“Kalvārija” (calvaria) ir latīņu valodas vārds un nozīmē to pašu, ko grieķu valodā “golgāta”, tas ir, “ciešanas”. Kristiešiem šis vārds vienmēr asociējas ar Jēzus Kristus ciešanām. Kristietības pirmajos gadsimtos, svinot Kristus Pashas noslēpumu, lielāks uzsvars tika likts uz Kristus augšāmcelšanos. “Krusta ieļaunojums”, kā to apzīmēja sv. Pāvils, bija pamats Kristus pestījošajām ciešanām, bet jaunās reliģijas kodols bija uzvara pār nāvi. Apmēram pirms 800 – 900 gadiem Rietumeiropā nedaudz sāka mainīties kristiešu dievbijības izpausmes veids. Pirms tam vairāk tika runāts par Dieva varenību. Pat, ja attēloja Kristu uz krusta, tad Viņš nebija kā cietējs, bet kā uzvarētājs. Par iemeslu tam bija kristiešu sacensības ar agro viduslaiku pagāniskajiem kultiem. Baznīca gribēja pārliecināt ticīgos, ka Dievs, kuram viņi sākuši ticēt, ir varenāks par dievekļiem, kuriem ticēja viņu senči. Tikai nedaudz vēlāk kristieši sāka pamanīt Kristus Upura nozīmi un vēlējas To saprast un pārdzīvot. Apustuļu darbos kristietība tiek saukta par ceļu. Pirmajiem kristiešiem bija dziļa apziņa, ka viņi ir atraduši patieso Ceļu, kas ir Jēzus Kristus. Bet, lai mēs varētu kļūt par uzticīgiem Kristus sekotājiem un lieciniekiem, nedrīkst nepamanīt Kalvāriju mūsu dzīvē. Ieiešana mūžīgajā godībā var notikt, tikai ejot Krusta ceļu. Lai šo patiesību varētu arvien labāk izprast, kristieši sāka veidot dievkalpojumus, kuru uzdevums bija atgādināt, ko nozīmē sekošana Kristum. Bībeles liecība nedod sīku informāciju par Kristus ieto ciešanu ceļu. Nav pat iespējams noteikt Krustaceļa sākuma punktu – Pilāta pretoriju. Tomēr no citiem avotiem ir droši zināms, ka notiesāto gājiens notika pa tām ielām, kur bija visvairāk cilvēku. Pirmie kristieši Kristus Ciešanu ceļu turēja lielā godā. Tika apmeklētas atsevišķas vietas, kur pārdomāja ar tām saistītos notikumus, bet vēlāk šīs vietas īpaši iezīmēja ar akmeņiem vai pat svētnīcām. IV gadsimtā kļuva populāras procesijas no Olīvdārza uz Sionas kalnu un no pretorija līdz Golgātai. Tika arī organizētas īpašas procesijas Kunga kapa bazilikā, kuru laikā tika nestas degošas sveces, dziedātas dziesmas par Kristus ciešanām un pārdomāti dramatiskākie Kristus Ciešanu notikumi. XI gs. sākās krusta kari un Kristus ciešanu vietu iepazīšana izrādījās liels pārdzīvojums eiropiešiem. Parādījās tendence izcelt īpašas vietas. Svētceļniekiem tika rādīta Heroda pils, Pilāta pretorijs ar Litostrotu, vārti, caur kuriem izveda Kristu no pilsētas uz Kalvāriju, krustā sišanas vieta, akmens, uz kura tika iesvaidīta Kristus miesa un pats Kristus kaps.  XIII gadsimtā tika izveidoti divi jauni ordeņi: franciskāņi un dominikāņi, tie sāka organizēt tā saucamos “Jēzus kritienu dievkalpojumus”. Kad 1320. gadā franciskāņiem tika uzticēta Jeruzalemes svētvietu aprūpe, tad izveidojās ceļu kults. Ceļš nozīmēja Kristus ceļu no Pilāta pils, kur tika pasludināts nāves spriedums, līdz Golgātai, kur tas tika izpildīts. Blakus vietām uz Kristus ciešanu ceļa tika atzīmēta arī Hēroda māja, vieta, kur Jēzu šaustīja un kronēja ar ērkšķiem, Ecce homo (lūk, cilvēks) arka, bagātnieka un farizeja Sīmaņa mājas. Abus šos dievkalpojumus apvienojot, tika izveidots Krustaceļš.
Mūsdienu Jeruzalemes Krustaceļš, kas ved pa šaurām ielām no Lauvu vārtiem līdz Kunga kapa bazilikai Golgātā, ir tikai aptuvens. Notikumi, kas risinājās pēc Kristus, lielā mērā izmainīja senās Jeruzalemes izskatu. Romieši pilnīgi iznīcināja Hēroda pilsētu (70. gadā), bet uz tās pamatiem uzcēla pagānu Alia Capitolina. Pēc tam bizantieši neapvaldītā veidā visu un visur pārveidoja, lai būtu kristīgi. Bet pāris gadsimtus vēlāk musulmaņi iznīcināja bizantiešu pilsētas fragmentus vai tos pārveidoja savas reliģijas vajadzībām. Uz šiem dažādu kultūru slāņiem tika uzbūvētas mūsdienīgas celtnes. Svēto Zemi apmeklēja daudzi svētceļnieki un pēc atgriešanās mājās vēlējās radīt kaut ko līdzīgu Jeruzalemes ceļiem, lai varētu izjust pārdzīvoto Pestītāja ciešanu vietās. No XV gadsimta visā Eiropā tika būvētas celtnes, kas atgādināja Jeruzalemi – pat attālumi starp atsevišķam vietām bija tādi paši kā Jeruzalemē. Šādu celtņu grupas sāka saukt par Kalvārijām. Pirmā Kalvārija tika izveidota 1405. –1420. gadā Spānijas dienvidos. To dibināja dominikāņu tēvs, svētīgais Alvaro no Kordovas, Sierra Morena kalnos. Nākamās Kalvārijas veidoja kā arvien lielākus kulta objektus, piemēram, Kalvāriju Plugastelā, Bretaņā, veidoja 200 kapelas un figūras. Sākotnēji Krustaceļa staciju skaits netika noteikts – sākot no 7 līdz pat 50. Dažādi bija arī Krustaceļa sākumpunkti. Krustaceļš pašreizējā izskatā tika izveidots XVII/XVIII gs. mijā. Tikai 9 no tradicionālajām 14 Krustaceļa stacijām balstās Svētajos Rakstos. Pārējās stacijas ir vai nu izsecinātas no Svēto Rakstu tekstiem (4), vai arī balstās uz citiem avotiem (visas par Kristus kritieniem). Daudzās valstīs populāri ir Krustaceļi lielo gandarīšanas procesiju veidā. Slavenākais no tiem notiek Seviljā, Spānijā. Tas sākas Lielajā Ceturtdienā un beidzas Lielajā Piektdienā. Mūsdienās Krustaceļa dievkalpojumi notiek, ticīgajiem lūdzoties kopīgi vai individuāli, un izpaužas simboliskā Kristus ceļa attēlošanā 14 stacijās. Lielā Gavēņa laikā esam īpaši aicināti piedalīties Krustaceļa dievkalpojumos mūsu baznīcās. Šī piedalīšanās var palīdzēt arvien vairāk saprast patiesību – kristietība nav iespējama bez Kristus krusta. Priesteris Oskars Jabloņskis OP
"Nāc" Nr. 30 | 
;)