- Brāli Mārtiņ, pastāsti, lūdzu, nedaudz par sevi. Es esmu dzimis Rīgā, bet kādus divus gadus dzīvoju Saulkalnē. Mani vecāki ir šķīrušies, un esam seši bērni ģimenē, tā kā māte ar visu netika galā, tad biju audzināts bērnu namā. Pēc tam internātskolā, kur pabeidzu deviņas klases, mācījos arī toreizējā Dzelzceļnieku arodvidusskolā, pabeidzot ieguvu atslēdznieka un virpotāja arodu. - Kad pirmo reizi tā nopietni saskāries ar Dievu? Ar Dievu saskāros triju gadu vecumā. Es vēl nepazinu Viņu, bet vispārīgi jautāju, ko nozīmē pasaule, kā tā veidota. Sapratu, ka zeme nav plakana, ka kāds to ir veidojis. Un tas ir Dievs. Otro reizi satiku Dievu, kad atbrauca kleriķi remontēt mēbeles internātskolā. Viņi sāka stāstīt mums par Dievu, ka tāds vispār eksistē. Mēs iesākumā to uztvērām skeptiski, domājām, ka tās ir pasakas, ka tie ir mīti. Bet pamazām sākām par to interesēties, jo cilvēki tādi labi, smaidīgi atšķirībā no audzinātājiem, kuri bargi un nopietni pildīja Padomju Savienības uzdevumu - izaudzināt padomju cilvēkus. Sākām interesēties paralēli tam, ka mūs formēja par padomju cilvēkiem, par komunistiem, kuriem Dievs neeksistē. Tomēr bija kārdinājums uzzināt, kas Viņš tāds ir - Dievs un Kristus. Tā meklējot un interesējoties, es pieņēmu kopā ar saviem klases biedriem kristību sv. Franciska baznīcā un sv. Antona draudzē mēs tikām iesvētīti, pieņemot Kristus Miesu un Asinis. Pateicoties svētceļojumam, es tiku iestiprināts Aglonā. Tie bija pamati kristieša dzīvē. Tādā veidā arī iepazinos ar dominikāņu brāļiem. - Kā nokļuvi pie brāļiem klosterī un kāpēc tieši pie dominikāņu brāļiem? Kad pirmo reizi satiku dominikāņus, tad viņu stāja un pieeja cilvēkiem bija citādāka nekā pārējiem priesteriem. Diecēzes priesteri, kas katehizēja toreiz, ar tādu distanci izturējās pret mums, bērniem vai pieaugušajiem, reizēm liekot saprast, ka viņi stingri jāciena, bet dominikāņi ar smaidu, ar jautrību un jokiem mēģināja mums pastāstīt, ka svarīgs ir gan Dievs, gan arī attiecības ar cilvēkiem. Lai tās nebūtu tikai formālas, lai mēs justu, ka jābūt kontaktā ne tikai ar Dievu, bet arī ar cilvēkiem, un lai mūsu starpā būtu Dievs. Un tieši tas mani uzrunāja, un es sāku interesēties par dominikāņiem un par jauniešiem, kas sapulcējās, un tādā veidā arī iepazinu tēvu Oskaru, tēvu Artūru un tēvu Vladislavu, un kopā ar viņiem devāmies svētceļojumā, lūdzāmies, pavadījām nomodā lūgšanu naktis, kā arī bija individuālas sarunas, kuru iespaidā sapratu, ka mans ceļš un motivējums saskan ar dominikāņu ordeni. Tā ir Patiesība, un es piedāvāju tēvam Augustīnam, ka es stāšos klosterī, un te es esmu. - Kā kļuvi par brāli un kādi ir tavi pienākumi klosterī? Par brāli es kļuvu, pavadot vienu gadu kā pārbaudījumu kandidatūrā un pusgadu postulātā, un pēc tam vēl vienu gadu noviciātā, kur mēs lūdzāmies un lasījām garīgo literatūru, un mēģinājām saprast, ko dod mums dominikāņu garīgums. Tas bija laiks lūgšanām un pārdomām. Otrs ir tas, ka mēģinājām dzīvot kopienā. Dominikāņu ordenis un garīgums tieši balstās uz kopienu, liturģiju un lūgšanu, kā arī sprediķošanu, un mēs cenšamies cits citu atbalstīt ar vārdu, dzīvot kopienā, un tas arī palīdzēja formēties līdz šim brīdim. - Tagad, augusta vidū, esi devis mūža svētsolījumus. Tavuprāt, vai kaut kas būtisks mainīsies tavā dzīvē, vai tomēr pamatā viss paliks tas pats? Es domāju, ka mūža svētsolījumi tāpat kā laulība - ir uz visu mūžu. Tā ir atbildība un drosmīgs solis. Manuprāt, svarīgi, lai būtu tādi jaunieši, kas dodas pie altāra ar savu nākamo sievu, vai tie, kas dzīvos kā priesteri, vai klosterī, tas ir drosmīgs solis, un ar Dieva palīdzību mēs kalposim Dievam, Baznīcai, kopienai un cilvēkiem. - Kā jau teici, astoņus gadus esi pavadījis kā brālis klosterī, un šis pēdējais izšķirošais solis bija drosmīgs. Tavuprāt, vai šī izvēle bija pareiza un vai esi pilnībā pārliecināts, ka visu atlikušo dzīvi veltīsi Dievam? Ar Dieva palīdzību - jā. Es domāju, ja lūgsimies kopā ar brāļiem un pavadīsim laiku Liturģijā, mēs vienkārši mēģināsim atbalstīt cits citu, bet galvenais, lai būtu Dieva žēlastība, tad varēs izturēt. Bet „tur, kur divi vai trīs sapulcējas Manā Vārdā”, saka Kristus, „tad Es esmu tur, kopā ar viņiem”. Es domāju, ja mēs trīs vai četri brāļi sapulcējamies Kristus Vārdā, Viņš būs starp mums un mums palīdzēs. - Kādi ir tavi tuvākās nākotnes plāni? Es pašreiz nezinu, bet es labprāt gribētu studēt. Kādi plāni, to Dievs vien zina. - Mīļš paldies, brāli Mārtiņ, tev par sarunu. Sanita Zustere /"Vatikāna radio" - Liepājā/
Katedrāle.lv | 
