Lasījums no pravieša Daniēla grāmatas (Dan 7, 9-10.13-14) Es skatījos, kamēr tika nolikti troņi un Mūžsenais apsēdās. Viņa drēbes baltas kā sniegs, un Viņa galvas mati kā tīra vilna; Viņa tronis uguns liesmas, Viņa riteņi kvēlojoša uguns. Uguns upe izplūda un izgāja no Viņa; tūkstošu tūkstoši Viņam kalpoja, un desmittūkstoškārt simts tūkstoši Viņam nostājās blakus: iesākās tiesa, un tika atvērtas grāmatas. Tā es skatījos nakts redzējumā: un, lūk, ar debesu mākoņiem nāca it kā Cilvēka Dēls un aizgāja līdz pat Mūžsenajam, un tika nostādīts Tā priekšā. Un Viņam tika dota vara un gods, un valdīšana; un visas tautas, ciltis un valodas Viņam kalpoja: Viņa vara mūžīga vara, kas netiks atņemta, un Viņa valstība neiznīks. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Psalms 97 (96) Refrēns: Dievs valda pār visu zemi. Kungs ir Valdnieks!
Lai gavilē zeme, lai priecājas daudzās salas!
Mākonis un tumsa Viņam ir apkārt,
taisnība un likums ir Viņa sēdekļa pamats. R. Kalni izkūst kā vasks Kunga vaiga priekšā,
visas zemes Valdnieka priekšā.
Debesis sludina Viņa taisnību,
un visas tautas redz Viņa godību. R. Pielūdziet Viņu jūs, visi Viņa eņģeļi!
Jo Tu, Kungs, esi Visaugstais pār visu zemi,
bezgala pārāks pār visiem dieviem. R.
Lasījums no svētā apustuļa Pētera otrās vēstules (2 Pēt 1, 16-19)
Mīļie, nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums sludinājām mūsu Kunga Jēzus Kristus varenību un atnākšanu, bet gan būdami Viņa lieluma aculiecinieki. Jo Viņš no Dieva Tēva saņēma cieņu un pagodinājumu, kad Viņu aizsniedza šāda balss no visaugstās Majestātes: "Šis ir Mans Dēls, Mans mīļotais, kurš Man patīk." Un mēs dzirdējām šo balsi atskanam no debesīm, mums esot kopā ar Viņu svētajā kalnā. Un pie tam mums ir stiprāki, pravietiski vārdi, un jūs labi darāt, turēdamies pie tiem kā pie lāpas, kas spīd tumšā vietā, līdz uzausīs gaisma un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Alleluja. Šis ir Mans mīļais Dēls, kas Man ļoti patīk. Viņu klausiet! Alleluja. Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 9, 2-10) Tanī laikā Jēzus paņēma sev līdzi Pēteri un Jēkabu, un Jāni un aizveda viņus vienus savrup augstā kalnā. Un tur Viņš pārveidojās viņu priekšā. Un Viņa drēbes kļuva mirdzoši baltas, kādas neviens balinātājs virs zemes nespēj izbalināt. Un viņiem parādījās Elijs ar Mozu un sarunājās ar Jēzu. Bet Pēteris atbildot sacīja Jēzum: "Rabbi, mums ir labi šeit būt! Mēs uzcelsim trīs teltis: vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam." Jo viņš nezināja, ko runāt, tā kā viņi bija ļoti izbijušies. Tad parādījās mākonis, kas viņus apēnoja, un no mākoņa atskanēja balss: "Šis ir Mans mīļais Dēls; Viņu klausiet!" Un viņi, tūdaļ apskatījušies visapkārt, vairs nevienu neredzēja, kā tikai Jēzu viņiem blakus. Un, viņiem kāpjot lejā no kalna, Viņš pavēlēja tiem, lai nevienam nestāsta, ko bija redzējuši, iekams Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem augšāmcēlies. Un viņi ievēroja pavēli, pārrunājot tikai savā starpā, ko tas nozīmē — "augšāmcelties no miroņiem". Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Lasījumi no "Mieram tuvu" | 
