Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Mieram tuvu

Dievs cilvēku radīja nemirstībai
01.07.2006 pl. 18:54

Priesteris Modris Lācis

Priestera komentārs XIII svētdienas Sv. Mises lasījumiem (2. jūlijs).

Reiz, kalpojot slimnīcas rehabilitācijas nodaļā, dežūrējošā māsiņa mani pasauca pie kāda gados jauna slimnieka. Parasti šajā slimnīcā man bija jātiekas ar veciem ļaudīm, kas vēl bērnībā sagatavoti pirmajai grēksūdzei un pirmajai Komūnijai.

Kad viņi paši vai viņu radinieki aicina priesteri, tad tā pienākums ir uzklausīt Grēksūdzi, piešķirt Slimnieku sakramentu un svēto Komūniju. Ar jauno cilvēku viss izrādījās citādāk. Viņam par Dievu mācīts nebija nekas. Viņš pats bija nonācis līdz Dieva atzīšanai — pēc smagas traumas. Šis cilvēks bija paralizēts, un ārsti viņam nedeva cerības dzīvot ilgāk par dažiem mēnešiem. Viņi paši šo patiesību slimniekam nevarēja atklāt, jo tā būtu viņu salauzusi.

Ir atšķirība, vai par tuvo nāves brīdi paziņo ticīgam vai neticīgam cilvēkam. Bet gadās, ka tieši neticīgais ir "ticīgāks" par ticīgo. Viņš skatās acīs un saka: ja tā ir jānotiek, tad esmu tam gatavs. Bet ticīgais dažkārt rīkojas pavisam dīvaini — sāk dusmoties uz Dievu, uz visu pasauli, nespēj piedot, ka viņam tik ātri jābeidz šīs dzīves gaitas, jāšķiras no mīļajiem cilvēkiem — draugiem, radiniekiem. Šķiršanās sāpēm pievienojas arī smagas fiziskas ciešanas, un atrast jebkādus mierinājuma vārdus tad ir gandrīz neiespējami. Arī pieredzējušam garīdzniekam var aizmirsties visi psiholoģijas pamatprincipi, un viņš pats — palikt bezspēcīgs nāves realitātes priekšā. Ko jūs teiktu jaunam, nedziedināmi slimam cilvēkam, kurš nedzīvos ilgāk par dažām dienām?

Jēzus arvien stāda blakus nāvi un augšāmcelšanās iespēju. Viņš pats augšāmceļ mirušos, atgriezdams tos šajā pasaulē un šajā dzīvē. Viņš atsauc tos savā klātbūtnē, lai tie piedzīvotu savas dvēseles "augšāmcelšanos" ticībā — ieraugot Viņu — un lai piedzīvotu īsto augšāmcelšanos laiku beigās.

Ja es ticu, ka mana dvēsele ir nemirstīga, ja es ceru iemantot mūžīgo svētlaimi pēc nāves, tad manai dzīvei ir jāpārveidojas. Mani vairs nemoka šaurais materiāli eksistenciālais skatījums uz dzīvi. Kāpēc mums tik bieži jādzird, ka cilvēks, kurš netic Dievam, izdara lielākus varoņdarbus nekā mēs, Viņa Baznīcas locekļi, kuriem no Dieva ik mirkli jāsaņem bezgalīgs svētums un spēks?

Gudrības grāmatā lasām: "Dievs cilvēku radīja nemirstībai un viņu izveidoja par savas līdzības attēlu. Bet Ļaunā gara skaudības dēļ pasaulē ienāca nāve, un to dabū pieredzēt tie, kas pieder pie viņa." Mēs esam radīti nemirstībai! Taču — vai arī mums virs zemes būs jāpieredz nāve? Kam mēs vēlamies piederēt? Kam mums jāpieder, lai nāvi nedabūtu pieredzēt?

Piederēsim Kristum! Lai cik ilgi mums būtu jānes svētkalpojuma krusts, nesīsim to priecīgi un pateicīgi! Vai Dievs mums nav dāvājis arī personīgo atklāsmju atplaiksnījumus no Mūžības, no savas Mūžības? Viņš pats mūs augšāmcels, tāpat kā piecēla sinagogas priekšnieka meitu, tikai tā būs augšāmcelšanās daudz vērtīgākai un pilnīgākai dzīvei, nekā mēs jebkad spējam piedzīvot šeit.

Ja tu esi kopā ar Dievu, turies stipri pie Viņa! Ne tikai pieskaries Viņa drēbju vīlei, lai tiktu miesīgi dziedināts, bet paliec pie Viņa, neatlaidies! Tad arī tava ieiešana mūžīgajā dzīvē būs nevis bailes un šaušalas, bet svēto ilgu piepildījums un prieks!

Priesteris Modris Lācis, Valmiera
"Mieram tuvu" 2006.g. jūlijs