Pestītājs dāvā saviem mācekļiem varu pār nešķīstajiem gariem; dāvā varu dziedināt slimos. Tomēr, kaut arī viņiem tagad "pieder" šī vara, prasītā liecība mācekļiem būs jāsniedz ar savu vienkāršo, ikdienišķo dzīvi. Turpmāk viņiem būs pilnīgi "jāiegremdējas" uzticētajā misijā, nepievēršot uzmanību ikdienas vajadzībām — par ko iegādāties pārtiku, kur pārnakšņot. Rūpes par savām ērtībām jāaizmirst. Mācekļiem turpmāk pilnīgi jāuzticas un jāpaļaujas uz Kristu un jākalpo cilvēkiem, kuriem ir nepieciešams sludināt ne tikai priecīgo, bet arī prasīgo Vēsti. Tāda ir Kristus mācība. Mūsdienās ļoti bieži dzirdam runājam par Dieva žēlsirdību un labestību pret katru cilvēku, tomēr nedrīkstam aizmirst arī to, ka Dievs ir taisnīgais Tiesnesis — Viņš respektē cilvēku kā saprātīgu, brīvu, par saviem lēmumiem un rīcību atbildēt spējīgu būtni, un noteiktā brīdī cilvēkam būs Dieva priekšā jāatbild par to, kā izpildīts Dieva dotais aicinājums. Kā raksta apustulis Pāvils — jau pirms pasaules radīšanas esam izredzēti būt svēti un nevainojami un dzīvot tā, lai tiktu pagodināta Dieva slavas pilnā žēlastība. Jau Vecā Derība atklāj Dieva darbību caur praviešiem, Svētā Gara svaidītiem vīriem, kuri pildīja uzticēto misiju, neskatoties uz vajāšanām, nievām un grūtībām... Kā lasījām, tā tas bija arī pravieša Amosa dzīvē. Viņam bija daudz jācieš no oficiālā, shizmatiskā kulta pārstāvjiem ziemeļu Izraēļa valstī. Arī mūsdienās bieži tas, kas tiek saukts un uzskatīts par "attīstīta, moderna un brīva" cilvēka nostāju, izsmej un noniecina tās prasības, ko liek ievērot ticība. Šī "modernā" nostāja sludina šķietamu brīvību, pat visatļautību, kas piedāvā savu pārprasto "patieso prieku". Tikai šis "patiesais prieks" ātri izgaist un aizved cilvēku līdz bezjēdzības sajūtai. Apliecinājumu tam var atrast gandrīz ik reizi, kad lasām avīzes vai klausāmies ziņas. Šī šķietamā brīvība nespēj darīt cilvēku laimīgu. Patiesas laimes sasniegšanai ir nepieciešams dzīvot saskaņā ar cilvēka dabu, kas veidota pēc Dieva attēla un līdzības: būt patiešām saprātīgam un brīvam, kritiski un gudri vērtēt gan sevi, gan to, kas ir apkārt, pieņemt adekvātus un pareizus lēmumus — izvēlēties labo un konsekventi atmest ļauno. Bet, ja gadījumā ir pieļauta kļūda, — tā ir jāizlabo. Tikai šāda nostāja jau šeit virs zemes aizved cilvēku līdz iekšējam mieram, dara dzīvi konsekventu un skaidru un sniedz pārliecību, ka tās beigās gaida mūžīgā harmonija ar Dievu, kurš mūs ir mīlējis līdz galam. Šodien, 16. jūlijā, tiek svinēta Vissvētākās Jaunavas Marijas, Karmela kalna Dievmātes, diena. Jau pats šī Vecās Derības kalna nosaukums mums atgādina pirmās un otrās Derības vienotību, rāda nepārtraukto veidu, kā Dievs sevi atklāj cilvēkam, nekad nepagurstot dāvāt tam savu mīlestību un atgādinot viņam to, kas ir svarīgākais. Mēs, kristieši, Dieva bērni, esam aicināti sniegt liecību par Kristu, pie tam darīt to ne tikai vārdos, bet vispirms darbos, lai visa mūsu dzīve būtu aicinājums uz atgriešanos. Šāda liecība, ko dod kristieši, kuri dzīvo saskaņā ar Dieva gribu, spēj spēcīgi uzrunāt daudzus jo daudzus mūsdienu cilvēkus, kuri sevi pakļāvuši tukšajiem šīs pasaules trikiem un manipulācijām (tādiem kā Da Vinči koda vai Jūdasa evaņģēlija "atklājumi"), kas vienmēr beidzas ar tukšumu. Redzot to cilvēku dzīvi, kuri ar mierīgu prātu, sirdi un ticību spēj cīnīties ar ikdienas grūtībām, kuri katru dienu cenšas dzīvot mīlestībā pret Dievu un tuvāko, daudzi spēs saprast, ka tieši tas ir ceļš, kas ved uz patiesu laimi. Varbūt šis ceļš nav tik krāsains, nav tik acīs krītošs kā reklāmas, toties tas spēj apmierināt visdziļākās cilvēka vajadzības un jūtas. Lūgsim no Kunga Dieva žēlastību, lai mēs katru savas dzīves dienu ietu šo ceļu, ar katru mirkli būtu tuvāk Kristum un palīdzētu citiem svēti un godbijīgi izmantot dzīvības dāvanu, ko esam no Dieva saņēmuši. Priesteris Vjačeslavs Bogdanovs, Gulbene
"Mieram tuvu" 2006.g. jūlijs
Foto: catholicculture.org | 
