Arī vienā no Evaņģēlija fragmentiem, ko Baznīca mūs aicina pārdomāt šodienas svētkos, — proti, stāstā par muitnieku Zaheju — mēs lasījām par šāda veida ilgām kāda cilvēka dzīvē, kas galu galā deva viņam iespēju satikties ar Jēzu. Taču, pirms nonāksim līdz abu tikšanās reizei, centīsimies izprast, kas iepriekš bija noticis muitnieka Zaheja sirdī. Daudziem mūsdienu cilvēkiem ir darbs, kas patiesībā viņus nedara laimīgus — cilvēks steidzas uz darbu, lai pelnītu iztiku sev un savai ģimenei, bet īstenībā viņam pietrūkst brīvības un izaugsmes iespēju. Šķiet, ka līdzīgā situācijā bija arī Zahejs, jo brīdī, kad izdzirdēja, ka pilsētā ir ieradies Jēzus, viņš tūdaļ atstāja savus pienākumus un steidzās ieraudzīt šo Cilvēku, kurš dara brīvu. Zahejs vairs nedomāja par to, ko teiks Jērikas pilsētas iedzīvotāji, ja ieraudzīs viņu, uzrāpušos sikomoras kokā. Nez, vai daudziem no mums pietiktu drosmes rīkoties līdzīgi Zahejam, jo, iespējams, pamostos taču mūsu "veselais saprāts", liekot vispirms labi izsvērt, vai tāda rīcība ir tā vērta. Zahejs pārvarēja sevi un uzkāpa šajā kokā ar vienu domu — ieraudzīt Jēzu un pēc tam atgriezties atpakaļ pie saviem ikdienas pienākumiem. Situācija pilnībā izmainījās brīdī, kad Jēzus pacēla acis uz augšu un visu cilvēku klātbūtnē uzrunāja Zaheju, aicinādams viņu nokāpt no koka un uzņemt savās mājās Mācītāju. Daži ekseģēti — Svēto Rakstu zinātāji un skaidrotāji — uzskata, ka Jēzus devās uz Jērikas pilsētu tieši tāpēc, lai satiktu šo muitnieku. Zaheja rīcība ir apbrīnojama — viņš ar lielu prieku atsaucas Jēzus aicinājumam. Taču var pārsteigt ļaužu reakcija — viņi, kas ar tik lielu entuziasmu sekoja Jēzum, ne tikai nepriecājas par kāda cilvēka atgriešanos, bet pat pārmet Kungam Viņa izvēles pareizību! Šodien, brāļi un māsas, esam aicināti ieskatīties savā sirdī, lai godīgi atbildētu, vai arī tajā kādreiz nav ielavījusies greizsirdība un skaudība par to, ka Jēzus ir ar pārsteidzošu spēku ienācis kāda cita cilvēka dzīvē un tā Dieva žēlastībā ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Turpinot garā piedalīties Zaheja sarīkotajās svinībās, pateicoties evaņģēlista Lūkasa rakstītajam, ieraugām to, kam Zaheja sirds jau iepriekš bija sagatavojusies, — viņa sirds tiek pilnībā pārveidota! Zahejam vairs nav svarīgi, ko domās citi — priekšnieki, apkārtējie. Svarīgi ir tas, kas notiek dvēselē, pateicoties īpašai Dieva žēlastībai. Izmainās ne tikai Zaheja dzīve, bet pirmām kārtām jau pavisam citāda kļūst viņa sirds. Zahejs, kas bija pazīstams kā muitnieks, tagad ir spējīgs dot no tā, kas viņam ir; bet tā jau ir liela dāvana — vēlēties dot, nevis ņemt. Daudzi šodienas cilvēki varētu apgalvot, ka savā dzīvē arī gribētu tā steigties pie Jēzus, gribētu Viņu satikt, Viņā klausīties, ļaut, lai Jēzus brīnumainā veidā pārveidotu ne tikai sirdi, bet arī visu dzīvi ar tās neatrisināmajām problēmām un grūtībām. Vai un kur mums, nu jau XXI gadsimta cilvēkiem, ir iespējams sastapt Jēzu? Atbilde ir pārsteidzoši vienkārša — Kristus dibinātajā Baznīcā. Lai piedalītos dievkalpojumā, mums ir jāatstāj savi ikdienas pienākumi un jādodas uz baznīcu. Mēs tur dodamies, jo gribam redzēt Jēzu, kā to vēlējās Zahejs. Jēzus uzrunāja Zaheju brīdī, kad viņš to vismazāk gaidīja, bet mūsdienās Jēzus mūs uzrunā savā svētajā Vārdā katrā dievkalpojumā. Jēzus ieradās Zaheja mājās, lai ieturētu vakariņas, bet šodien Jēzus Svētajā Misē Komūnijas laikā redzamā veidā — zem maizes un vīna zīmēm — ienāk mūsu sirdī un dzīvē. Tātad mums vairs nav jākāpj kokā, lai Viņu ieraudzītu. No mums tiek prasīts kas daudz vieglāks — ir jādodas uz dievnamu un jāļauj Jēzum ienākt mūsos un pārveidot mūsu dzīvi. Šodien svinam Rīgas Metropolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienu. Esam aicināti īpašā veidā pateikties Dievam par to, ka mums ir baznīcas, kurās varam satikt Jēzu. Pateiksimies par to, ka mums ir skaisti dievnami, kuros Jēzus ir klātesošs tabernakulā un mūs gaida. Lūgsimies par visiem tiem, kuri gadsimtu gaitā ir cēluši, labojuši un uzturējuši mūsu baznīcas, neļaujot tām aiziet bojā. Kāds vīrs reiz teica, ka tauta ir dzīva un ar savām saknēm stipra tik ilgi, kamēr atceras par saviem mirušajiem un lūdzas kapsētās. Es gribētu teikt, ka tauta un katrs cilvēks ir patiesi dzīvs tik ilgi, cik ilgi atļauj Jēzum sevi uzrunāt un pārveidot. Priesteris Rinalds Stankevičs MIC, Viļāni
"Mieram tuvu" 2006.g. jūlijs
Foto: LU Preses centrs | 
