Svētajos Rakstos Jēkabs Jaunākais tiek precizēts kā Alfeja dēls. Taču bieži vien viņu identificē ar citu Jēkabu, ar Marijas dēlu, kas varētu būt Marija no Kleofas, kas saskaņā ar Jāņa evaņģēliju, kopā ar Jēzus māti stāvēja krusta pakājē.
Arī Jēkabs Jaunākais ir cēlies no Nācaretes un iespējams, ka viņš bija Jēzus radinieks. Semītu kultūrās radiniekus sauc par „brāļiem”. Apustuļu darbos ir izcelta Jēkaba Jaunākā īpašā loma Jeruzalemes Baznīcā. Viņš neatlaidīgi uzsvēra, ka Baznīcā var pieņemt pagānus, neliekot tiem veikt apgraizīšanu.
Svētais Pāvils raksta, ka Jēzus Kristus, pēc augšāmcelšanās parādījās vispirms Jēkabam, tad pārējiem apustuļiem. Jūdu kristieši Jēkabu uzskatīja par savu galveno atbalsta punktu. Viņam tiek piedēvēta arī vēstule, kas nes Jēkaba vārdu un ir ietverta Jaunās Derības kanonā. Taču viņš sevi nedēvē par „Kunga brāli”, bet gan par „Dieva un Kunga Jēzus Kristus kalpu”, kā teikts minētās vēstules sākumā.
Svēto Rakstu pētnieki nav vienojušies par šo divu personu – Jēkaba, Alfeja dēla un Jēkaba, „Kunga brāļa” identifikāciju. Nav saglabājies arī neviens evaņģēlisko tradīciju stāsts ne par vienu, ne otru saistībā ar Jēzus šīszemes dzīvi. Apustuļu darbi, savukārt, vēstī, ka „Jēkabam” ir piederējusi ievērojama loma pirmatnējā Baznīcā pēc Jēzus augšāmcelšanās. Visievērojamākais darbs, ko paveicis Jēkabs, ir sarežģītā jautājuma risināšana starp ebreju izcelsmes un pagānu izcelsmes kristiešiem. Jēkabs kopā ar Pēteri ir spējuši integrēt sākotnējo jūdu dimensiju kristietībā, pieprasot neuzspiest konvertētajiem pagāniem visu Mozus likumu ievērošanu. No Apustuļu darbiem uzzinām par šo kompromisu, ko piedāvāja tieši Jēkabs un ko pieņēma visi pārējie apustuļi, proti, no pagāniem tika prasīts, lai viņi vairs nepiekopj elku pielūgsmei raksturīgo upurdzīvnieku gaļas ēšanu, kā arī, lai nestājas neiesakāmās laulībās. Būtībā, pagāniem vajadzēja ievērot tikai dažus visnozīmīgākos aizliegumus, kas ierakstīti Mozus likumā.
Runājot par apustuli Jēkabu, pāvests piebilda: „Šādā veidā, tika panākts divkāršs, sevi savstarpēji papildinošs rezultāts, kam joprojām ir liela nozīme: no vienas puses, tika atzītas nedalāmās attiecības, kas kristietību vieno ar ebreju reliģiju kā ar savu matrici, kas ir vienmēr dzīva un vērtīga. No otras puses, pagānu izcelsmes kristiešiem tika ļauts saglabāt savu socioloģisko identitāti, ko tie zaudētu, ja būtu spiesti ievērot tā dēvētos Mozus priekšrakstus. Būtībā, tika uzsākta savstarpējas cieņas pilna prakse, kas neraugoties uz nesaskaņām, kas radās vēlāk, pēc savas dabas tiecās saglabāt to, kas raksturīgs abām pusēm.”
Vissenāko informāciju par Jēkaba Jaunākā nāvi sniedz vēsturnieks Flāvijs. Viņa sarakstītajā „Jūdu senatnē” teikts, ka „Jēkaba galu izlēma Augstais priesteris Anans, Annasa dēls, kurš izmantojot brīvo laika sprīdi, kurā notika varas maiņa starp Romas prokuratoru Festu un viņa sekotāju Albino, 62. gadā Jēkabu lika nomētāt ar akmeņiem.”
Ar Jēkaba vārdu saistās gan apokrifs Jēkaba protoevaņģēlijs, kurā tiek slavēti Jēzus mātes Marijas svētums un jaunavība, gan arī Jēkaba vēstule. Svēto Rakstu kanonā tā ierindojas pirmajā vietā starp tā dēvētajām Katoliskajām vēstulēm, kas ir adresētas ne vienai vien, bet daudzām Baznīcām. Pāvests teica, ka šai vēstulē rakstītajam ir liela nozīme, jo tajā tiek uzsvērts, ka ticību nedrīkst reducēt uz vārdisku vai abstraktu deklarāciju, bet izpaust to konkrētos labestības darbos. „Bez tam,” teica pāvests, „Jēkabs mūs aicina ar prieku pieņemt pārbaudījumus un ar neatlaidību tos izturēt, kā arī lūgties, lai saņemtu no Dieva gudrības dāvanu, pateicoties kurai, saprotam, ka patiesās dzīves vērtības nav rodamas pārejošos dzīves labumos, bet gan prasmē dalīties ar nabadzīgajiem un visiem, kam ir nepieciešama mūsu palīdzība.”
Pāvests akcentēja, ka Jēkaba vēstulē liela nozīme ir teikumam „ticība bez darbiem ir mirusi” (Jk 2,26). Nereti šī Jēkaba deklarācija tiek pretstatīta svētā Pāvila apalvojumiem, saskaņā ar kuriem, cilvēks tiek attaisnots pēc viņa ticības, nevis pēc likuma darbiem (sal. Gal 2,16; Rm 3,28). „Tomēr,” uzsvēra pāvests, „šīs divas perspektīvas ir iespējams harmonizēt un Pāvila pieminētos likuma darbus izprast kā tādus, kas ir saistīti ar cilvēka lepnību.”
Noslēdzot katehēzi, Benedikts XVI teica: „Visbeidzot, Jēkaba vēstule mūs aicina atdod sevi Dieva rokās visā, ko mēs darām un vienmēr izrunāt vārdus: „Ja Kungam labpatiks”. Tādējādi viņš mūs māca neiedomāties, ka varam plānot savu dzīvi autonomi, bet gan atvēlēt vietu Dieva gribai. Šādā veidā svētais Jēkabs Jaunākais vienmēr paliek aktuāls dzīves skolotājs katram no mums.” 
|
