko, kas pārsniedz mūsu iespēju robežas. Teikšu atklāti: es nemāku stāstīt par pestīšanu cilvēkiem, kuri nespēj saprast to, ka ir grēcīgi, kuri neilgojas kļūt labāki, kuri nespēj saskatīt dažādas netīras duļķes, ko mēs katrs sevī nesam. Turpretim, ja kāds šo patiesību sevī sajūt, tad vienlaikus arī apzinās, ka pestīšanu – savas identitātes sasniegšanu pilnībā, pilnu garīgo atbrīvošanos – ar cilvēcīgiem spēkiem vien panākt nevar. Nav nekā kopīga mūsu godprātībai ar pestīšanu. Pestīšana var būt vienīgi Dieva dāvana. Kristieši tic, ka Dievs patiešām sniedz cilvēkiem pestīšanas dāvanu. Ticam, ka Jēzū Kristū šī dāvana ir kas bezgala daudz vairāk nekā atbrīvošanās no grēka: mūsu ceļa beigās mēs ne tikai būsim nevainojami un bezgrēcīgi, bet arī – kā līdzdalībnieki Dieva dabā, kā Dieva dēli – skatīsim Dievu vaigu vaigā. Tādējādi kristiešu ticība sludina it kā pilnīgi neticamu apsolījumu. Reālus apveidus šis apsolījums pieņem tikai tad, ja cilvēks cenšas mīlēt Kristu, cenšas, cik vien tas ir viņa spēkos, pildīt Jēzus pavēles, ēd Viņa Miesu. Līdz ar to kristīgās ticības gaismā ir redzams, ka vai nu mēs sasniegsim pestīšanu Kristū un caur Kristu, vai arī nesasniegsim to vispār. Nav pestīšanas ārpus Kristus, jo pestīšana nav balva par mūsu labajiem darbiem. Tā pārsniedz cilvēka iespēju robežu, atbrīvojot to no ikvienas garīgas paralīzes un svētdarot. Mēs varam teikt, ka pestīšana ir balva par mūsu labajiem darbiem, ja tie tiek darīti Kristus pestījošajā spēkā (svētdarošajā žēlastībā). Pamanām, ka Evaņģēlijā vienu reizi tiek runāts par to, ka ir neiespējami izglābties bez reālas vienotības ar Kristu: „Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” (Mk. 16,16). Citā reizē atkal Evaņģēlijā tiek sludināts par to, ka tiksim tiesāti saskaņā ar mūsu darbiem, un atkarībā no tā vai nu ieiesim mūžīgajā godībā, vai arī tiksim atmesti (Mt. 25). Bet nav nekādas pretrunas starp šiem diviem uzskatiem: cilvēka godprātība pati no sevis mums nevar dāvāt pestīšanu, to mēs varam saņemt tikai no Kristus. Un vienlaikus netiks izglābti cilvēki, kuri dara ļaunu. Tikai godprātīgs cilvēks var sasniegt pestīšanu: ja savu godprātību un sevi pašu tas atvērs Kristus spēkam, ja vienlaicīgi ar labajiem darbiem viņu apņems žēlastības pārveidojošais spēks. Līdz ar to ticības gaismā ir pilnīgi neapšaubāms tas, ka cilvēka pestīšanas un svētdarīšanas darbu Kristus paveic Baznīcā: šeit tiek sludināts Dieva vārds, sakramentos mēs reāli savienojamies ar Pestītāju Kristu, Euharistijā varam sasniegt vislielāko vienotību ar Kristu. Viņš pats liek mums aicināt Baznīcā visas tautas: sludināt tām Evaņģēliju un kristīt tās jeb, izsakoties īsāk, vest tās pa pestīšanas ceļu. Līdz ar to, ja nopietni domāju par savu pestīšanu, tad nav vienalga, vai ticu Kristum, vai ne, esmu Baznīcā vai ārpus tās. Tikai tiem, kas tic Kristum un cenšas pildīt Viņa gribu, var sludināt priecīgo vēsti: „Priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.” (Lk. 10,20). Un tā, vai tiešām nav iespējama pestīšana ārpus Baznīcas? Par šo tēmu nav vērts pārāk daudz filozofēt. Iespējams, ka ārpus Baznīcas ir tāpat kā ārpus dzīvinošas oāzes: oāze nav norobežota no tuksneša, viņa vienkārši beidz pastāvēt tur, kur nav dzīvības. Līdz ar to Baznīcai vajadzētu būt visur, kur Kristus pestījošais spēks izmaina cilvēkus, lai arī viņi paši to, iespējams, neapzinās. Vienīgo robežu Baznīcai tad nospraustu grēks, dzīves Dievā trūkums. Ir teksti Bībelē, kas pieļauj šādu skatījumu. Piemēram, Apokalipsē ir rakstīts, ka Dieva pilsētas vārti vienmēr būs atvērti, bet vienlaikus „nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo, bet vienīgi tie, kas rakstīti Jēra dzīvības grāmatā” (21, 29). Savukārt Pāvils māca, ka Kristus „ir visu cilvēku, visvairāk ticīgo Pestītājs” (1Tim 4,10) – vērsīsim savu uzmanību uz vārdu „visu”, bet neaizmirsīsim arī par vārdu „visvairāk”. Noteikti nedrīkst interpretēt jēdzienu „ārpus Baznīcas nav pestīšanas” tādā veidā, it kā šiem vārdiem nebūtu nekādas nozīmes. Mums nav tiesības aizmirst, ka pestīšanu cilvēks var saņemt tikai un vienīgi no Kristus. Tāpat nedrīkstam aizmirst misiju aicinājumu sludināt visām tautām: visi cilvēki tiek aicināti ticēt Kristum un priecāties par Viņa dāvanām, bet mūs, ticīgos, Kristus aicina nodot citiem Labo Vēsti. Savukārt jautājumu par neticīgu cilvēku mūžīgo pestīšanu atstāsim Dieva rokās: Viņš pavisam droši ir gan taisnīgs, gan žēlsirdīgs, un Kristus žēlastība noteikti sniedzas pāri redzamajām Baznīcas robežām. Tomēr „pestīšanu ārpus Baznīcas” – kā to trāpīgi ir pamanījis mācītājs Bonhēfers (Bonhoeffer) – „ticība pašos pamatos nevar izpētīt, un tāpēc tā nevar būt doktrīna. Pestīšanu var pazīt pēc Apsolījuma, bet Apsolījumu ir saņēmusi patiesa Evaņģēlija sludināšana”. Un vēl palikušas divas piebildes. Garīgā rasisma briesmas kristiešu vidū, par kurām jūs runājat savā vēstulē, protams, pastāv, bet atliek tikai nedaudz iedziļināties Evaņģēlijā, lai pārietu vēlme dalīt cilvēkus labajos un sliktajos. Mums taču ir sacīts: „Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti.” (Mt. 7,1). Zinām arī, ka nepietiek būt Baznīcā, lai iegūtu pestīšanu, katrs no mums var – bailes pat domāt par to – pazudināt sevi. Bet svētā Lūkas Evaņģēlijā ir atrodami vārdi, kas tieši skar mūsu tēmu: „Kalps, kas, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa prāta, dabūs daudz sitienu. Bet, kas nezinādams būs darījis to, ar ko viņš pelnījis sitienus, dabūs maz. Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs.” (12, 47-48). Un otrā piebilde. Man liekas, ka ir viena situācija, kurā var teikt savam tuvākajam: padomā par savu pestīšanu, jo ārpus Baznīcas to neatradīsi. Tas ir tad, ja kāds necienīgu vai pat zemisku iemeslu dēļ pamet Baznīcu vai cenšas to sašķelt, vai baidās kļūt par tās locekli. „Nevarētu tikt pestīti tādi cilvēki,” saka pēdējais Koncils Konstitūcijā par Baznīcu (nr. 14), „kuri saprot, ka Dievs ar Jēzus Kristus starpniecību ir dibinājis Baznīcu kā nepieciešamu pestīšanai, bet kuri negrib tajā iekļauties vai pastāvēt tajā.” Jaceks Salijs OP |
