Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Dzīves uzdevums: aicinājums
17.10.2004 pl. 11:58

Autors: Jaceks Salijs OP
Avots: poļu laikraksts “Mały Gość niedzielny”

Ar šo rakstu uzsākam publicēt atbildes uz jautājumiem, kas regulāri parādās poļu laikrakstā “Mały Gość niedzielny” (”Mazais Svētdienas ciemiņš”). Laikraksts ir īpaši veltīts pusaudžiem, bet to labprāt lasa arī pieaugušie. Atbildes uz svarīgiem jautājumiem, kuros ieinteresēti esam mēs katrs, sniedz viens no pazīstamākajiem poļu dvēseļu ganiem – dominikāņu tēvs Jaceks Salijs.

Jautājums par to, kurš no aicinājumiem ir labāks

- Kā to var zināt – vai kāds ir aicināts kļūt par priesteri vai arī klosterdzīvei?
Esi ievērojis, ka tikai nedaudzi domā par šāda dzīves veida izvēli. Tieši tādēļ, ja kāds par to domā, tad tā jau varētu būt zīme, kas liecinātu par aicinājumu, pat neskatoties uz to, ka tā ir vispārēja un neskaidra.

- Kas tā par zīmi, ja tā ir vispārēja un neskaidra?
Piemēram, kāds var domāt, ka pēc vidusskolas beigšanas iestāsies garīgajā seminārā vai klosterī, bet pēc laika šīs domas pāriet. Cits savukārt paliek pie savas izvēles un arvien skaidrāk redz, ka ies tieši šo ceļu.

- Vai šādā situācijā cilvēks var būt pārliecināts, ka viņam ir aicinājums kļūt par garīdznieku?
Padomāsim abi kopā. Piemēram, meitenei vai puisim ir muzikālās dotības un viņi daudz laika veltī šo dotību attīstīšanai. Ja tāds cilvēks iestājas mūzikas skolā, vai varam būt droši, ka viņš to pabeigs? Iespēja pastāv, tomēr nav skolas, kurās mācības uzsākot, tiek dota garantija, ka tā noteikti tiks pabeigta. Līdzīgi ir tad, kad puisis iestājas garīgajā seminārā, tas vēl nenozīmē, ka viņš būs priesteris.

- Bet aicinājums taču ir Dieva dots?
Protams, aicinājums uz garīgo dzīvi ir liela Dieva dāvana. Tomēr Dievs savā lielajā mīlestībā mūs apdāvina tā, ka gaida – kad mēs ar Viņu sadarbosimies. Cilvēks taču nav mašīna, kuru var ieprogrammēt.

- Vai es pareizi sapratu, ka aicinājumu, kuru dāvā Dievs, ir nepieciešams sevī attīstīt, bet to var arī pazaudēt?
Tieši to es gribēju tev teikt. Gala vārds – vai kādam ir aicinājums, vai nav, pieder Baznīcai, jo tieši Baznīca atļauj vai neatļauj iesvētīt kādu par priesteri. Savukārt tad, kad kļūst par priesteri, ir jācenšas visu savu dzīvi būt par labu priesteri.

- Beidzot man ir skaidrs, kāpēc mums ir jālūdzas par aicinājumiem uz priesterību! Lūdzamies, lai puiši, kurus Dievs ir aicinājis, neatteiktos no tā, bet gan šo dāvanu sevī attīstītu! Tagad man ir cits jautājums – kāpēc meitenes nevar būt priesteri?
Sākumā Tev atgādināšu, ka vislielākais gods, kādu var sasniegt Baznīcā, ir pieejams gan sievietei, gan vīrietim.

- ???
Proti, Baznīcā nav lielāka goda, kā būt par Dieva bērnu un draugu. Šo godu esam saņēmuši Kristības sakramentā, un katrā Svētajā Komūnijā tas mums tiek nepārtraukti atgādināts, jo Kristības sakramentu un Svēto Komūniju pieņem gan sievietes, gan vīrieši. Tomēr par priesteriem var kļūt tikai vīrieši, jo priesterība ir kalpošana, kura notiek paša Jēzus Kristus vārdā.

Sapratu, tas ir tādēļ, ka Jēzus pieņēma cilvēka dabu un piedzima kā vīrietis.
Tas nebūt nenozīmē, ka sieviete būtu sliktāka par vīrieti. Pateicoties Jēzum, abi dzimumi tiek cildināti. Tas, ka Marija – viena no sievietēm, ir māte pašam Dieva Dēlam, godā ceļ visas sievietes.

- Man ir vēl kāds jautājums, kas saistīts ar aicinājumu. Ja kādu Dievs ir aicinājis kļūt par priesteri, bet viņš nav gribējis mācīties par priesteri, vai Dievs tādu sodīs?
Vai zini Svētajos Rakstos stāstu par pravieti Jonasu? Dievs aicināja Jonasu pravietot, bet, kad viņš nepaklausīja un mēģināja aizmukt, Dievs tomēr panāca, ka Jonass izpilda Viņa gribu – atbild aicinājumam.

- Dažreiz tomēr kāds no priesteriem novelk sutanu un vairs nav priesteris. Vai Dievs izmaina viņa aicinājumu?
Redzi, mūsu dzīvē ir tādi lēmumi, kurus pieņemam uz visu dzīvi. Piemēram, kad puisis un meitene laulājas, tad laulībā viņiem ir jādzīvo līdz nāvei. Līdzīgi ir ar priesterību, lēmums kļūt par priesteri ir lēmums, kas tiek pieņemts visai dzīvei. Šādus lēmumus nedrīkstētu mainīt...

Tomēr, ja kāds tā rīkojas, ko Dievs par to domā?
Tu mani pārtrauci, tieši par to gribēju tev stāstīt. Diemžēl gadās, ka cilvēki pieņem lēmumus, kuri Dievam nepatīk. Dažreiz tādus lēmumus vairs nevar mainīt. Tu jautā: „Ko Dievs par to domā?” Dievs mīl katru cilvēku katrā viņa dzīves mirklī, visā viņa dzīves garumā. Kad cilvēks grēko, Dievs vēlas viņa atgriešanos. Kad cilvēks ir pieņēmis kādu nepareizu, nemaināmu lēmumu, Dievs vēlas viņam piedod un šai jaunajā situācijā joprojām dāvāt viņam savu mīlestību. Bieži vien šīs situācijas ir ļoti sarežģītas un tās ir jārisina grēksūdzes laikā.

 - Svētdienas skolā ticības mācības skolotāja mums stāstīja, ka līdzīgi kā priesterība, arī laulība ir Dieva dāvāts aicinājums.
Tā tas ir. Tad, kad kāds pāris laulājas Baznīcā, Jēzus sagaida no viņiem, ka viņu mājas kļūs par mazu ģimenes Baznīcu. Bet par to varēsim parunāt citu reizi.

Kurš no šiem aicinājumiem ir labāks? Laulība vai priesterība? Varbūt klosterdzīve?
Galvenais, lai katrs cenšas labi izpildīt to, kam patiešām tika aicināts. Tas, kurš  aicināts būt priesteris, lai ir priesteris, bet labs priesteris. Ja kāds ir aicināts dzīvot laulībā, lai ir uzticīgs vīrs, uzticīga sieva, vienlaicīgi laba māte un labs tēvs.

Teksts pāpublicēts no laikraksta "Nāc".