Palasīsim...  Vēstījumi

Pat „tumsas ielejā”, par kuru runā psalmists (Ps 23:4), kad kārdinātājs mūs aicina krist izmisumā vai likt tukšu cerību mūsu pašu roku darbā, Dievs ir blakus, lai sargātu un stiprinātu mūs. Jā, pat šodien Kungs dzird tos daudzos saucienus, kas ilgojas pēc prieka, miera un mīlestības. Kā katrā gadsimtā viņi jūtas pamesti, bet pat postā, vientulībā, vardarbībā un badā, ko piedzīvo gan bērni, gan pieaugušie, gan veci cilvēki, Dievs neļauj tumsai uzvarēt. Patiesībā, runājot mana priekšgājēja pāvesta Jāņa Pāvila II vārdiem, pastāv „dievišķa robeža, kas ir uzlikta ļaunumam”, proti, žēlsirdība (Atmiņa un identitāte, 19ff). Ar šīm domām prātā es esmu izvēlējies šī vēstījuma tēmai Evaņģēlija tekstu: “Bet, redzot ļaudis, Viņam kļuva to žēl” (Mt 9:36). 

Šajā gaismā es vēlētos apstāties un pārdomāt jautājumu, kas šodien tiek daudz diskutēts: jautājumu par attīstību. Arī tagad, žēlsirdīgais Kristus „skatiens” turpina pievērsties indivīdiem un tautām. Viņš tos vēro, zinot, ka dievišķajā „plānā” ir viņu aicinājums uz pestīšanu. Jēzus zina tās briesmas, kas padara šo plānu riskantu, un Viņam ir žēl ļaudis. Viņš izvēlas tos aizstāvēt no vilkiem, pat maksājot ar savu dzīvību. Jēzus skatiens ietver indivīdus un pūļus, viņš nes tos Tēva priekšā, upurējot sevi kā izpirkuma upuri.

Lieldienu patiesības apgaismota, Baznīca zina, ka, ja mēs vēlamies veicināt pilnīgu attīstību, mūsu pašu „skatiens” uz cilvēci jāsalīdzina ar Kristus skatienu. Patiesībā, ir gandrīz neiespējami atdalīt atbildi uz cilvēku materiālajām un sociālajām vajadzībām no viņu sirds dziļāko ilgu apmierināšanas. Tas ir jāuzsver vēl vairāk šodienas pasaulē, kas strauji mainās, kurā mūsu atbildība pret nabadzīgajiem kļūst vēl skaidrāka un neatliekamāka. Mans godājamais priekšgājējs, pāvests Pāvils VI, precīzi aprakstīja zemās attīstības skandālu kā smagu pārkāpumu pret cilvēci. Šajā ziņā, savā enciklikā Populorum Progressio viņš nosoda „materiālo vajadzību trūkumu tiem, kam trūkst pat nepieciešamā minimuma, morālo trūkumu tiem, kas ir egoisma izkropļoti” un „apspiedošās sociālās struktūras, kas tādas ir īpašuma, varas, strādnieku ekspluatācijas vai netaisnu darījumu dēļ” (ibid., 21).  Kā pretindi šim ļaunumam, Pāvils VI ieteica ne tikai  “lielāku cieņu pret citiem, virzību uz nabadzības garu, sadarbību kopējam labumam, ilgas un vēlēšanos pēc miera”, bet arī „cilvēka augstās vērtības un Dieva, viņa avota un mērķa, atzīšanu” (ibid.).  Tādā pašā garā pāvests turpināja norādīt, ka galvenā ir „ticība, Dieva dāvana, ko labas gribas cilvēks pieņem un vienotība Kristus mīlestībā” (ibid.).  Tāpēc Kristus „skatiens” uz ļaudīm mudina mūs atzīt patieso „pilnīgā humānisma” būtību, kas, saskaņā ar Pāvila VI teikto, sastāv no „visa cilvēka un visu cilvēku vispusīgas attīstības” (ibid., 42).  Tāpēc primārais ieguldījums, ko Baznīca piedāvā cilvēces un tautu attīstībai, nav tikai  materiāli līdzekļi un tehniski risinājumi. Bet tas ietver patiesības pasludināšanu par Kristu, kurš izglīto sirdsapziņas un māca patiesu cieņu pret cilvēku un pret darbu; tas nozīmē tādas kultūras veicināšanu, kas patiesi atbild uz visiem cilvēces jautājumiem.

Briesmīgo nabadzības izaicinājumu priekšā, no kā cieš tik liela daļa pasaules iedzīvotāju, vienaldzība un egoistiska izolācija ir pilnīgā pretstatā Kristus „skatienam”. Gavēšana un žēlsirdības dāvanu došana, ko kopā ar lūgšanu Baznīca iesaka īpašā veidā tieši Gavēņa laikā, ir piemēroti līdzekļi, lai mēs vairāk kļūtu līdzīgi šim „skatienam”. Svēto piemēri un garā Baznīcas misionārā aktivitāte nodrošina nenovērtējamus norādījumus uz visefektīvākajiem veidiem, lai atbalstītu attīstību. Pat šajā globālās savstarpējās atkarības ērā ir skaidrs, ka neviens ekonomiskas, sociālais vai politiskais projekts nevarēs aizstāt to sevis dāvāšanu citam, caur ko žēlsirdība tiek izteikta. Tie, kas darbojas saskaņā ar Evaņģēlija loģiku, izdzīvo ticību kā draudzību ar Iemiesojušos Dievu un tāpat kā Viņš nes savu tuvāko materiālo un garīgo vajadzību nastas. Viņi redz to kā neizsmeļamu noslēpumu, kas ir nebeidzamu rūpju un uzmanības vērts. Viņi zina, ka tas, kurš nedod Dievu, dod pārāk maz; kā svētīgā Terēze no Kalkutas bieži teica, ka vislielākā nabadzība ir nepazīt Kristu. Tāpēc mums ir jāpalīdz citiem atrast Dievu žēlsirdīgajā Kristus vaigā. Bez šīs perspektīvas civilizācijai pietrūkst stipra pamata.

Pateicoties vīriešiem un sievietēm, kas ir paklausīgi Svētajam Garam, žēlsirdības darbs, kas veicina attīstību ir izveidojies Baznīcā: slimnīcas, universitātes, profesionālās izglītības skolas un mazi uzņēmumi. Šādas iniciatīvas atklāj to cilvēku patiesās humanitārās rūpes, kurus motivē Evaņģēlija vēsts, daudz pārspēj citas sociālās labdarības formas. Šīs žēlsirdības aktivitātes norāda uz veidu, kā sasniegt globalizāciju, kas koncentrējas uz cilvēces patieso labumu un tāpēc ceļu uz autentisku mieru. Tāpat kā Jēzus izjūtot žēlumu pret ļaudīm, Baznīca šodien uzskata par savu pienākumu lūgt politiskajiem vadītājiem un tiem, kam ir ekonomiska un finansiāla vara, veicināt attīstību, kas balstās cieņā pret katru vīrieti un sievieti. Svarīgs litmusa tests viņu panākumiem ir reliģiskā brīvība, ar ko saprotam ne tikai brīvību sludināt un svinēt Kristus, bet arī iespēju piedalīties pasaules veidošanā, kas smeļas dzīvību mīlestībā. Šīm pūlēm jāietver sevī autentisku reliģisko vērtību centrālās lomas atzīšanai, lai atbildētu uz cilvēka dziļākajām ilgām, un ētiskas motivācijas nodrošināšanai viņa personiskajiem un sabiedriskajiem pienākumiem. Šie ir kritēriji, pēc kuriem kristiešiem vajadzētu izvērtēt viņu vadītāju politiskās programmas.

Mēs nevaram ignorēt faktu, ka daudzas kļūdas ir pieļautas vēstures gaitā no tiem, kas teicās būt Jēzus mācekļi. Ļoti bieži, runājot par nopietnām problēmām, viņi ir domājuši, ka viņiem vispirms ir jāuzlabo šī pasaule un tikai pēc tam jāvērš savi prāti uz nākamo. Kārdinājums bija ticēt, ka neatliekamu vajadzību priekšā, pirmais imperatīvs bija mainīt ārējās struktūras. Tā rezultātā dažiem kristietība pārvērtās par tādu kā morālismu, ‘ticēšana’ tika aizvietota ar ‘darīšanu’. Tāpēc pareizi mans priekšgājējs pāvests Jānis Pāvils II novēroja: „Šodien kārdinājums ir reducēt kristietību uz vienkāršu cilvēcisku gudrību, labklājības pseidozinātni. Mūsu sekularizētajā pasaulē ir notikusi ‘pakāpeniska pestīšanas sekularizācija’, tā, ka cilvēki tiecas pēc cilvēka labuma, bet cilvēks ir sašķelts... Bet mēs zinām, lai Jēzus nāca, lai atnestu integrālu pestīšanu” (Redemptoris Missio, 11).

Tā ir šī integrālā pestīšana, ko Gavēņa laiks liek mums priekšā, norādot mums uz Kristus uzvaru pār visu ļaunumu, kas mūs apspiež. Vēršoties pie Dievišķā Mācītāja, atgriežoties pie Viņa, piedzīvojot Viņa žēlsirdību Izlīgšanas Sakramentā, mēs atklāsim „skatienu”, kas mūs dziļi izmeklē un dod jaunu dzīvi gan ļaužu pūļiem, gan katram no mums. Tas atjauno paļāvību tiem, kas nepadodas skepticismam, paverot viņu priekšā mūžīgās svētlaimes perspektīvu. Vēstures gaitā, pat tad, kad naids šķietami gūst virsroku, Viņa mīlestības gaišā liecība nekad netrūkst. Marijai, „dzīvajam cerības avotam” (Dante Alighieri, Paradiso, XXXIII, 12), mēs uzticam mūsu Gavēņa ceļojumu, lai viņa mūs aizvestu pie sava Dēla. Es novēlu viņai īpaši tos, kuri cieši no nabadzības un sauc pēc palīdzības, atbalsta un sapratnes. Ar šīm jūtām, es sirsnīgi dodu visiem jums savu īpašo Apustulisko Svētību.

Vatikānā, 2005. gada 29. septembrī.
BENEDICTUS PP. XVI