Mūsu sabiedrībā bieži valda uzskats, ka krievi ir pareizticīgie, taču Sv.Dominika klosterī Liepājā jau septīto gadu satiekas krievu tautības cilvēki, kuri ir katoļi. Ik svētdienu 10.00 ir iespēja kopīgi svinēt Svēto Misi krievu valodā, notiek arī tikšanās darba dienās. Līdz šim ir bijušas grūtības ar garīgo literatūru krievu valodā, bet pamazām tās atrisinājušās, pateicoties atsaucīgiem cilvēkiem.
„Inna ziedo ne tikai savu laiku, bet arī materiālos līdzekļus. Viņa nepārtraukti mūs atbalsta, dāvinot grāmatas bibliotēkai, kā arī lūgšanu grāmatiņas bērniem, kuras varam pasniegt kā dāvanu, saņemot Pirmo Svēto Komūniju. Mēs, kristieši, atrodamies ceļā, kurā piedzīvojam arī grūtības. Šādos brīžos ir labi, ka varam satikt citus kristiešus, kuri var dot padomu, dalīties savā pieredzē, stiprināt. Svarīgi ir neļauties aprunāšanai, bet situāciju konstruktīvi apspriest," stāsta katehēte Ludmila Lučiņina. - Inna, lūdzu, pastāsti - kā Tu kļuvi par kristieti?
Esmu dzimusi padomju laikos, kad lielākā daļa ģimeņu bija ateistiski noskaņotas, arī es nāku no ģimenes, kur Dievam neticēja. Skolā apguvu zinātnisko komunismu un ateismu un tajā laikā biju cieši pārliecināta, ka Dievam tic tie cilvēki, kuriem ne viss ir kārtībā ar psihisko veselību. Tā kā es biju vesela, es Viņam neticēju un cerēju, ka nekad arī neticēšu. Pieļāvu iespēju, ka tas varētu notikt dziļā vecumā, kad būšu vīlusies dzīvē. Gadījās, ka dzīvē vīlos daudz ātrāk. Beidzās komunisms un lielākā daļa cilvēku sajuta savā dzīvē tukšumu, jo tā ideoloģija, kam viņi bija ticējuši kā reliģijai, beidzās, bet vietā nekas cits nenāca. Tobrīd arī man nebija laika neko meklēt, jo tikko bija piedzimis bērniņš, un es šajā pārejas periodā iztiku bez ideoloģijas.
Tad mana mamma gribēja, lai es nokristu savu dēliņu. Pareizticīgo baznīcā man paskaidroja, ka jākristās arī man pašai. Tiku nokristīta bez iepriekšējas gatavošanās vai katehēzes. Tad nejauši nonācu katoļu Baznīcā, sāku to apmeklēt, konvertējos un tur arī paliku, nevaru paskaidrot – kādēļ tajā brīdī tā rīkojos. Pirmajā mirklī tas viss var likties pilnīgi nejauši, bet ja nopietni padomā – visā bija kāda dziļāka jēga. Iestājos Svētā Akvīnas Toma teoloģiskajā koledžā, kas vēlāk tika pārveidota par institūtu. Tas sāka darboties 1992. gadā, un es biju starp pirmajiem uzņemtajiem studentiem. Studijas turpinājās 4 gadus, un šajā laikā bija iespēja satikties ar dažādu ordeņu, kustību pārstāvjiem, priesteriem, brāļiem un māsām. Lekcijas lasīja arī dominikāņi, un tādā veidā es ar viņiem iepazinos. Dziedāju arī Fatimas Dievmātes draudzes korī, kuru vadīja dominikānis – Aleksandrs Hmeļņickis – žurnāla „Patiesība un Dzīve” (Истинa и Жизнь) galvenais redaktors. Tā man bija lemts agrāk vai vēlāk nonākt saistībā ar dominikāņiem. Kad dominikāņi Maskavā iegādājās dzīvokli, kas vēlāk kļuva par klosteri, uz pirmo tikšanos viņi ielūdza cilvēkus, kuri kaut kādā veidā bija saistīti ar dominikāņiem, arī mani. Sākās regulāras tikšanās – lasījām Evaņģēlijus, un pēc pusgada izveidojās cilvēku grupa, kuri ne tikai vēlējās lasīt evaņģēliju, bet arī tālāk iet pie Dieva pa dominikāņu garīguma ceļu. Mēs bijām 7 cilvēki, kuri sākām gatavoties pēc dominikāņu terciāru (laju ordeņa) noviciāta programmas. Pēc gada devu pirmos solījumus, bet vēl pēc trim gadiem (1999.gadā) – mūžīgos. - Kas mainījās, kad iesaistījies dominikāņu laju ordeņa dzīvē?
Kopš šī brīža ļoti bieži domāju – kā varu būt noderīga ordenim, īpaši pēc tam, kad dzīvokli nācās pārdot un mēs palikām bez jebkāda garīga atbalsta un darbības. Bet tad, pēc ilgām lūgšanām un šaubām, Dievs man dāvāja iespēju. Tajā laikā jau biju izveidojusi interneta lapu dominikāņu ordenim krievu valodā. Es tulkoju materiālus, kurus ievietoju šajā interneta lapā, tur bija dota arī mana e-pasta adrese. Kādu dienu saņēmu vēstuli no brāļa Mārtiņa (dominikāņu brālis Vladimirs Petrovs), kura bija rakstīta krievu valodā latīņu burtiem. Viņš pastāstīja par krievu grupu, kura darbojas Liepājā, un lūdza aizsūtīt kādus materiālus pa internetu krieviski. Vēlāk Mārtiņš mūs iepazīstināja ar Ludmilu (katehēte Ludmila Lučiņina), sākās mūsu sarakste un draudzība, sūtīju paciņas ar grāmatām. Tas notika ziemā, bet vasarā es pirmo reizi atbraucu uz Latviju, šogad tā ir trešā reize. Mūsu draudzība jau ir ilgstoša, un es ceru, ka tā turpināsies.- Kādas atšķirības tu esi pamanījusi katoļu Baznīcā šeit – Latvijā un Krievijā?
Protams, ir valodas grūtības, kas neļauj pilnīgāk saprast Latvijā notiekošo, šī ir arī tikai trešā ciemošanās reize. Man šķiet, ka atšķirība noteikti ir, bet to ietekmē daudzi un dažādi faktori. Pirmkārt, katoļu Baznīca Latvijā ir brīva, tā var darboties pilnīgas brīvības apstākļos, nav nekādu šķēršļu no valsts puses. Krievijā mēs neesam pagrīdes Baznīca, bet faktiski mēs atrodamies nelegālā stāvoklī. Mūsu Baznīca darbojas tādos apstākļos, kad mums ir jāuzmanās par katru nākamo soli, jo to, ko mums atļauj šodien – var neatļaut rīt, mēs pastāvīgi esam spiesti ierobežot savu darbošanos. Varam būt aktīvi tikai savas draudzes, Baznīcas ietvaros, nevaram iet uz skolām, nav iespējas uzstāties radio, televīzijā. Katrs neapdomīgs solis var aizvērt ceļu pārējiem. Latvijā es to neesmu novērojusi.
Krievijā katoļu ir maz, un tas arī atstāj sava veida zīmogu – starp pazīstamajiem, draugiem, radiniekiem reti kāds ir katolis. Mēs esam atrauti no katoliskās vides tādēļ, ka mūsu ir tik maz. Pagaidām mums arī ir ļoti maz savu priesteru, varam eksistēt, pateicoties ārzemniekiem. Tas ir grūti, jo paiet laiks, kamēr viņi iemācās valodu, adaptējas jaunajā vidē. Mūsu valstī arī ir vīzu režīms un saistībā ar to var rasties problēmas.
Arī fiziskā ziņā mēs esam tālu no Eiropas un to var just – Latvijā šī saikne ir aktīvāka, ne tikai ar Romu, bet arī ar citām Eiropas valstīm. Etnisko katoļu skaits procentuāli ir ļoti zems, parasti uz Baznīcu ceļu atrod tie, kuri kaut kādā veidā par mums ir uzzinājuši, tas ir labi, jo nāk cilvēki, kuri apzināti ir izdarījuši izvēli.
Ar garīgo literatūru mums tagad ir labāk, jo ir sava izdevniecība, bet tas ir tikai pēdējos gados. - Ko tev pašai dod šī saikne ar Latviju?
Pirmkārt, tā ir saikne ar ordeni, tādēļ ka mums Maskavā nav dominikāņu ordeņa brāļi vai māsas, bet ir tikai dominikāņu laji. Šeit es katru dienu varu tikties ar brāļiem un māsām, atrasties šajā vidē, tas man ir ļoti svarīgi – just saikni ar ordeni un es par to esmu priecīga.
Otra lieta ir tā, ka esmu sapratusi – kā varu būt pati noderīga ordenim. Caur to, ko es daru konkrētiem cilvēkiem, es to daru arī ordenim kopumā. Nav iespējams mīlēt visus reizē – visu pasauli, cilvēci. Vispirms ir jāmīl konkrēti cilvēki un caur viņiem var iemīlēt visus cilvēkus. Sākumā, kad domāju, ka gribu atrast kādu saikni ar ordeni un būt tam noderīga, tad es jutu, ka izturos pret ordeni kā pret badā nonākušajiem bērniem Āfrikā – es viņus mīlu, bet ļoti abstrakti, jo bērni ir tālu, es šeit, un starp mums nav nekādas saiknes. Kad šī saikne kļuva konkrēta, ieraudzīju konkrētus cilvēkus, es sapratu, ka katram ir kāds savs ceļš. Es lūdzos par visu ordeni – tas ir kopumā, bet visam ordenim es citādi nevaru palīdzēt uzreiz – tas nav manos spēkos, bet es varu kaut ko izdarīt savā mazajā lauciņā un no šī mazā darbiņa izriet visa kristīgā dzīve. |
