„Arī šodien, 50 gadus vēlāk, šie svētki nav zaudējuši savu nozīmi,” raksta pašreizējais pāvests Benedikts XVI vēstulē, kas adresēta Jēzus Sadraudzības ģenerālim Peteram Hansam Kolvenbaham. Svētais tēvs atgādina, ka enciklika Haurietis aquas tapusi ar mērķi veicināt Jēzus Sirds kultu. Ticīgie tajā tiek aicināti atvērties Dievam un Viņa mīlestības noslēpumam un ļaut šai mīlestībai pārveidot sevi. Neraugoties uz to, ka ir pagājuši jau 50 gadi kopš izdota minētā enciklika, aizvien aktuāls paliek uzdevums padziļināt savas attiecības ar Jēzus Sirdi tā, lai sevī atdzīvinātu ticību Dieva pestījošajai mīlestībai un aizvien vairāk pieņemtu Viņu savā dzīvē.
„Pestītāja pārdurtais sāns ir avots, pie kura ved enciklika Haurietis aquas,” saka pāvests Benedikts XVI: „no šī avota mums ir jāsmeļas, lai spētu patiesi pazīt Jēzu Kristu un dziļāk izbaudīt Viņa mīlestību. Tādā veidā varēsim labāk saprast, ko nozīmē Jēzū Kristū pazīt Dieva mīlestību, izbaudīt to, nenovēršot skatienu no Viņa, līdz pat pilnīgai dzīvei saskaņā ar Viņa mīlestību, apliecinot to arī citiem.”
Benedikts XVI citē sava priekšgājēja, pāvesta Jāņa Pāvila II teikto, ka „atrodoties Jēzus Sirds tuvumā, cilvēka sirds iepazīst patieso un vienīgo savas dzīves jēgu, iepazīst patiesi kristīgas dzīves vērtību, iemācās atteikties no dažādiem netikumiem, kas noslogo sirdi un vienot bērnu mīlestību uz Dievu ar mīlestību uz tuvāko. Tā ir īstā labošanās, ko prasa Jēzus sirds, lai uz drupām, kas palikušas pāri pēc ienaida un vardarbības kultivēšanas sevī, varētu celt Kristus sirds civilizāciju”.
Pēc šāda ievada, pāvests Benedikts XVI savu vēstuli Jēzus Sadraudzībai iedala trīs galvenajos tematos, kas jau minēti iepriekš, proti, pazīt Dieva mīlestību, dzīvot pēc tās un liecināt par to citiem.
Tātad, pirmais temats saucas „Pazīt Dieva mīlestību Jēzū Kristū”. Tieši pie tā pakavēsimies mūsu raidījumā. Pāvests atgādina, ka enciklikā Deus caritas est, viņš ir citējis sekojošo apgalvojumu no svētā Jāņa vēstules „Mēs esam atzinuši Dieva mīlestību uz sevi un tai ieticējuši”, lai uzsvērtu, ka būt par kristiešiem, sākotnēji nozīmē tikties ar vienu Personu. Tā kā Dievs visdziļākajā veidā ir atklājies caur sava Dēla iemiesošanos, darot sevi „redzamu” Viņā, tad attiecībās ar Kristu varam iepazīt, kas patiešām ir Dievs. „Un vēl,” piebilst pāvests, „tā kā Dieva mīlestība savu vispilnīgāko izteiksmi ir radusi Kristus dzīvības dāvanā, ko Viņš par mums upurēja uz krusta, tad raugoties uz Viņa ciešanām un nāvi, visvairāk par visu un aizvien skaidrāk varam atzīt bezgalīgo Dieva mīlestību uz mums: „jo Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva Savu Viendzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību” (Jņ 3,16).
„Bez tam, šis Dieva mīlestības noslēpums uz cilvēkiem, neveido tikai Jēzus sirds kulta saturu vien. Tai pašā laikā tas ir katra patiesa garīguma un kristīgās dievbijības saturs. Tāpēc ir svarīgi izcelt, ka šīs dievbijības pamats ir tikpat sens kā pati kristietība,” saka pāvests Benedikts XVI. Viņš norāda, ka būt par kristieti ir iespējams vienīgi tad, ja skatiens ir pievērsts mūsu Pestītāja krustam, „Tam, ko tie pārdūruši” (Jņ 19,37; sal Zah 12,10). Ne velti, enciklikā Haurietis aquas pāvests Pijs XII atgādina, ka brūce Jēzus sānā, kā arī tās, ko atstāja naglas, neskaitāmām dvēselēm ir bijušas par mīlestības zīmēm, kas aizvien dziļāk iespaidoja viņu dzīvi. Dieva mīlestības atzīšana krustā sistajā Jēzū, šīm dvēselēm kļuva par iekšēju pieredzi, kas tām lika izsaukties kopā ar svēto apustuli Tomu: „Mans Kungs un mans Dievs!” (Jņ 20,28), un palīdzēja sasniegt dziļāku ticību, bez atlikuma pieņemot Dieva mīlestību (sal. enc. Haurietis aquas, 49).
Turpinot pārdomas par Jēzus Sirds kultu, pāvests raksta: „Visdziļāko šī Dieva mīlestības kulta nozīmi iepazīstam, uzmanīgāk ielūkojoties tā devumā ne vien zināšanās, bet visvairāk par visu personīgajā šīs mīlestības pieredzē. Bez šaubām, pieredzi un zināšanas nedrīkst atdalīt vienu no otras. Tāpēc ir jāuzsver, ka patiesa Dieva mīlestības pazīšana ir iespējama vienīgi pazemīgas lūgšanas un dāsnas atvērtības kontekstā. Vadoties no šādas iekšējas nostājas, skatiens, kas pievērsts Kristus pārdurtajam sānam, pārvēršas klusā pielūgsmē. Skatiens, kas pievērsts Kunga pārdurtajam sānam, no kura iztek „asins un ūdens” (sal. Jņ 19,37), palīdz atzīt arī žēlastības dāvanu daudzumu, kas no turienes izriet.
Ticība, kas tiek uztverta kā Dieva mīlestības auglis, ir žēlastība. Tā ir Dieva dāvana. Taču cilvēks var gūt ticības kā žēlastības pieredzi tikai tik lielā mērā, kādā viņš to pieņem sevī kā dāvanu, ar kuras palīdzību vēlas dzīvot. Dievišķās mīlestības kultam, uz kuru ar enciklikas Haurietis aquas starpniecību pāvests Pijs XII aicināja ticīgos, ir jāpalīdz nemitīgi atcerēties, ka Viņš šīs ciešanas ir labprātīgi uzņēmies uz sevi. Praktizējot šo kultu, atzīstam ne vien Dieva beznosacījumu mīlestību, bet turpinām atvērties šai mīlestībai. Tādējādi mūsu dzīve tiek aizvien vairāk pārveidota saskaņā ar to. Dievs, kas ir izlējis savu mīlestību „mūsu sirdīs caur Svēto Garu”, mūs aicina šo mīlestību nenogurstoši pieņemt. Aicinājums pilnībā dāvāties Kristus pestījošajai mīlestībai un nodoties tai, ir orientēts uz attiecībām ar Dievu. Lūk, kāpēc šis kults, kas ir pilnīgi veltīts Dieva mīlestībai, kas upurējas par mums, ir tik nepieciešams mūsu ticībai un mūsu dzīvei mīlestībā.
Tas, kas pieņem Dieva mīlestību sevī, top šīs mīlestības pārveidots. Dieva mīlestību cilvēks savā dzīvē izjūt kā „aicinājumu”, uz kuru viņam ir jāatbild. Skatiens, kas pievērsts Kungam, kas „uzņēmās mūsu vājumu un nesa mūsu slimības” (Mt 8,17), mums palīdz būt uzmanīgākiem pret citu cilvēku ciešanām un vajadzībām. Jēzus caurdurtā sāna pielūgsmes pilnā kontemplācija mūs dara jūtīgus pret Dieva pestījošo gribu. Tā mūs dara spējīgus uzticēties Viņa pestījošajai un žēlsirdīgajai mīlestībai un tai pašā laikā stiprina mūsu vēlēšanos piedalīties Viņa pestīšanas darbā, kļūstot par Viņa instrumentiem. Dāvanas, kas izriet no atvērtā sāna, no kura ir izrietējuši „asins un ūdens”, arī mūsu dzīvi pārvērš avotā, no kura iztek „dzīvā ūdens upes” (Jņ 7,38) priekš citiem cilvēkiem.
Mīlestības pieredze, kas gūta no Pestītāja caurdurtā sāna, mūs pasargā no riska, ka mēs paļaujamies uz saviem spēkiem vien, un dara mūs atvērtus pret citiem cilvēkiem. „No tā mēs pazinām Dieva mīlestību, ka Viņš par mums nolika savu dzīvību; tā arī mums pienākas savu dzīvību nolikt par brāļiem” (1 Jņ 3,16).
Atbilde uz mīlestības bausli ir iespējama vienīgi tāpēc, ka mīlestības pieredzi mums jau ir dāvājis Dievs. Mīlestības kults, kas atklājas krusta noslēpumā, kas savukārt, tiek atdarināts katrās Euharistijas svinībās, veido pamatu, lai mēs varētu kļūt par mīlēt- un dāvātspējīgiem cilvēkiem (sal. Enc. Haurietis aquas, 69), kļūstot par instrumentiem Kristus rokās. Tikai tā ir iespējams būt par Viņa mīlestības ticamiem sludinātājiem. Tomēr šai atvērtībai pret Dieva gribu ir jāatjaunojas katrā brīdī: „Mīlestība nekad nav „pabeigta”. Skatiens uz „šķēpa pārdurto sānu”, kurā ietek Dieva bezgalīgā pestīšanas griba, tātad, nevar būt uzskatīta kā pārejoša kulta un godbijības forma: Dieva mīlestības adorāciju, kas „caurdurtās” sirds simbolā rod savu vēsturisko izpausmi, nav iespējams aizvietot ne ar ko citu, ja vēlamies uzturēt dzīvas attiecības ar Dievu.” 
|
