Kā jau ierasts, svēto Pētera un Pāvila – Romas pilsētas debesīgo aizbildņu svētkos, klāt bija arī Konstantinopoles ekumeniskā patriarhāta delegācija, ko vadīja Viņa Eminence, Pergamo metropolīts Joannis un Starptautiskās katoļu un pareizticīgo teoloģiskā dialoga jauktās komisijas prezidents Kallistos.
Svētās Mises homīliju pāvests iesāka ar Mateja evaņģēlija vārdu „Tu esi Pēteris un uz šīs klints es uzcelšu savu Baznīcu” (Mt 16,18) skaidrojumu. Benedikts XVI teica: „Ja vēlamies saprast Jēzus vārdu nozīmi, ir jāatceras, ka Evaņģēliji mums vēstī par trim dažādām situācijām, kurās Kungs, ikreiz īpašā veidā, Pēterim izskaidro uzdevumu, kas viņam būs jāveic. Visos trīs gadījumos tas ir viens un tas pats uzdevums, taču ar situāciju atšķirību un izmantoto attēlu palīdzību kļūst skaidrāks, kas ir interesējis un joprojām interesē Kungu. Mateja Evaņgēlijs vēstī par Pētera apliecināšanu, ka viņš Jēzu atzīst par Mesiju un Dieva Dēlu. Pamatojoties uz to, viņam arī tiek uzticēts īpašais uzdevums. Jēzus izmanto trīs attēlus: klinti, kas kļūst par pamatakmeni un stūrakmeni; atslēgas, kā arī sasaistīšanu un atraisīšanu.” Pāvests šoreiz neuzkavējās pie nosauktajiem attēliem, sakot, ka gadsimtu gaitā tie jau ir bijuši daudzkārt izskaidroti. Viņš vēlējās vērst uzmanību uz ģeogrāfisko vietu un hronoloģisko kontekstu, kuros izteikti šie vārdi. Apsolījums notiek pie Jordānas upes avotiem, uz robežas starp jūdu zemi un pagānu pasauli. Apsolījuma brīdis iezīmē izšķirošu pagriezienu Jēzus ceļā: Kungs nu dodas Jeruzalemes virzienā un pirmoreiz saka mācekļiem, ka šis ceļš uz Svēto pilsētu, ir ceļš uz krustu. Kā raksta evaņģēlists Matejs, „No tā laika Jēzus sāka skaidrot saviem mācekļiem, ka viņam vajag iet uz Jeruzalemi un daudz ciest no vecākajiem un rakstu mācītājiem, un augstajiem priesteriem, un tikt nonāvētam, un trešajā dienā augšāmcelties” (Mt 16,21). Pāvests paskaidroja, ka šīs divas lietas papildina viena otru un nosaka iekšējo primāta un visas Baznīcas vietu: Kungs nemitīgi iet pretim krustam, pretim cietošā un nonāvētā Dieva kalpa niecībai, taču tai pašā laikā Viņš iet pretim arī pasaules plašumiem. Viņš iet mums pa priekšu kā Augšāmcēlušais, lai pasaulē izstarotu Viņa vārda un mīlestības gaisma. Viņš ir ceļā, lai caur Viņu, krustā sisto un augšāmcelušos Kristu, pasaulē ienāktu pats Dievs. Šai ziņā Pēteris savā Pirmajā vēstulē sevi kvalificē kā „Kristus ciešanu liecinieku un līdzdalībnieku godībā, kas nākotnē atklāsies” (1.Pēt 5,1). „Baznīcai Lielā Piektdiena un Lieldienas nav atraujamas viena no otras. Baznīca ir gan sinepju graudiņš, gan koks, kura zaros vij ligzdas debesu putni,” teica pāvests un turpināja: „Baznīca un Kristus tajā cieš arī šodien. Kristus tajā no jauna tiek piesmiets un ievainots; Viņu vienmēr cenšas izspiest no pasaules. Atkal un atkal nelielo Baznīcas laivu mētā ideoloģiju vējš, kas kopā ar saviem ūdeņiem ieplūst tajā un vēlas to nogremdēt. Un tomēr – tieši Baznīcā cietošais Kristus ir uzvarētājs. Neraugoties uz visu, ticība uz Viņu aizvien pieņemas spēkā. Viņš paliek savā laivā, Baznīcas laivā. Tāpat arī Pētera kalpojumā, no vienas puses, atklājas viss tas vājums, kas piemīt cilvēkam, no otras puses, Dieva spēks: tieši cilvēku vājumā Kungs izrāda savu spēku; Viņš rāda, ka Viņš pats ar cilvēku vājo spēku ceļ savu Baznīcu.”
Turpinājumā pāvests pievērsās Lūkas evaņģēlijam, kas vēstī par to, kā Pēdējo vakariņu laikā, Kungs no jauna uztic Pēterim īpašo uzdevumu (sal. Lk 22,31-33). Šoreiz Jēzus vārdi, kas adresēti Sīmanim, atskan tūlīt pēc Euharistijas nodibināšanas. Kungs ir tikko dāvājis sevi savējiem zem maizes un vīna zīmēm. Pāvests teica, ka Euharistijas nodibināšanā var redzēt īsto un patieso Baznīcas dibināšanu. Euharistijā Kungs dāvā savējiem ne tikai sevi, bet arī jaunās kopības realitāti starp viņiem pašiem, kas turpināsies laikā - „līdz Viņa atnākšanai” (sal. 1 Kor 11,26). Ar Euharistijas palīdzību mācekļi kļūst Viņa dzīvais nams, kas vēstures gaitā aug kā jaunā un dzīvā Dieva svētnīca šai pasaulē. Tā Jēzus, tūlīt pēc Euharistijas sakramenta nodibināšanas, runā par to, ko nozīmē būt par mācekļiem un „kalpot” jaunajā kopienā. Jēzus saka, ka tā ir kalpošana, un ka Viņš pats atrodas viņu vidū kā Tāds, kurš kalpo. Tad Jēzus vēršas pie Pētera. Viņš saka, ka Sātans ir vēlējies sijāt mācekļus līdzīgi graudiem. Pāvests norādīja, ka tas atsauc atmiņā Ījaba grāmatas tekstu, kurā Sātans prasa Dievam iespēju uzbrukt Ījabam. Sātans, Dieva un cilvēku apmelotājs, vēlas pierādīt, ka nepastāv patiesa ticība, bet ka cilvēkā viss ir orientēts vienīgi uz savu izdevību un labumu. Ījaba gadījumā, Dievs piešķir Sātanam prasīto brīvību tieši tāpēc, lai ar to varētu aizstāvēt savu radību – cilvēku, un sevi pašu. Tāpat notiek arī ar Jēzus mācekļiem – visos laikos. Mums dažbrīd liekas, ka Dievs dod Sātanam pārāk lielu brīvību, ka piešķir viņam spēju mūs pārbaudīt pārāk nežēlīgā veidā, un ka tas ir pāri par mūsu spēkiem un mūs nomāc. Mēs aizvien no jauna sauksim Dievam: „Raugies uz savu mācekļu nelaimi, pasargā mūs!” Taču Jēzus saka: „Es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos…” (Lk 22,32).
Pāvests teica, ka Jēzus lūgšana ir robeža, kas aizšķērso ceļu ļaunajam. Viņa lūgšana ir Baznīcas aizsargs. Ticīgie var zem tās patverties, pieķerties tai un justies tajā droši. Taču, kā saka Evaņģēlijs, Jēzus īpašā veidā lūdzas par Pēteri: „lai nemazinās tava ticība”. Pāvests norādīja, kā šī Jēzus lūgšana vienlaikus ir gan apsolījums, gan uzdevums. Tā sargā Pētera ticību. Tā ir ticība, ko Pēteris izteica Filipa Cezarejas robežās: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva dēls” (Mt 16,16). „Lūk: nepieļauj, lai šī ticība kļūst mēma, dzīvini to aizvien no jauna, arī krusta un visu pasaules pretrunu priekšā: tas ir Pētera uzdevums,” norādīja pāvests un piebilda, „tāpēc Kungs nelūdz tikai Pētera personīgo ticību, bet caur to – arī kalpošanu citiem. Ar šiem vārdiem viņš vēlas teikt sekojošo: „un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus!” (Lk 22,32). „Tu, kādreiz atgriezies” – „šie vārdi ir gan pravietojums, gan apsolījums”, turpināja Benedikts XVI. Tie pravieto Sīmaņa vājumu, kas kāda kalpa un kalpones priekšā noliegs, ka Jēzu pazīst. Līdz ar šo kritienu Pēterim un kopā ar viņu visu laiku Baznīcai ir jāiemācās, ka savu spēku vien tiem nepietiks, lai celtu un vadītu Kunga Baznīcu. Neviens neko nespēj saviem spēkiem vien. Lai arī cik spējīgs un labs liktos Pēteris, viņš izgāžas jau pirmajā pārbaudījumu brīdī. „Tu, kādreiz atgriezies” – Kungs, kas viņam paredz krišanu, apsola tam arī atgriešanos: „Un Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri…” (Lk 22,61). Jēzus skatiens pārveido un kļūst par Pētera pestīšanu: Viņš, „izgājis ārā, rūgti raudāja” (Lk 22, 62). Pāvests aicināja aizvien no jauna ielūkoties Pestītājam acīs un lūgt Viņu par visiem, kas nes atbildību Baznīcā, par visiem, kas cieš no mūsdienu apjukuma, par lieliem un maziem: „Kungs, uzlūko mūs aizvien no jauna un piecel mūs no visiem mūsu klupieniem. Paņem mūs savās labajās rokās!”
Turpinot, pāvests teica, ka Kungs, līdz ar savā lūgšanā izteikto apsolījumu, Pēterim uztic uzdevumu rūpēties par brāļiem. „Pētera uzdevums ir noenkurots Jēzus lūgšanā. Tas viņam piešķir drošību izturēt visās cilvēciskajās nelaimēs. Kungs viņam uztic šo uzdevumu Pēdējo Vakariņu kontekstā, saistībā ar Euharistijas dāvanu. Baznīca ir euharistiska kopiena un tādējādi arī kopība ar Kunga Miesu. Pētera uzdevums ir vadīt šo universālo kopību, glabāt to klātesošu pasaulē arī kā redzamu vienību. Viņam, kopā ar visu Romas Baznīcu – kā saka svētais Ignācijs no Antiohijas – ir jābūt mīlestības vadītājam; viņam jāvada tās mīlestības kopiena, kas nāk no Kristus un aizvien no jauna pārspēj privātā robežas, lai nestu Kristus mīlestību līdz pat pasaules malām.”
Homīlijas noslēgumā pāvests pievērsās trešajai atsaucei uz Pētera primātu, kas rodama Jāņa Evaņģēlijā. Kungs ir augšāmcēlies, un kā augšāmcēlušais Viņš uztic Pēterim savu ganāmpulku. Arī šeit mijas krusts un augšāmcelšanās. Jēzus pareģo Pēterim, ka viņa ceļš vedīs pretim krustam. Svētais tēvs piebilda: „Šai bazilikā, kas ir uzcelta uz Pētera kapa, nabadzīgo kapa, redzam, ka Kungs tieši tā, caur krustu, vienmēr uzvar. Viņa vara nav no šīs pasaules. Šī vara sakņojas labajā. Tā sakņojas patiesībā un mīlestībā, kas ir stiprāka par nāvi. Jā, Viņa apsolījums ir patiess: nāves vara, elles vara nespēs uzvarēt Baznīcu, ko Viņš ir cēlis uz Pētera (sal. Mt 16,18) un ko Viņš, tieši šādā veidā, turpina celt.” 
|
