Tāpat tajos, kuri ir atdzimuši no augšienes, un tajos, kuri nāk no zemes, tajos, kuri piedzimst no miesas un piedzimst no Gara. Kristum ir svarīga cilvēka vieta, un tādēļ Viņš par to rūpējas, atgādina, aicina, lūdzas, raud, iedrošina un pat norāj. Kristus Nikodēmam atgādina par šādu izšķiršanos: „Kas neatdzims no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet Dieva valstībā. Kas piedzimis no miesas, ir miesa; kas dzimis no Gara, ir gars.” (Jņ 3,5 – 6 ) Dievs jautā katram no mums: „Bet par ko jūs mani uzskatāt?”. Ticības apliecinājumā bieži vien ietveram ne tikai realitāti, kas ir dvēselē, bet vairāk savas vēlmes un cerības tam, ka labprāt ticētu visam un arvien vairāk vēlētos savu dzīvi atdot Dieva rokās. Realitāti ir labi apzināties, jo, kad mēs esam devušies tālākā ceļā, tad bieži ielūkojamies kartē ar jautājumu: „Kur atrodamies?” Ir jāzina paveiktais un tālākais ceļš. Dievs mums jautā: „Kā tev iet?” Atbilde parasti ir stāsts par mūsu stāvokli, raizēm, neveiksmēm un sasniegumiem. Mēs daudz runājam un apliecinām, tomēr Dievam nav vajadzīgi šie mūsu vārdi, bet gan tie, kurus lietojam pasaulē un kurus mēs tai esam veltījuši. Tādā veidā Dievs, līdzīgi ārstam, prasa: „Parādi man mēli!” Kad Dievs uzlūko mūsu mēli jeb mūsu mēles darbus, tad Viņam viss ir skaidrs. Viņš redz mūsu patieso stāvokli. Arī daudzās vietās Bībelē tiek apstiprināta saikne starp sirdi un muti, paveiktajiem vai nepaveiktajiem darbiem. Jēzus parāda saikni starp muti un sirdi, lietojot līdzību: „Vai nu jūs koku atzīstat par labu un tā augļus par labiem, vai atzīstat koku par nelabu un tā augļus par nelabiem, jo koku pazīst pēc tā augļiem. Čūsku izdzimums, kā jūs varat runāt labu, būdami ļauni? Jo no sirds pārpilnības runā mute.. Bet Es jums saku, ka cilvēki par katru nevajadzīgu vārdu, ko tie izrunā, dos norēķinu tiesas dienā. Jo pēc taviem vārdiem tevi attaisnos un pēc taviem vārdiem tevi pazudinās.” (Mt 12,33 – 37) Sāksim skaitīt vārdus un darbus, kurus veicam Dieva valstības dēļ, kā arī tos, kurus darām un sava goda dēļ. Kur Dieva darbus pierakstām sev un kur Dievu aizmirstam, dzīvojot tikai savu dzīvi? Vai mūsu dvēselē ir kāds kakts, kurā Dievu nekad neielaižam? Varam uz sevi dusmoties, būt nikni, īpaši tad, ja uz savu sirdsapziņu raugāmies Svēto Rakstu gaismā. Arī farizeji dusmojās, kad Kristus viņus nosauca par odžu dzimumu, par kapiem un traukiem, kuri no ārpuses ir skaisti, bet iekšā – visādu puvekļu pilni. Farizeji bija šokēti par šiem tituliem, jo neviens viņiem tādus nebija veltījis. Kristus nevēlējās viņus pazemot, bet gan satricināt viņu sirdsapziņas, lai viņi sāktu domāt par savām dvēselēm, paceļot skatu uz debesīm, no kurām arī viņiem ir jāpiedzimst, jo viņi bija paralizēti savās dvēselēs. Kristus gribēja viņus izsist no līdzsvara, no iesūnojušas patmīlības un apmierinātības. Ja, saskaitot vārdus un darbus, maz ir to, kuri darīti patmīlībā, tad esam uz pareizā ceļa un arvien vairāk savu dzīvi ieliekam Dieva rokās, piedzimstot no augšienes. Bet, ja daudz vairāk atrodam patmīlību, godkāri, lepnību, tad mums ir jāsapurinās. Ar visiem spēkiem jāmeklē atpakaļceļš, jo dzīve nav tik gara, kā tas sākumā var likties. Mēs nedrīkstam zaudēt gadus, tos pavadot ar muļķībā un lepnībā paralizētu dvēseli, jo „kas Dēlam netic, tas neredzēs dzīvi, un pār viņu paliek Dieva dusmas.” (Jņ 3,36) Kāpēc lai mēs atteiktos no dzīvības? Ir kāda pamācoša leģenda, kura vēsta par varenu imperatoru, kuru pie gultas piekalusi slimība. Dažādi dziednieki pēc neveiksmīgiem dziedināšanas mēģinājumiem saņēma nāvessodu. Vairs bija palicis tikai viens dziednieks, kurš lielījās, ka zinot imperatora izdziedināšanas noslēpumu. Valdnieks pavēlējis viņu atvest un gribējis izzināt noslēpumu, par ko dziednieks imperatoru tik nežēlīgi apvainoja, ka arī viņam pavēlēja nocirst galvu. Notiesātais vēl paspējis izsaukties: „Es esmu tava pēdējā cerība!” To dzirdot, imperators, mainījis domas un licis dziedniekam uzsākt ārstēšanu. Pirms uzsākt dziedināšanu, imperatoram bija jāapsola izpildīt trīs lietas: pie pils vārtiem jāaizved visstraujākais zirgs, kam mugurā uzlikts maiss ar zeltu, ja gadījumā imperators sauks palīgā, visiem kalpotājiem jāizliekas to nedzirdam, un tikai pēc stundas kalpi drīkstēs pildīt dotās pavēles. Vienošanās tika noslēgta, un ārstēšanu varēja sākt. „Kas tev teica, ka es protu ārstēt? Nu tu esi iekritis! Es jau sen gaidīju šo brīdi, lai tevi sodītu!” kliedza ārstētājs, spļāva slimajam sejā un apveltīja viņu ar visnievājošākiem vārdiem. Valdnieks sauca sardzi, bet tā neuzdrošinājās neklausīt pavēlei. Kad valdnieks sānos sajuta kājas spērienu, vairs ilgāk nespēja palikt gultā. Atriebības dzīts, izlīda no gultas, četrrāpus, balstīdamies uz elkoņiem, aizkļuva līdz zobenam, bet tad pamanīja, ka istabā palicis viens. Tajā brīdī nelaimē nonākušais saprata, ka iekritis lamatās, atdodot dziedniekam visstraujāko zirgu. Valdniekā pamodās karavadoņa gars, viņš ar pēdējiem spēkiem uzrausās kādā nožēlojamā zirdziņā un metās viltniekam pakaļ. Viņa spēki ar katru mirkli pieauga. Kad kalpi imperatoru panāca, tie pārsteigti ieraudzīja, ka valdnieks, nokritis ceļa putekļos, raustās smieklu lēkmē, saukdams: „Ak, dziedniek, savu zelta maisu tu esi godam nopelnījis!” Valdnieks tika dziedināts, jo tika satriekts. Viņa vēlēšanās uzvarēt viltus dziednieku bija tik liela, ka viņš sāka kustēties un atguva veselību. Arī Dievs mūsu priekšā noliek grūtības, dažādas problēmas. Ļaudis dažkārt spriež: „Kādēļ man jāiet uz baznīcu un jātic Dievam? Arī ticīgam cilvēkam ir tādas pašas problēmas un grūtības kā man.” Šeit notiek izšķiršanās, kurš būs veiksminieks – uzvarētājs, bet kurš – zaudētājs. Neveiksminieks novēršas un saka, ka ar problēmām nevar tikt galā. Tomēr Dievs sapurina cilvēku un ved uz uzvaru. Viņš vēlas, lai mēs sāktu risināt savas dvēseles problēmas un saprastu, kāpēc tik maz uzmanības pievēršam debesīm, domām par nākotni, mūžību. Kristus krustā bija nespēcīgs. Kareivji viņam norāva drēbes, rokas pienagloja pie krusta. Likās, Jēzus vairs neko nevar paveikt, bet Viņš bija apsolījis, ka tad visus pievilks pie sevis. Vai tas tā notika? Cik daudz ļaužu šodien pulcējas pie Kristus krusta? Cik daudzi visos gadsimtos vienmēr ir bijuši ar Kristu? Kristus augšāmcēlās un uzvarēja. Viņš valda! Godināmais bīskaps Boļeslavs Sloskāns bija nokļuvis vardarbnieku rokās, kuri viņu spīdzināja. Likās, viņš visu ir zaudējis, arī savu dzīvību. Arī Baznīca līdz ar bīskapa Sloskāna apcietināšanu cieta zaudējumu, jo nepiepildījās pāvesta plāni, kuru dēļ Boļeslavu Sloskānu iesvētīja par bīskapu. Tomēr debesu Tēva plāni uzvarēja, jo Sibīrijas cietumos, vēlāk trimdā, veidojās pirmais latviešu tautas svētais. Dievs savā mīlestībā mūs sapurina, lai mūs Svētajā Garā veidotu par svētajiem. Mēs nezinām viņa dziedināšanas metodes un viņa piedāvātos ceļus uz debesīm, mums tikai vajag nostāties uz Dieva ceļa, paļauties un līdzdarboties. Mūs gaida debesis! Viduskurzemes dekāns MagC Gatis Bezdelīga
"Nāc", Nr. 32 |
