Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Ejot ekumenisma ceļu, jāmaina sirdis un jābalstās lūgšanā
27.05.2006 pl. 09:09

Priesteris Mārtiņš Klušs

Priesteru komentārs Lieldienu VII svētdienas Sv. Mises lasījumiem.

Šīs svētdienas evaņģēlijs mums dod iespēju padomāt par daudzām lietām kristīgajā pasaulē. Lasām, ka Jēzus lūdzas par saviem mācekļiem, lai viņi būtu vienoti, un novēl tos Debesu Tēvam.

Tur, kur ir šķelšanās, tur Kristus cieš. Evaņģēlijs nevar tikt pasludināts tur, kur nav vienotības starp brāļiem un māsām.

Raugoties vēstures lappusēs, redzam, ka apustuļu pēctečiem pietrūkst vienotības un vienprātības kristīgajos jautājumos, viņu vidū tiek iesēta ļaunuma sēkla. Daudzkārt ir pietrūcis sirsnības, iejūtības, savstarpējas uzticības, spējas otru uzklausīt utt. Laikam ejot uz priekšu, ir saprasts, ka turpmāk kristieši tā dzīvot vairs nedrīkst. Kaut kas ir jāmaina, ir jāmeklē vienotība, piedošana, uzklausīšana. 20. gadsimtā ir sākusies ekumenisma kustība, kurā jau ir noārdītas daudzas gadsimtiem ilgi pastāvējušas robežas un aizspriedumi starp konfesijām.

Daudzas ekumeniskās sadarbības formas ir devušas redzamus rezultātus visas Baznīcas vienības sasniegšanai. Starpkonfesionālie dialogi teoloģiskā līmenī ir sasnieguši jūtamus pozitīvus rezultātus: tas dod drosmi turpināt.

Neņemot vērā teoloģisko uzskatu atšķirības, kurām jāatrod risinājums, kristieši nespēs samazināt senseno, no pagātnes mantoto neizpratnes, savstarpēju pārpratumu un aizspriedumu nastu. Šo situāciju nereti apgrūtina inertums, vienaldzība un nepietiekamas zināšanas citam par citu. Tādēļ, ejot pa ekumenisma ceļu, ir jāizmaina sirdis un jābalstās lūgšanā. Tas palīdzēs sasniegt arī nepieciešamo vēsturiskās atmiņas šķīstīšanu.

Svētā Gara žēlastībā Kunga mācekļi, kurus apskaidrojusi mīlestība un drosme, iet pa patiesības ceļu un neviltotā gribā piedot un izlīgt aicina no jauna kopīgi pārdomāt mokpilno pagātni un tās brūces, kas asiņo vēl šodien. Vienmēr jaunais Evaņģēlija spēks aicina visus kopā atklāti un objektīvi atzīt pieļautās kļūdas, kā arī to sekas. Lai to panāktu, vajadzīgs mierīgs un skaidrs, patiesībai kalpojošs un dievišķās žēlastības dzīvināts skatījums, kas spējīgs atbrīvot garu un modināt jaunu gatavību sludināt Evaņģēliju visu tautu un nāciju cilvēkiem.

Kristus lūgšana: "Lai visi ir viens, kā Tu, Tēvs, esi Manī un Es Tevī, lai viņi ir viens Mūsos, lai beidzot pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis" (Jņ 17, 21) ir arī pavēle, kas ietver pienākumu nesamierināties ar pašreizējo situāciju. "Lai, pieņemot savas kļūdas, mēs būtu gatavi patiesi atgriezties, lai, pieliekot visas pūles, uzvarētu šķelšanos, kas vēl joprojām pastāv mūsu starpā, un lai kopā ticamā veidā sludinātu Evaņģēlija labo vēsti pasaulē," raksta konfesiju pārstāvji 2001. gada Ekumeniskajā hartā.

Baznīca ir viena vienīga, un tās Galva ir Kristus. Baznīcas šķelšanās ir pretrunā ar tās dabu. Pāvests Jānis Pāvils II, noslēdzot Jubilejas gadu, rakstīja: "Baznīcas galīgais pamatojums ir Kristus, kurā Baznīca ir nedalīta (sal. 1 Kor 1, 11-13)." Viņš atgādināja, ka vēstures gaitā attiecībās starp Baznīcas locekļiem radusies šķelšanās ir novedusi pie neapmierinātības, jo Baznīca, kas ir Kristus Miesa, vairs nav vienota — kā Kristus to ir vēlējies (sal. Jņ 17, 21), bet gan sašķelta. Vienībai ir jābūt par liecību pasaulē. 20. gadsimtā uzsāktā ekumenisma kustība mudina Baznīcu patiesi mainīties un pielikt visas pūles, lai sašķeltība tiktu pārvarēta.

Svarīgi ir saprast, ka tikai Svētais Gars var vadīt uz pilnīgu vienotību un to īstenot. Ekumeniskajā hartā Baznīcas apliecina, ka tās tic Trīsvienīgajam Dievam — Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, un uz vienu, svētu, katolisku un apustulisku Baznīcu. Katra kristieša aicinājums un pienākums ir darīt visu, lai kļūtu redzama šī vienība, kas ir Dieva dāvana.

Katras Baznīcas eklezioloģija ir pamats, uz kā balstoties tā uzsāk ekumenisko dialogu. Atšķirības Baznīcas, Svēto Rakstu, sakramentu, garīgo amatu un vienības izpratnē ir šķēršļi, kas neļauj nonākt pie redzamas vienības starp Baznīcām.

Katoļu Baznīca māca, ka ir viena un vienīga Jēzus Kristus Baznīca. Šajā pasaulē Baznīca kā izveidota un organizēta sabiedrība pastāv (lat. "subsistit in") katoliskajā Baznīcā, kuru pārvalda Pētera pēctecis un bīskapi, kas ir vienoti ar viņu. Katoļu Baznīca nenoliedz, ka ārpus tās pastāv Baznīcas elementi, ka Kristus ir klāt un darbojas šajās ekleziālajās kopienās.

Vatikāna II koncils uzsver, ka Euharistija visā Baznīcas tradīcijā (1 Kor 11, 17; Apd 2, 42) ir sakraments, kas realizēts Baznīcas vienībā. Euharistija atklāj un īsteno dzīvo vienotību ar Dievu un Dieva tautas vienību, kas Baznīcu padara par to, kas tā ir. Euharistijā rod virsotni gan darbība, caur kuru Dievs Kristū svētdara pasauli, gan arī kults, kuru cilvēki Svētajā Garā veltī Kristum un caur Viņu — Tēvam.

Kristiešu savstarpējās attiecības neaprobežojas tikai ar iepazīšanos, kopēju lūgšanu un dialogu. Tās paredz un jau tagad prasa sadarbību visdažādākajos līmeņos: pastorālajā, kultūras, sociālajā un arī Evaņģēlija vēsts apliecinājumā. Kristiešu sadarbībā spilgti izpaužas jau panāktā vienotība, un Kristus — Dieva kalpa — seja parādās spožākā gaismā.

Ekumeniskā sadarbība ir īsta mīlestības skola, dinamisks ceļš uz vienotību. Vienotība darbībā ved pie pilnīgas vienotības ticībā. Šai sadarbībā visi, kas tic Kristum, var mācīties vēl labāk cits citu pazīt un cienīt.

Apmēram pusgadsimta garumā risinātās ekumeniskās sarunas norāda uz katras Baznīcas vēlmi pēc vienotības, tās ir atklājušas problēmas un vispārējās attīstības tendences. 20. gadsimtā ir iezīmējušās pārmaiņas katrā Baznīcā un attiecībās starp Baznīcām.

Tomēr notikušās sarunas un vienošanās ir tikai procesa sākums, jo radikālas izmaiņas Baznīcā prasa laiku un spēku, un universālā Baznīcas vienotība var tikt sasniegta ar katras Baznīcas un visu kristiešu iesaistīšanos un piekrišanu un, protams, tikai paļāvībā uz Dievu, ar Viņa palīdzību un gādību.

Priesteris Mārtiņš Klušs, Gaigalava
"Mieram tuvu" 2006.g.maijs
Foto: catholicculture.org