Vispirms tā ir Visu Svēto diena un Mirušo piemiņas diena, kad pat tādi, kas parasti uz baznīcu neiet, tomēr lielākā vai mazākā mērā piedalās dievkalpojumā. Otrā reize ir Ziemassvētki, kad daudzi atnāk paskatīties uz Betlēmīti, paklausīties Ziemassvētku dziesmas. Trešo reizi šos cilvēkus baznīcā var ieraudzīt Lielajā sestdienā, kad viņi ierodas, lai saņemtu svētību Lieldienu mielastam. Skumjākais ir tas, ka pašā Lieldienu dievkalpojumā un pēc tam lielu daļu no šiem ticīgajiem, ja viņus tā var saukt, baznīcā neredzam. Viņiem Lieldienas aprobežojas tikai ar tradīcijas izpildīšanu, tas ir, produktu pasvētīšanu. Žēl, ka tas tā ir, jo Lieldienas ir iespēja atgādināt sev fundamentālās patiesības, kas attiecas uz mūsu kristīgo identitāti. No socioloģiskajiem pētījumiem izriet, ka tādu cilvēku, kuri netic Dievam, nav daudz. Tomēr daudzi tic tā, kā paši uzskata par pareizu, paši izvēlas, kurām patiesībām grib ticēt un kurām nē. Taču jāuzsver, ka bez ticības tam, ka Kristus ir augšāmcēlies, nav kristietības un nav kristiešu. Svētais Augustīns raksta: "Visi tic, ka Jēzus ir nomiris, bet ne visi tic, ka Viņš ir augšāmcēlies. Tikai tas ir kristietis, kurš tam tic, bet nevis tas, kurš netic. Kristieši tic tam, ka Kristus ir augšāmcēlies." Lieldienas dod iespēju doties pie Kristus kapa un pagodināt Jēzus ciešanas. Taču varam arī doties savas dvēseles dziļumā un atrast vietu, kur nolikts krustā sistais Dievs, kuru esam nokāvuši līdz ar sirdsapziņas jūtību pret grēku; Dievs, kuru krustā sitis mūsu grēks, mūsu egoisms, naids, lepnība. Tomēr cilvēkā vienlaicīgi ir arī tāds sanktuārijs, kur ticība gaida uz augšāmcelšanos. Kristus kaps ir kā sirdsapziņa: Jēzus nāve un Viņa mīlestība ir pārmetums cilvēkam, kurš apglabājis savus ideālus un noliedzis Dievu. Vai cilvēka dzīvei jāizbeidzas līdz ar nāvi? Vai tādēļ viņš piedzimst, izaug, iepazīst pasauli, mīl? Pieredze rāda, ka tieši tā ir. Tomēr ir vēl arī ticība. Vai miesas galīgais mērķis būtu tikai kaps? Šo jautājumu cilvēks uzdod nāves noslēpuma priekšā, kad piedalās bērēs, kā arī Lielās piektdienas dievkalpojumā. Lūkojoties uz Jēzu no kapa perspektīvas, no tā, kā Viņš cieta, cik šausmīgi tika mocīts, mums ir vieglāk pieņemt savu nāvi. Kapā piedzimst ticība. Māceklis iegāja un ieticēja, kaut atnāca satraukts, skriešus, jo bija padzirdējis, ka Kunga miesa ir nozagta. Patiesību par augšāmcelšanos Jēzus mācekļi sākotnēji nespēj aptvert. Ne uzreiz viņi to saprot. Bet vēlāk svētais Pāvils izsaucas: "Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu ticība!" Kapā Dieva nav, bet kaps liecina. Ja Jēzus nebūtu augšāmcēlies, tad nebūtu jēgas tam, ko Viņš mācīja. Tukšais kaps ir fakts. Tas nav mīts, kā ticis apgalvots vēsturē. Tas nav arī ideja, kam būtu jātuvina patiesība par Dieva nemirstību. Tā nav dievbijīga "klača" vai apmāns. Dievs-Cilvēks patiesi nomira un patiesi augšāmcēlās. Mums augšāmcelšanās cerība ir jāsniedz tālāk citiem. Svētais Serafims no Sarovas daudzus gadus pavadīja kā vientuļnieks, nerunājot ne vārda. Pēc ilgiem lūgšanu un pilnīgas klusēšanas gadiem Dievs viņu sūtīja pie cilvēkiem. Kad ceļā svētais sastapa kādu, kurš nāca pie viņa lūgt padomu, viņš to sveicināja ar vārdiem: "Mans prieks ir augšāmcēlies Kristus." Un šis vienīgais teikums atgrieza cilvēkam zaudēto cerību. Tukšais Kristus kaps uzrunā arī šodien. Ir vērts to uzmeklēt: baznīcā un sevī. Pateiksimies Dievam par to, ka Viņš ir devis mums savu Dēlu, kurš ir nomiris un augšāmcēlies. Mēģināsim labāk izprast savu ticību, ticības mācību, labāk iepazīt Dievu, lai ticības prieks būtu pilnīgāks, jo mūsu dzīvē taču ir klātesošs Kristus. Mēs neesam vieni, Viņš ir kopā ar mums. Dārgie brāļi un māsas! Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Alleluja! V. E. Jānis Bulis,
Rēzeknes - Aglonas diecēzes bīskaps.
"Mieram tuvu" 2006.g.aprīlis | 
