Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Lai mācītos Rakstus saprast un iemīlēt, nepieciešams tos lasīt
29.04.2006 pl. 11:59

Priesteris Andris Priede

Priestera  komentārs Lieldienu III svētdienas Sv. Mises lasījumiem.

Kāds ir kristieša noskaņojums šajā trešajā Lieldienu svētdienā? Vēlamies dzirdēt atbildi — lielisks! Vai viss Lieldienu laiks nav viens vienīgs gaviļpilns Alleluja dziedājums?

Kristumticīgais apzinās, ka pēc Lielā gavēņa ceļojuma cauri nāves ēnas ielejai viņš Lieldienu rītā kopā ar savu Pestītāju ir augšāmcēlies jaunai dzīvei, nāves bailēm vairs nav varas pār viņu, un tāpēc no priekpilnas sirds ar uzvarošu Alleluja kā ar spožu saules gaismu viņš pieskandina un piepilda savu dzīves telpu.

Var tikai uzteikt un slavēt šādu kristieša noskaņojumu un novēlēt iespējami ilgi palikt šajā "priecīgu Lieldienu" garā, kā to pirms neilga laika bijām rakstījuši svētku apsveikumu kartiņās. Diemžēl svētku noskaņojums kā zeltaina gaismas šalts var pāršalkt kristieša sirdi un prātu, un visu viņa būtību, bet, tikpat nemanāmi kā nākusi, šī gaismas straume var arī pazust. Tāpēc Dieva žēlastība un ticības dāvana, kā arī paša cilvēka griba ticēt un uzticēties nav jāidentificē ar svētdienīgu noskaņojumu, kas, profesora R. E. Feldmaņa vārdiem runājot, ir emociju šūpoļu spēles — augšā lejā, augšā lejā, bet nekad tikai uz augšu vien, kā mēs paši to varbūt būtu vēlējušies.

Apustuļi pēc sava Mācītāja krustā sišanas ieslīga pelēkā neziņā, un, kā šodien Evaņģēlijā lasījām, "iztrūkušies un izbijušies", vēl ilgi pēc Jēzus augšāmcelšanās tie nespēja ieticēt notikušajam. Ja jau pašu apustuļu noskaņojums varēja šādi svārstīties kā tādās folkloristiskās Lieldienu šūpolēs, vai tad mēs drīkstam būt tik droši par paliekošu žēlastības darbu savās dvēselēs un par auglīgu mūsu sadarbību ar Dieva žēlastību, lai noturētos iespējami tuvu debesīm?

Tāpēc kristietim ir jāmeklē pārbaudīti līdzekļi, kas spēj uzturēt modru Lieldienu prieka apziņu no Augšāmcelšanās rīta līdz Baltajai svētdienai, tad tālāk līdz trešajai, ceturtajai un visām sekojošām Lieldienu svētdienām un, ja Dievs atvēlēs, visu cauru gadu.

Šodien lasītajā Lūkasa evaņģēlija fragmentā Jēzus pats piedāvā atpazīt vienu no vērtīgākajiem līdzekļiem, lai kristieša ticības prieks un drosme, cik tālu to spēj ietekmēt viņš pats, nekļūtu atkarīgi no emocionāli intonētiem kāpieniem un kritieniem, kas kavē līdzsvarotu ticības briedumu. 

Evaņģēlijā aprakstītā Jēzus tikšanās ar mācekļiem veido it kā liturģisku dievkalpojumu, kurā Baznīca vienojas ar Kristu, savu Galvu. Kā katru dievkalpojumu Kristus sveiciens savai sapulcētajai draudzei: "Miers jums!" ievada sava veida Dieva vārda liturģiju.

Uzticīgs baznīcēns ātri spēj atpazīt viena vai otra dievkalpojuma centrālo domu, tieši tāpat kā mūzikas draugi prot saklausīt kopnoskaņu minorā vai mažorā komponētās simfonijās. Kāda tad ir šī Kristus svinētā dievkalpojuma kopnoskaņa? Redzam tieši to pašu domu, kas dominēja Jēzus sarunā ar Viņa uz Emausu bēgošajiem mācekļiem, — Rakstu pazīšana! Kristus atgādina, ka nepieciešami visam bija jāpiepildās, kas par Viņu rakstīts Mozus likumā un Praviešos, un Psalmos.

Auglīgai un nevis sentimentālai Bībeles vārdu meditācijai par Dieva Dēla uzvaru pār grēku un nāvi ir nepieciešams, lai Kristus arī mums, saviem mācekļiem, atvērtu sirdis un prātus Rakstu izprašanai, kā to lasām nākamajā Lūkasa evaņģēlija pantā un kas vispilnīgākajā veidā izpaužas Baznīcas maģistērija pilnvarās pareizi tulkot un skaidrot Svētos Rakstus.

Taču, lai mācītos Rakstus saprast un iemīlēt, nepieciešams arī tos lasīt! Nevar saņemt īpašas gara balvas Rakstu pārzināšanai, ja Bībeli vispār nepaņem rokā un to neatver, lai lasītu un pārlasītu, lai domātu un pārdomātu. Nevar kļūt par priecīgu Kristus liecinieku (kā to lasām atkal nākamajās šodienas pārdomām paredzētajās evaņģēlija rindiņās), ja nav īstas pazīšanas — par ko tad mums pasaulei jādod pārliecinoša liecība.

Tātad mūsu secinājumi trešajā Lieldienu svētdienā saistās ar paša Jēzus atgādināto nepieciešamību iespējami pilnīgākā veidā iepazīt un iemīlēt savu Pestītāju Svēto Rakstu lappusēs.

Mēs, protams, pazīstam un pielūdzam savu žēlsirdīgo Kungu sakramentos — Viņš atklājas nožēlniekam piedodošs grēksūdzē un svētdara dievlūdzēju Euharistijā. Taču nepaklausība aicinājumam Svētajos Rakstos rast savai dvēselei tādu barību, kas ir saldāka par medus šūnas lāsēm (Ps 19, 11), mūsos var veidot deformētu Jēzus attēlu. Pirmo gadsimtu Baznīcas tēvi lielā vienprātībā apliecināja: "Nezināt Svētos Rakstus nozīmē nepazīt pašu Kungu Jēzu", un šis apgalvojums ir palicis aktuāls līdz pat mūsu dienām. Vēl vairāk — mūsdienās, kad praktiski neviens mūsu Latvijā vairs nevar attaisnoties, ka neprot ne rakstīt, ne lasīt, ir vairāk kā nepieciešams, lai labs kristietis būtu arī labs Rakstu pazinējs, ko pasaule un svešu mācību sludinātāji nevarētu lēti "apvest ap stūri".

Lielās Islama reliģijas piekritēji kristumticīgos pēc Korāna vārdiem dēvē par "Grāmatas ļaudīm". Tas nenozīmē, ka Grāmatai jāatrodas vienīgi godpilnos apstākļos augstā plauktā grāmatu skapī aiz stikla, bet gan viegli pieejamai uz pults vai pat naktsgaldiņa.

Pierādīsim, ka esam čakli Grāmatu grāmatas — Bībeles — lasītāji, un, lūk, kā pats Pestītājs pēc augšāmcelšanās solīja saviem mācekļiem, mēs arvien labāk sapratīsim Rakstus un līdz ar to būsim arvien drošāki savā ticībā, arvien gaišāki savā Lieldienu priekā, arvien tuvāki Dieva debesīm.

Priesteris Andris Priede, Ogre
"Mieram tuvu" 2006.g.aprīlis