Jēzus izraudzītajiem mācekļiem — Pēterim, Jānim un Jēkabam — vēlējās atklāt godību, kura būs sasniedzama pēc augšāmcelšanās. Kungs vēlējās pirms savām ciešanām stiprināt viņus garā, tādēļ ļāva mācekļiem skatīt šo godību, kas Viņam pienākas kā Dieva Dēlam. Mācekļi, Jēzus dievišķības apmirdzēti, alka jau tūlīt pat, nekavējoties piedalīties sava Skolotāja godības stāvoklī. Tie tiecās pirms laika ņemt dalību Kristus godībā. Neskatoties uz Dieva balsi, kas viņiem liecināja, ka Jēzus ir Dieva Dēls, un pavēlēja Viņu klausīt, mācekļi līdz galam nesaprata Kristus noslēpumu. Kristus godības stāvokļa atklāsme beidzās, Vecās Derības ievērojamās personības Mozus un Elijs izgaisa, mācekļi palika vieni ar Jēzu — ar Jēzu, kurš drīzumā uzsāks savu ciešanu ceļu. Arī mēs ņemam dalību šīs zemes ciešanās. Ejot pa dzīves ceļu, cilvēks pēc grūtībām mēdz nopūsties: "Paldies Dievam, šoreiz viss laimīgi!" Šoreiz jā, bet nākamreiz? Katram pienāk brīdis, kad jāuzņemas ikdienas ciešanu nasta, un tad "paldies Dievam!" vietā jau izlaužas sauciens: "Kāpēc? Kāpēc tieši man?" Vienkārši tāpēc, ka reiz pienākusi arī tava kārta, jo ciešanas ir cilvēka dzīves neatņemama sastāvdaļa. Tā ir Dieva pedagoģija, ar ciešanām Viņš novērš mūs no laicīgiem labumiem, kuros ceram rast laimi. Kas gan mācītu pieaugušos, ja Dievs to nedarītu? Tikai ciešanās cilvēks paliek īsti nopietns un sāk saprast, cik radītām lietām ir zūdoša vērtība. Tad, ja tiek apdraudēta cilvēka dzīvība, pat visnepieciešamākās lietas kļūst pavisam nevajadzīgas. Tikai paši cilvēki ir nekonsekventi: piedzīvojot kādu prieku vai laimīgu atgadījumu, tie parasti neprasa, kāpēc tas noticis tieši ar viņiem, bet ne ar citiem. Toties katras ciešanas labāk gribētu novēlēt otram. Paldies Dievam, ka cilvēks savus novēlējumus nevar otram uzvelt kā reālu nastu. Citādi mēs baidītos viens otram rādīties acīs! Labi ir, ja cilvēks savās ciešanās un grūtībās atceras patiesību, ka Dievs šādas lietas pieļauj vai nu kā sodu par grēkiem, lai mēs, atzīdami savu vainu, gandarītu Dieva taisnībai, labotu dzīvesveidu un nepazustu uz mūžiem, vai arī pieļauj tās tāpēc, lai mēs, pacietīgi nesdami savu krustu, kļūtu bagātāki ar nopelniem Dieva priekšā un izpelnītos sev lielāku atmaksu mūžībā.Paturēsim prātā Svēto Rakstu padomu, ka zelts un sudrabs tiek pārbaudīti kausējamā ugunī, bet patīkami cilvēki — pazemojumu krāsnī. Lasot Evaņģēlija fragmentu, redzam, ka galvenais ir Jēzus, kurš pats ne runā, ne arī veic kādu darbību. Par Viņu liecina balss no mākoņa: "Šis ir Mans mīļais Dēls; Viņu klausiet!" un abi Vecās Derības spilgtie tēli Elijs un Mozus, kuru klātbūtne nozīmē, ka Jēzus piepilda Vecās Derības apsolījumus. Tas ir pēdējo laiku godības sākums, kurā dalība ir apsolīta visiem. Mācekļiem tika dāvāta mirkļa iespēja piedalīties nākamā laika godībā, lai tie paši stiprinātos cerībā un stiprinātu arī citus, paužot to, kas sagaida pēc šīs zemes pārbaudījumiem. Apustulis Jēkabs raksta: "Svētīgs ir vīrs, kas panes pārbaudījumus, jo pārbaudīts tas saņems dzīvības kroni, ko Dievs apsolījis tiem, kas Viņu mīl." (Jk 1, 12) Novēlu mums visiem palikt pie apustuļa Pētera pārliecības: "Jūs labi darāt, turēdamies pie tiem — pie Dieva stiprajiem, pravietiskajiem vārdiem — kā pie lāpas, kas spīd tumšā vietā, līdz uzausīs gaisma un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs." (2 Pēt 1, 19) Diakons Andris Vasiļevskis
"Mieram tuvu" 2006.g.augusts | 
