Mariušs Kempa
- Romas katoļu priesteris.
- Jēzus vecumā. 33 gadi. Dzimis 1972.gada 16.novembrī Polijā, Ļubļinā.
- Mācījies turienes vidusskolā, elektronikas tehnikumā, Ļubļinas Katoļu universitātē.
- Kalpojis Ļubļinas diecēzes katoļu draudzēs.
- Kopš 2002.gada 1.septembra dzīvo un strādā Latvijā, kalpo Aizputes, Pāvilostas, Grobiņas un Vecpils draudzēs.
- Pati galvenā rakstura īpašība – patiesa sirds atvērtība, pretimnākšana ikvienam, kam vajadzīga palīdzība.
- Latviski runā brīvi. Redakcijā Mariušs Kempa ienāk vēlā pievakarē gan noguris, bet gaišu mirdzumu acīs. Stājā, uzvedībā nekā no uzsvērtas svētulības. Ja zem modīgās vējjakas nevīdētu mācītāja kolārkrekls ar tam raksturīgo apkaklīti, varētu domāt: jauns, jauks, parasts cilvēks. Mazliet aizelsies, jo tikko no sava auto izlēcis, saka: "Biju kopā ar bērniem pie Grobiņas Svētās Brigitas baznīcas, spēlējos ar viņiem, tas vajadzīgs, lai būtu kaut viena vieta, kur bērniem arī vasarā mācītu ko labu. Bērniem jāaug ar labu sirdi."
Audzis ģimenē, kurā kristīgajām vērtībām bijusi ļoti liela nozīme. Piedalījies dievkalpojumos, kopējās lūgšanās, taču pusaudža gados, lai arī jau kalpojis baznīcā par ministrantu, vēl nav bijis pārliecināts, ka vēlas kļūt par priesteri. Zēna gados interesējusi elektronika, radio, televīzija. Tāpēc iestājies tehnikumā. Bet kalpošana pie altāra, gaiši netveramā gaisotne, kas virmoja dievkalpojuma laikā un priesteru uzrunas pamazām pārliecinājušas, ka īstā vieta būs garīgajā seminārā. Bet tā nebija viņa paša doma, šodien par to pārliecināts pats Mariušs Kempa. To viņš sadzirdēja sevī kā balsi, kā aicinājumu. Pēdējā kalpošanas gadā Polijā pieņēmis piedāvājumu braukt kā misionāram uz Latviju. Un šo izvēli nenožēlo. Latvijas vidē jūtas jau ieaudzis, lai arī latviešu valodu pirmo reizi izdzirdējis, tikai te atbraucot. Liepājas bīskaps Vilhelms Lapelis teic, ka apbrīnojis to cītību, ar kādu Mariušs Kempa mācījies latviešu valodu, cik cītīgi pildījis skolotājas uzdotos mājasdarbus. Viņa kalpošanas stils ir būt tuvāk cilvēkiem, secina bīskaps, bet to var izdarīt tikai tad, ja zina valodu, kādā šie cilvēki runā. "Jā," atzīst Mariušs Kempa, "nevaru strādāt tikai no kanceles, no attāluma un cerēt, ka mani sapratīs, ka spēšu cilvēkus atvērt Dievam un atrast patiesību. Man jābūt kopā ar cilvēkiem vienkāršās ikdienas lietās, jāiepazīst šīs tautas kultūra, mentalitāte."
"Bieži vien cilvēki domā," saka Mariušs Kempa, "ka priesteris ir tas, kas vada Svēto Misi. Patiesībā priesterība ir visa dzīve. Tas nozīmē, ka jebkurā diennakts stundā jābūt gatavam kalpot Dievam un cilvēkiem. Man nav grafika – no tās līdz tai stundai, bet pārējais laiks brīvs. Manu dzīvi nosaka vajadzības, kas ir citiem. Vienalga, vai tas ir jautājums, ko man uzdod pa telefonu, vai aicinājums sniegt mierinājumu slimniekiem, veciem ļaudīm." Mariušs Kempa ir viens no retajiem garīdzniekiem, kurš pats, negaidot īpašu lūgumu, dodas uz mājām pie vecajiem draudžu locekļiem, lai sniegtu viņiem mierinājumu, parunātos. Nereti šiem cilvēkiem vajadzīgs tikai, lai viņus uzklausa. Viņš uzskata, ka priesterim jāprot ar cilvēkiem runāt par visām lietām, kas dzīvē notiek, par viņu problēmām. Priesterība Mariušam nozīmē arī dzīvi ar Kristu, personīgās lūgšanas. Mariuša Kempas īpašā uzmanības lokā ir jaunatne. Bīskaps Vilhelms Lapelis apgalvo, ka tā ir viņa paša griba, uzņēmība strādāt ar jaunatni. Mariušs Kempa ir tas, kurš jau ceturto gadu organizē svētceļojumu uz Aglonu. Arī šogad viņš veselas trīs nedēļas būs kopā ar jauniešiem.  Jaunieši šodien dzīves vērtības meklē biežāk, nekā cilvēki iedomājas, pārliecināts Mariušs Kempa. Un tas viņiem nenākas viegli. Mode, televīzija pasniedz ko citu. Un tas ir patīkams, krāsains, nereti viņiem to gribas izvēlēties, bet pēc kāda laika viņi atskārš, ka it kā skaistais, vieglais piedāvājums ir tikai krāsains balons, kas savā būtībā ir tukšs. Kad viņi to saprot, tad ir grūti, ir bailes par nākotni, nesaprotamas skumjas. Tad Mariušam jābūt tam, kas ir viņiem blakus un palīdz saskatīt patiesi skaisto un vērtīgo ceļu, pa kuru iet. Mariušs Kempa stāsta: "Daudz jauniešu nāk no šķirtām ģimenēm. Problēmas sarežģītas. Vienu kopēju atbildi visiem nevaru sniegt. Katrā cilvēkā jāiedziļinās. Dzīve nav matemātika, kur viss salikts pa plauktiņiem. Bet, ja gribu būt īsts priesteris, man cilvēkam jāpalīdz atrast dzīves jēgu, dzīvesprieku, mērķi, saskatīt vērtības, kuru dēļ vērts dzīvot. Man nav vienalga, kas ar cilvēku notiek. Tas ir tāpat kā labam ārstam, kam ir svarīgi vispirms redzēt cilvēkā cilvēku un pēc tam operēt vienu vai otru vainu. Jauniešiem ir jāparāda, ka ir vērts rūpēties par augstākām vērtībām, ka var sasniegt labāku, skaistāku, pilnīgāku dzīvi. Jāpalīdz meklēt cerību. Reizēm viņi to neredz. Bet ar viņiem jārunā uzmanīgi, jo daudzi ir ļoti, ļoti jūtīgi."
Otra Mariuša Kempas rūpe ir vecie ļaudis. Viņu pavadoņi – slimības, ciešanas, nereti vientulība. Vienu vai otru nomoka atziņa, ka ne viss, kas ar viņu dzīvē noticis, ir labs. Arī tam jāpalīdz atrast mieru. Bieži vien tādam cilvēkam var pat neko nepateikt, bet pabūt tikai ar viņu kopā, lai uzklausītu viņa sāpes. Bērni strādā. Mazbērni skolā. Visi steidzas. Kādam jāremdē viņu ilgas pēc tuvības. Arī Dieva tuvības. Ar cilvēka pašatklāsmes mirkļiem Mariušam Kempam jāsastopas, vēl vienu priestera pienākumu pildot – uzklausot grēksūdzes. "Es nevaru vienkārši stāvēt un klausīties," viņš saka. "Man ir jāizjūt katra cilvēka dzīve, jāizdzīvo viņa mokas un caur sevi jānoliek Kristus vērtējuma priekšā. Tā nav tikai psiholoģiska saruna, tas vispirms ir sakraments, Dieva darbs. Dievs izmanto mani kā vidutāju, kurš palīdz atklāt, kas ir labs, kas slikts, atklāt ceļu, pa kuru iet tālāk. Es neesmu tiesnesis cilvēkam, kas sūdz grēkus. Šajā sakramentā cilvēks satiekas ar Dieva žēlsirdību, bezgalīgo mīlestību. Priesteris ir tikai liecinieks tam, kā tas notiek." Mariušs Kempa atgādina, ka Jēzus nāk pie visiem cilvēkiem un nevienu nenosoda, piedod arī tiem, kurus citi grib nogalināt. "Katra saruna ar cilvēku, kad runāju par Dieva darbošanos mūsu dzīvē, ir mīlestības sumināšana: Dievs tevi mīl. Tikai mīlestībā var piedot. Tikai ir jābūt ticības gaismai," uzsver Mariušs Kempa, piebilstot, ka bez ticības nekas nevar notikt. Kāds viņš ir ikdienā? Par to interesenti var uzzināt, noskatoties režisores Līgas Pinnes dokumentālo filmu "Mariušs", kas izseko viņa gaitām gandrīz gada garumā. Bet tie, kas mīt tuvāk viņa mājai Aizputē, būs pamanījuši Mariušu dārzā gan ar izkapti, gan ar elektrisko pļaujmašīnu darbojamies. Viņam patīk. Jā, reizēm rudeņos viņu var sastapt arī rušināmies kādā kartupeļu vagā, kas pieder kādai vecai māmiņai, kuru viņš ieradies apciemot, vai kurinām viņas krāsni, kad redz, ka pati nejaudā malku ienest. Vai tas ir priestera pienākums? Priestera pienākums ir vispirms redzēt cilvēku un viņa vajadzības – skan parastā Mariuša Kempas atbilde. 
|
;)