- Kā zināms, arī šogad notiks svētceļojums no Liepājas uz Aglonu. Kādas ir organizatoriskās izmaiņas, salīdzinot ar citiem gadiem? Kas ir jauns tā norisē, kas ir nācis klāt? Dienas kārtība un visa svētceļojuma kārtība nemainās. Tāpat kā pagājušajos gados, arī šogad mēs sākam svētceļojumu 27. jūlijā Liepājas katedrālē astoņos no rīta. Izmaiņas ir tādas, ka pagājušajos gados mēs Aglonā bijām 13. augustā, šogad sakarā ar to, ka 12. augustā sāksies Jauniešu dienas Aglonā, arī mēs centīsimies no paša sākuma piedalīties, un tāpēc svētceļojums būs vienu dienu īsāks. Tā kā pēdējās dienās ir padsmit kilometru, mēs savienosim 2 dienas, tādā veidā ietaupīsim vienu dienu un jau 12. augustā būsim Aglonā. Tā ir viena maiņa. Citu maiņu īstenībā nav. Tie, kas piedalījās, ļoti labi atceras maršrutu, kas paliek tas pats, nakšņošanas vietas paliks tās pašas, par ko es arī priecājos, jo, ja mēs jau 4. reizi varam nakšņot tajās pašās vietās, tas nozīmē, ka mēs atstājam labu iespaidu, ka grib mūs uzņemt. Tāda ir vispārējā informācija par svētceļojumu. - Kā zināms, svētceļojumā iet ne tikai jaunieši vai spēcīgi, nobrieduši cilvēki, bet arī mazi bērni un pat sirmgalvji. Kā būs ar organizatorisko pusi saistībā tieši ar šiem mazajiem un vecāka gada gājuma cilvēkiem ar medicīnisko, materiālo aprūpi?  Tie, kas piedalīsies svētceļojumā, jau iepriekš domā par to, vai tiks galā, kas būs vajadzīgs, kas būs nepieciešams. Tie cilvēki, kas plāno ņemt mazākus bērnus, jau atsevišķi domā par to, kas būs nepieciešams. No organizatoriskās puses viss ir iespējams, tas nav aizliegts, var ņemt, nav ierobežots vecums. Svētceļojumā var piedalīties katra vecuma cilvēki, tāpat pieaugušie, vecāki cilvēki. Protams, svarīgi ir fiziskie spēki. Svētceļojums ir diezgan grūts, tās ir 17 dienas ceļā, pa vidu viena diena brīva Skaistkalnē. Vienkārši katram ir jāzina, vai tas man ir iespējams, protams, dažreiz paliek šaubas, bailes. No tām labāk izvairīties, lai nebūtu tādu panisku baiļu. Protams, tas ir grūts ceļš neatkarīgi no tā, vai cilvēkam ir 15 vai 50 gadu. Ne vienu reizi vien gadās tā, ka jaunākiem ir grūtāk nekā vecākiem. Tātad visi, kas plāno piedalīties svētceļojumā, viņi jau paši par to domā, kas ir nepieciešams. Ir lietas, kuras nepieciešamas visiem cilvēkiem, jo mēs zinām, kurā datumā sāksies svētceļojums, kurā beigsies, bet mēs nezinām, kāds būs laiks, tāpēc vienmēr jāņem vērā, ka varbūt būs karsti, varbūt būs auksti, varbūt būs lietus, varbūt būs tikai saule. Līdz ar to, nepieciešams apģērbs, arī lietus mētelis.
- Kāda būs šī svētceļojuma garīgā puse? Kāda tēma svētceļojumam caurvīsies šogad? Pāvests Benedikts XVI aicināja jauniešus piedalīties Jauniešu dienās, kas šogad notiks diecēzēs, vai, kā Latvijā, tās notiks vienā vietā. Būs Jauniešu dienas jauniešiem no visas Latvijas. Un pāvests deva mums tādu garīgo tematu, tie ir 119. psalma vārdi „Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaisma manā ceļā”. Tātad pats pāvests aicina visus, kas piedalīsies Jauniešu dienās, un es pieņēmu šos vārdus kā svētceļojuma tēmu. Mēs centīsimies padomāt par Dieva vārdu. Dieva vārds, Svētie raksti, Bībele, īpaši psalmi no Vecās derības, slavas dziesmas, un par to mēs domāsim. Tā ir viena lieta, domājot par garīgo pusi. Bībele, Dieva vārds, Svētie Raksti kā mūsu kāju spīdeklis un gaisma mūsu ceļā, mēs arī varam pateikt līdzīgus vārdus. Protams, būs arī citas tēmas, citas konferences. Katru dienu no rīta ir paredzēta Sv. Mise, uzsākot dienas gaitu. Mēs ceļā lūgsimies rīta lūgšanas, un pēc lūgšanām būs arī tāda garīgā apcere – lūgšana ar psalmiem. Katru dienu cits psalms, cita doma, būs arī katru dienu konference, citas pārrunas ceļā, jo viss notiks ceļā. Konferenču temati būs saistīti ar mūsu ticības pamatiem, jo svētceļojums arī stiprina mūsu ticību, tātad mūsu zināšanas, galvenās ticības patiesības, ticības apliecinājums, bet arī morālā dzīve, kā realizēt, īstenot ticību ikdienā. Tātad tās arī būs garīgās lietas, garīgie jautājumi, garīgās pārrunas, kuru mērķis ir stiprināt visus ticībā. - Kā esmu dzirdējusi, arī šogad atsaucība svētceļojumam ir ļoti liela, kaut gan, protams, tās ir gandrīz divas ar pusi nedēļas. Jūsuprāt, kāpēc cilvēki tik ļoti tiecas iziet šo svētceļojumu, kaut arī tas būs tiešām vienam otram cilvēkam ļoti grūts un sarežģīts? Bieži vien nemaz cilvēki nav katoļticīgie, kā ir dzirdēts, vai pieder pie citas konfesijas, vai pat nav nemaz kristieši. Kas izraisa šī svētceļojuma popularitāti? Es domāju, ka uz šo jautājumu vajadzētu atbildēt katram dalībniekam atsevišķi. Es varu tā vispārēji paskatīties uz šo jautājumu un mēģināt atbildēt, ņemot vērā to, ko es zinu. Visu, par ko runāju ar svētceļojuma dalībniekiem pagājušajos gados. Katram cilvēkam, ņemot vērā viņa vecumu, būs cits mērķis, cits pamats, kāpēc es piedalos svētceļojumā. Daži no jaunākiem, parasti jaunākie, pieņem svētceļojumu kā garīgu gājienu, kur ir iespēja izmēģināt savus spēkus, iet uz konkrētu vietu katru dienu. Vecāki cilvēki parasti meklē to, kas palīdzēs viņiem atrisināt savas problēmas, stiprināt savu ticību. Daudzi cilvēki iet tikai tāpēc, ka grib veltīt visas grūtības, šo svētceļojumu konkrētā nodomā. Protams, ir tādi, kas meklē, tā kā pagājušajos gados katru gadu piedalījās daži cilvēki, kas nebija katoļi, nebija kristieši, jo svētceļojums ir katram cilvēkam, kas meklē kaut ko vairāk, kas meklē palīdzību, stiprumu savā ticībā, kas, protams, vēlas un apņemas ievērot dienas kārtību. Varbūt to grūti dažreiz pateikt, bet meklē kaut ko dziļāku. Nepietiek ar to ūdeni, kas ir virsū, bet ir vajadzīgs tīrs ūdens, avota ūdens, un svētceļojums tieši palīdz to atrast, tad, kad jāatstāj savi darbi, jāatstāj sava māja, savi radinieki, draugi utt., tieši dodamies ceļā ar cilvēkiem, kurus varbūt pirmo reizi redzēsim savā dzīvē un kopā pavadīsim tuvu trīs nedēļas, meklējot kaut ko vairāk, kaut ko dziļāku, kaut ko nopietnāku, un tas attiecas uz katra vecuma cilvēkiem. Tāpat uz 10 gadus vecu puisi, kā arī uz 70 gadus vecu cilvēku. Katrs no cilvēkiem meklē kaut ko vairāk, nekā piedāvā pasaule, nekā redz ikdienā. - Atskatoties tagad uz pagājušā gada svētceļojumu, kāds ir jūsu vērtējums, kas bija izdevies, kas varbūt arī ne tik ļoti un kāpēc? Varbūt kaut kāds negaidīts pārsteigums gadījās svētceļojumā, ko jūs šogad vēlētos novērst?  Es priecājos, ka īstenībā visi svētceļojumi bija diezgan mierīgi un labi izdevās. Tā nav kāda īpaša lieta, ko es izdomāju, bet vienkārši tā ir pieredze, ko es uzzināju no tiem, kas daudz gadu piedalījās svētceļojumos, vadīja tos. Tāpat es iepriekš piedalījos diezgan bieži, palīdzēju organizēšanas darbos svētceļojumos. No turienes man arī ir pieredze, diezgan liela, un vissvarīgākās lietas izdevās un nav ko mainīt. Mums ir tādas vietas, kur jāmaina dažādas atpūtas vietas, jo tagad zinu, ka ir vietas grūtākas, vieglākās, ir vietas, kur mēs varam iet vairāk nekā piecus kilometrus, pat pēc sešiem, septiņiem atpūsties, ir tādas vietas, kur vajadzētu saīsināt vienu vai otru posmu, vajadzīgs pārtraukums, atpūta, lai varētu iet tālāk, un īstenībā tā ir vienīgā lieta, kas būs jāmaina, bet tie ir varbūt četri, pieci gadījumi, kad jāmaina atpūtas vieta dienas laikā.
- Jūsuprāt, vai cilvēki gūst gandarījumu, aizejot līdz galam, līdz Aglonai šo svētceļojumu? Kā jums pašam ir ar piepildījumu, un vai ir dzirdēts arī tomēr kategorisks nē -vairāk šādā svētceļojumā neiešu, jo tiek pamatotas dažādas lietas? Tādus vārdus neesmu dzirdējis. Varu pateikt, ka tie cilvēki, kas piedalījās pirmajā svētceļojumā, kuru es vadīju, piedalījās arī otrajā, trešajā un, ja būs iespēja, piedalīsies arī tagad. Par to es priecājos, jo tas nozīmē, ka viņi atrada to, ko meklēja, vismaz kaut kādu daļu no tā, ka tiešām svētceļojums bija tas laiks, vieta, kur viņi varēja piedzīvot Dieva mīlestību, Dieva klātbūtni, Svētā Gara spēku, kopienu, jo mēs visi veidojam kopienu, un labprāt dodas arī šogad, arī nākamajos gados varbūt dosies svētceļojumā. - Kā jums pašam ir ar iekšējo piepildījumu pēc svētceļojuma?  Ne tikai man pašam, bet arī citiem cilvēkiem. Man liekas, ka visvairāk mēs to varam redzēt, būdami pie Aglonas, tuvu Aglonai, pēdējā dienā, pēdējos kilometros, un tas brīdis, kad esam jau uz vietas, jau arvien tuvāk bazilikai, un, kad skatos cilvēku sejās, ne vienu reizi vien redzēju asaras, lielu prieku, prieka asaras. Es arī priecājos, ka šajos gados īstenībā visi, kas izgāja no Liepājas, tie visi tika uz Aglonu, ir nedaudzi, tiešām nedaudzi gadījumi, kad nopietnu iemeslu dēļ cilvēkiem bija jābrauc uz mājām, bet tie ir tikai trīs vai četri cilvēki, neskaitot tos cilvēkus, kas pagājušajā gadā gāja līdz pusei, līdz Skaistkalnei, pēc tam devās uz Vāciju, uz Ķelnes Jauniešu dienām. Es domāju, svētceļojums tiešām gan man, gan citiem cilvēkiem, gan tiem, kas satiekas ar mums ceļā un palīdz mums ceļā, nes tādu iekšēju, garīgu gandarījumu, ka tiešām visi cilvēki saka – bija vērts, jā, bija grūti, jo viena otra diena bija sāpīgāka, jo kājas sāpēja vai kaut kas cits traucēja, bet īstenībā vienmēr var dzirdēt šos vārdus – bija vērts, bija vērts noiet šo posmu, piedalīties šajās dienās svētceļojumā, jo atradu kaut kādu spēku, kaut kādu gaismu, saņēmu dažādas žēlastības, es tagad citādāk skatos uz savu dzīvi, citādāk skatos uz saviem jautājumiem, savām problēmām, daudz cilvēku man to teica. Par citiem bieži vien dzirdēju, ka arī ir apmierināti, ka viņi, runājot ar citiem cilvēkiem, deva tādu liecību, ka tomēr svētceļojums deva to, ko viņi meklēja.
- Ja kāds šogad ir nolēmis doties tālajā ceļā, bet vēl šaubās, vai spēs izturēt šo grūto ceļojumu fiziski vai psiholoģiski, ko jūs pašreiz šim cilvēkam ieteiktu? Kā viņam jārīkojas? Es domāju, ka katrs cilvēks var tā reāli novērtēt savus spēkus. Ja ir šaubas, tas parasti nozīmē, ka spēks ir un ir vērts mēģināt. Ja gadīsies, ka nevar tikt galā, ka nevar iet tālāk, var vienmēr braukt atpakaļ, kaut gan es to neiesaku. Ne vienu reizi vien gadījās tādas situācijas, ka cilvēks sāpju dēļ, veselības dēļ teica, es nevarēšu iet tālāk, kaut kādā lielākā pilsētā braukšu uz mājām ar autobusu. Mums brauc arī vieglā mašīna, kas palīdz tādiem cilvēkiem, un es vienmēr ceļā iesaku, ja tu nevari iet, ja tev sāp, parasti kājas, brauc vienu dienu, brauc divas dienas, izārstē kājas un tiksi galā. Visiem tiem, kas šaubās, vai ir spēks, es saku – mēģiniet, mēģiniet, tas nav tik grūti, kā liekas. Protams, svētceļojums nav viegls. Tas arī jāzina, bet tas ir iespējams. Daudzi cilvēki tika galā ne vienu reizi vien, tātad, tas ir iespējams, un pa ceļu ir paredzētas tādas lietas, kas līdzēs tiem cilvēkiem, kuriem ir grūtāk, kā pieminēju, ir mašīna, ar kuru ir iespēja braukt, protams, ne slinkuma dēļ, bet veselības dēļ, lai palīdzētu, lai tas cilvēks pēc dienas, pēc divām, varbūt trijām dienām varētu iet tālāk, tātad ir iespējams tikt galā. - Ko jūs novēlēsiet tiem cilvēkiem, kas paliks mājās dažādu objektīvu iemeslu dēļ, vai darba, vecuma nespēju utt. Tātad, ko darīt mums palikušajiem šajā laikā mājās? Tas, ka es nevaru iet svētceļojumā, tas nenozīmē, ka esmu sliktāks. Jau pirmajā svētceļojumā es aicināju visus, kas paliek mājās, piedalīties garīgajā svētceļojumā un palīdzēt tiem, kas devās svētceļojumā, palīdzēt dažādos veidos, vispirms ar lūgšanām. Garīgais svētceļojums, tā ir lūgšana. Katru, kas apņemas piedalīties garīgajā svētceļojumā, es aicinu katru dienu lūgties svētceļnieku nodomā. Aicinu lūgties rožukroni, ja tāda iespēja ir, aicinu piedalīties katru dienu Sv. Misē, upurēt citas savas lūgšanas pēc savas izvēles, ja tikai tas ir iespējams arī, īpaši piedaloties Sv. Misē, iet pie Komūnijas, ja tas ir nepieciešams, iet arī pie grēksūdzes. Kaut gan iesaku to darīt arī neatkarīgi šajā laikā. No savas puses, no svētceļnieku puses apsolu, ka mēs katru dienu lūdzamies par tiem, kas lūdzas par mums, par tiem, kas palika mājās, kas nevarēja būt, kaut gan ļoti, ļoti gribēja. Mēs atceramies un mēs lūdzamies. Tādā veidā arī veidojam tādu, kā saka, garīgu svētceļojumu, kaut gan dažādās vietās, bet mēs esam kopā. Protams, tā ir garīgā puse, aicinu tos, kas piedalīsies kaut kādā veidā garīgajā svētceļojumā arī atbalstīt ar ziedojumiem, jo svētceļojums ir saistīts ar izdevumiem. Katrs dalībnieks maksā dalības maksu, tomēr tas ir apmēram 50 % no izdevumiem. Tie, kas paliek savās mājās, ziedojot kaut kādā veidā, piedalās svētceļojumā un arī palīdz mums tikt galā ar visām nepieciešamajām lietām. Tātad garīgais svētceļojums, kuru var uzsākt katrs cilvēks neatkarīgi no tā, vai viņš visu laiku ir mājās, vai var iet uz baznīcu. Aicinu arī vienoties kopā un savās baznīcās konkrētā dienā, konkrētā laikā satikties uz kopīgu lūgšanu, vienojoties ar svētceļniekiem. Tā ir arī tāda skaista zīme, ne tikai Sv. Misē, bet varbūt pusstundu pirms vai pusstundu pēc Sv. Mises var palikt baznīcā un kopā lūgties svētceļojuma nodomā. Jo tomēr svētceļojuma mērķi, augļi nav atkarīgi tikai no mums, tā ir Svētā Gara dāvana. Tāpēc es arī lūdzu piedalīties garīgajā svētceļojumā. To var īstenībā izdarīt katrs cilvēks. - Paldies Jums par sarunu. Sanita Zustere /Vatikāna radio – Liepājā/
Foto: Liepāja-Aglona'2004
Autors:Līga Pinne
Katedrāle.lv |
;)
;)
;)