Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Intervijas

Intervija ar Dominikāņu ordeņa ģenerālmaģistru
23.03.2006 pl. 10:48

20. un 21. martā Liepājā viesojās Dominikāņu ordeņa ģenerālmaģistrs Karloss A. Azpirozs Kosta. Par vizītes mērķiem, redzēto un ordeņa plāniem nākotnē ar ģenerālmaģistru sarunājās Sanita Zustere.

- Kāds ir Jūsu vizitācijas mērķis Baltijas valstīs?

Mani ievēlēja 2001. gadā kā ģenerālmaģistru Dominikāņu ordenī, un mans kā ģenerālmaģistra uzdevums ir vizitēt jeb apciemot visas kopienas, kas eksistē ordenī un apciemot katru brāli personiski, un līdz ar to, šī vizīte, kas notiek Baltijas valstīs, ir sasitīta ar tiešiem maniem pienākumiem vizitēt katru brāli, katru kopienu un runāt ar katru atsevišķi.

Kad es braucu, apciemoju un runāju ar brāļiem, mēs dalāmies ne tikai visā tajā, kas ir skaists, bet arī ar ikdienas rūpēm, ar sāpēm, ar mūsu varbūt arī izgāšanos - „Ir gaisma, ir gaišais, ir prieks, bet ir arī sāpes”.

Ir ļoti svarīgi sarunāties ar katru brāli atsevišķi, jo tikai tādā veidā man ir iespējams uzzināt to, kas notiek tieši šeit uz vietas katrā valstī atsevišķi, un šajā ģenerālvikariātā, kas sastāv no trijām valstīm – Igaunijas, Lietuvas un Latvijas. Es apciemoju visas trīs kopienas, un grūtības varbūt ir tajā, ka šīs kopienas ir mazas, tās ir nelielas, tomēr neskatoties uz to, mums ir ļoti, ļoti daudz cerību nākotnē.

- Jūs jau esat bijis Tallinā, Rīgā. Vai esat apmierināts ar redzēto un dzirdēto kopienās?

Ir ļoti svarīgi sarunāties ar katru brāli individuāli, tieši tādā veidā, kā es jau iepriekš teicu. Es uzzinu kāda ir realitāte katrā valstī atsevišķi, un kopumā varu teikt, ka esmu ļoti apmierināts ar to, kā brāļi dzīvo, bet tai pat laikā mums ir lielas cerības, ka nākotnē būs ne tikai viena kopiena katrā valstī, bet varbūt būs arī vairākas kopienas, un ka kopienas būs lielākas. Tādā veidā mums būs iespējas vairāk kaut ko izdarīt, vairāk būt kopā, un tieši tādēļ arī man bija saruna arī ar bīskapiem, gan Tallinā, gan Rīgā, jo tieši sarunas ar bīskapiem, ļauj mums palīdzēt izkristalizēt to, kādi būs projekti ar kopienām, kā sadarboties ar diecēzes vadītājiem.

- Vai Latvijā esat pirmo reizi un kādi ir Jūsu pirmie iespaidi par to? Varbūt prātā ir palicis kaut kas īpašs?

Jā, šī ir pirmā vizīte gan Latvijā, gan Igaunijā, kur es biju vakardien, aizvakardien, un varu teikt tā, pirms izteikt savu viedokli, mums ir pamatīgi jāsagremo tas, ko mēs esam dzirdējuši. Un dominikāņiem ir raksturīgs tieši tas, ka mēs gremojam lēni. Mēs gribam, lai sagremotais ļoti labi atspoguļotu to, ko mēs domājam, ko mēs ceram, ko mēs gribam. Tādā veidā šie iespaidi nāks varbūt pēc tam, vēlāk.

Kas mani ļoti aizkustināja un varbūt arī pārsteidza, ir tā nabadzība, ko mēs redzējām šķērsojot gan Igauniju, gan Latviju. Ceļā no Tallinas līdz Liepājai, mēs redzam ļoti daudz sabrukušu ēku, kuras atspoguļo to komunisma iekārtu, kas bija šeit un tai pat laikā, kas pārsteidz, tās ir jaunās celtnes, tās ir Honda un visas pārējās firmas, tagad necitēšu vairāk, jo es neesmu šeit, lai veidotu publicitāti šīm firmām, vienkārši gribēju pateikt to, ka ir šis kontrasts starp veco, seno un jauno, un to, kā notiek visas šīs straujās pārmaiņas. Patiešām strauja globalizācija ir skārusi šīs valstis.

Tagad man prātā nāk jautājums, kas notiks ar šīm valstīm, kāda būs nākotne šajā režīmā, vai mēs pāriesim uz mežonīgo kapitālismu, kurš tāpat kā komunisms ir ievainojis cilvēku dvēseles? Vai šis mežonīgais kapitālisms tāpat ievainos un būs viena ideoloģija, kuru centīsimies īstenot? Tādēļ, lai saprastu kāda būs nākotne, ir svarīgi sarunāties ar brāļiem, jo brāļi ir kā logi, caur kuriem es skatos uz realitāti, kāda ir realitāte, un kādu mēs gribam to realitāti būvēt kopā.

- Šodien Jūs tikāties ar dominikāņu brāļiem no Liepājas klostera, kādi ir Jūsu priekšstati par turpmākajiem nākotnes plāniem tieši Liepājā?

Lai saprastu to, kādi būs nākotnes projekti Liepājas kopienai, jāatceras tas, kāda ir mūsu ordeņa uzbūve. Mūsu ordeņa uzbūve nav piramidāla, kurā galva nosaka visu, kurā priekšnieks nosaka, kāda būs nākotne, un priekšniecība, ordeņa ģenerālis, nav noteicējs, kādi būs projekti. Tā kā mūsu ordeņa uzbūves pamatā ir demokrātiska konstitūcija, kurā katram brālim ir tiesības izteikt savu viedokli un balsot, jo katram brālim ir balsstiesības, ordeņa ģenerāla uzdevums ir skatīties, novērot, klausīties, par ko brāļi sapņo, ko brāļi dara, ko brāļi vēlas sasniegt, un ordeņa ģenerāļa uzdevums ir palīdzēt realizēt šos sapņus. Uzdevums nav uzspiest kaut ko, bet tiešām iedrošināt brāļus, iedrošināt brāļus cerēt, mīlēt un veidot kaut ko vairāk. Un tas ir mans uzdevums.

- Kā zināms, rīt tiksieties ar Liepājas bīskapu Vilhelmu Lapeli, ko gaidāt no šīs tikšānās?

Ir viena pozitīva lieta, kas ir jāpasaka pašā sākumā - tā ir tā, ka Vilhelms Lapelis ir mūsu brālis, līdz ar to man būs saruna ar vienu no mūsu dominikāņu brāļiem. Es jums gribētu atklāt vienu noslēpumu, kurš ir manējais, kad es tiekos ar bīskapiem - man nekad nav iepriekš saplānots grafiks un jautājumi, par kuriem es diskutēšu. Es gribu uzklausīt pašu bīskapu, kādi ir viņa plāni.

- Kur dosieties tālāk?

Pēc Liepājas vizitācijas došos uz Viļņu. Viļņā ir lielākā dominikāņu kopiena Baltijas ģenerālvikariātā. Tur notiks tikšanās ne tikai ar kopienu, bet arī ar visiem Baltijas vikariāta brāļiem, kuri būs kopā, un tadā veidā mēs tiksimies gan ar ģenerālvikāru, gan ar katru brāli atsevišķi. Tad mēs kopā centīsimies sapņot, kopā centīsimies veidot to vīziju, ko mēs gribam darīt, un tad mēs arī centīsimies sadarboties ar citām dominikāņu provincēm, kuras varbūt arī vēlās piedalīties šai misijā Baltijas valstīs, un kuras atsūtītu arī savus brāļus uz kalpošanu šajās valstīs.

Sākumā, pirms devos uz Baltijas valstīm, es devos apciemot un vizitēt trīs Skandināvijas valstu kopienas - Lundā Zviedrijā, Oslo Norvēģijā un Helsinkos Somijā. Tikšanās ar brāļiem ir svarīga ne tikai tagad, bet arī jau kopš pašiem ordeņa pirmsākumiems, kad sv. Dominikam bija sapnis par šīm valstīm, un viņa vīzijā bija iekļautas visas šīs valstis, īpaši Skandināvijas un Baltijas valstis, un tāpēc šis projekts un šīs kopienas ir svarīgas visam ordenim.

Pirms 800. gadiem sv. Dominiks kopā ar bīskapu devās uz Dāniju, viņš devās diplomātiskā misijā. Spānijas karalis bija uzticējis bīskapam sameklēt vienam princim princesi. Un šī misija tika uzticēta tieši vienam Osmas bīskapam, bīskapam Diego, kurš uzaicināja Dominiku šai kalpošanai, un viņi abi devās ceļojumā meklēt princesi uz Dāniju.

Svētais Dominiks dzīvoja Osmā un viņš labprāt būtu nodzīvojis visu savu atlikušo dzīvi tur. Viņš arī sapņoja par to, palikt un kalpot Osmā. Bet šī diplomātiskā misija izmainīja visu viņa dzīvi, visus viņa plānus un visus viņa priekšstatus.

Kad viņš ceļoja uz Skandināviju, viņš iepazinās ar ļoti daudzām sektām, kas bija izplatītas Eiropā - ar albiģiešiem, ar katāriem un dažādām citām sektām. Tikšanās ar šiem cilvēkiem, pilnīgi izmainīja visu viņa dzīvi un viņš vairs nekad neatgriezās Osmā. Un šīs tikšanās viņu iedvesmoja izveidot un nodibināt ordeni, kas dotos tieši uz šīm valstīm, un kas evanģelizētu tos cilvēkus, kas dzīvo šajā Baltijas reģionā un īpaši arī Baltijas valstīs.

Svētais Dominiks gribēja evanģelizēt un pats atnākt līdz Baltijas valstīm, bet viņš tā arī nav nonācis, kaut arī ļoti gribēja, jo viņš vienkārši nomira. Bet savukārt, viņa brāļi, ko viņš sūtīja, ļoti drīz ieradās šajās valstīs, un viņu uzdevums bija evanģelizēt. Šī vizitācija, šī apciemošana, gan Skandināvijas, gan Baltijas valstīs - uzdevums ir piepildīt un varbūt atjaunot, papildināt Svētā Dominika sapni. Mēs gribam evaņgelizēt Kristu, sludināt Kristu mirušo un augšāmcēlušos, mēs negribam sludināt reinkarnāciju, jeb Lāzara augšāmcelšanos, bet mūsu uzdevums ir sludināt Kristu mirušo un augšāmcēlušos. Un mūsu uzdevums un misija nav atgriezties tajā brīnišķīgajā pagātnē, kas bija 13. gs., tajā pagātnē, kad ordenis bija ļoti spēcīgs, varens un bija daudz kopienu. Mūsu uzdevums ir skatīties patiesībai acīs, tādai, kāda tā ir un veidot kaut ko jaunu, izdomāt, izveidot un arī sludināt tādā veidā, kāds ir pieņemams šajās valstīs.

- Vai vēlaties kaut ko īpašu pateikt visiem, kas mūs klausās?

Esmu ļoti priecīgs apciemot Latviju, un patiešām, tā ir liela iespēja, liela laime priekš manis būt gan Latvijā, gan Liepājā. Man ļoti uzrunāja un aizkustināja šīvakara liturģija, ko mēs svinējām šeit, Liepājas klosterī, kaut arī šī kopiena, kas svinēja, ir neliela, tomēr Dieva acīs un Dieva mēra sajūta ir savādāka, nekā tā, pie kuras mēs varbūt esam pieraduši dzīvojot šajā starptautiskajā kapitālismā, un Dieva ceļi ir savādāki nekā šie kapitālisma ceļi.

Nevajag baidīties par to, ka varbūt pasaules kritēriji nav tādi, kādus mēs redzam šeit, šajās kopienās un šajās valstīs. Nebaidīsimies no tā, jo Dievam ir savi ceļi, kādā veidā mūs uzrunāt, un Dievam ir savi sapņi, kā tos realizēt un kā piedāvāt šos sapņus šīm tautām, īpaši latviešu tautai.

- Paldies Jums par sarunu.

Sanita Zustere /Vatikāna radio-Liepājā/