Rēgensburgas universitāte ir samērā jauna – tā tika atklāta 1965. gadā. Šodien tā sastāv no vairākām fakultātēm, to skaitā ir arī Katoļu Teoloģijas fakultāte. No 1969. līdz 1971. gadam Jozefs Ratcingers šeit vadīja dogmātikas un dogmātiskās vēstures katedru, vienlaikus veicot arī universitātes vicerektora pienākumus.
Uzrunājot zinātnes pasaules pārstāvjus, pāvests neslēpa aizkustinājumu, kas radies līdz ar iespēju atkal stāvēt uz universitātes katedras un lasīt lekciju. Svētais tēvs atcerējās ciešo saikni, kas pastāvējusi starp universitātes profesoriem un studentiem, augsti novērtējot arī Rēgensburgas universitātē praktizēto „akadēmisko dienu” vienreiz katra semestra laikā, kas kalpojusi par labu saziņas iespēju starp studentiem un visu disciplīnu pasniedzējiem. Šī ciešā vienotība universitātē bija balstīta lielākoties uz prātu, jo ticībā tomēr ne visi spēja dalīties. Vienreiz kāds no kolēģiem esot pat izteicies, ka universitātē vērojama kāda dīvainība – tas, ka veselas divas fakultātes nodarbojas ar kaut ko, kas neeksistē, domājot ar to Dievu. „Taču gandrīz visā universitātē valdīja pārliecība, ka arī tik radikālas skepses priekšā caur prātu ir nepieciešams uzdot jautājumu par Dievu un ka tas ir jādara kristīgās ticības tradīcijas kontekstā,” teica pāvests.
Savas uzrunas galveno tematu par ticības un prāta attiecībām, Benedikts XVI vēlējās cauraust ar vairākām sarunām, kas norisinājušās XIV gadsimta Konstantinopolē. Pāvests pamatojās uz nesen lasīto Minsteres profesora Teodora Houri redakcijā tulkoto dialogu starp bizantiešu imperatoru Manuelu II Paleologu un kādu persieti. Dialogs norisinājās par ticības struktūrām, kas ietvertas Bībelē un Korānā, uzkavējoties galvenokārt pie Dieva un pie cilvēka attēliem, kā arī pie attiecībām starp „trim likumiem” – Veco Derību – Jauno Derību – Korānu. Septītajā sarunā imperators aizskar džihāda, jeb „svētā kara” tematu. Imperators apzinājās, ka Korāna 2. sūrā teikts: „Nekas nevar kalpot par ierobežojumiem ticībai”. Tā ir sākotnējā islāma sūra, kurā Muhamedam vēl nebija nekādas varas un viņš bija apdraudēts. Taču imperators, bez šaubām, zināja arī norādes, kas attiecībā uz „svēto karu” tika attīstītas vēlāk un iekļautas Korānā. Nepakavējoties pie detaļām, piemēram, pie tā, kā islāmā ir jāizturas pret „Grāmatas” ļaudīm un pret „neticīgajiem”, imperators pārsteidzoši veiklā veidā vēršas pie sarunas partnera ar centrālo jautājumu par attiecībām starp reliģiju un vardarbību vispār, sakot: „Rādi man arī to, ko Muhameds ir nesis no jauna, un tu atradīsi tikai ļaunas un necilvēcīgas lietas, tai skaitā viņa norādījumu nest ticību ar zobena palīdzību.” Imperators paskaidro, kāpēc ticības izplatīšana ar vardarbības palīdzību ir neprātīga. Viņš saka: „Vardarbība ir pretrunā ar Dieva dabu un dvēseles dabu. Ticība ir dvēseles, nevis miesas auglis. Tāpēc, ja kāds grib vest kādu citu pie ticības, viņam ir jāprot labi runāt un pareizi domāt. Lai pārliecinātu prātīgu dvēseli, nav vajadzības pacelt nedz roku, nedz kaujas instrumentu, ar kuru iebiedēt cilvēku…” Pāvests iepazīstināja arī ar sarunu tulkotāja Teodora Houri komentāru, kurā norādīts, ka no bizantiešu imperatora, kurš izaudzis grieķu filozofijas ietekmē, šāds apgalvojums bija arī sagaidāms. Bet musulmaņu mācībā, Dievs ir absolūti transcendents. Viņa griba nav saistīta ne ar vienu cilvēcisku kategoriju, tai skaitā arī ar prātu. Ibn Hazns ir paziņojis, ka Dievs nevar būt saistīts pat ar savu vārdu un ka nekas Viņam nevar likt atklāt cilvēkiem patiesību. Pāvests norādīja, ka šeit, Dieva izpratnē un tātad, arī konkrētā reliģijas īstenošanā, paveras dilemma, kas šodien met vistiešāko izaicinājumu. Viņš uzdeva retorisku jautājumu – „vai pārliecība, ka rīkoties pret prātu, ir pretrunā ar Dieva dabu, ir tikai grieķu doma, vai arī tai ir nozīme pašai par sevi?” „Es domāju,” viņš atbildēja, „ka šai punktā izpaužas dziļa saskaņa starp to, kas ir grieķu vislabākajā nozīmē un to kas ir ticība Dievam, kas balstīta uz Svēto Rakstu pamatiem.” Dievs darbojas caur logos. Logos nozīmē gan prātu, gan vārdu. Evaņģēlists Jānis līdz ar to ir dāvājis noslēdzošo vārdu par Dieva jēdzienu, ko sniedz Svētie Raksti. Svēto Rakstu vēsts un grieķu domas tikšanās nav nejaušība, diemžēl, viduslaiku otrajā pusē teoloģijā attīstījās tendences, kas pārrauj šo sintēzi starp grieķu un kristiešu garu. Līdz ar Dunu Skotu sākās tā dēvētie „voluntāriskie” apgalvojumi, saskaņā ar kuriem, Dievu var pazīt vienīgi kā voluntas ordinata un ka ārpus tā, varētu pastāvēt arī Dieva brīvība, pēc kuras Viņš būtu varējis radīt pavisam citādi, nekā to ir darījis. Šeit parādās nostādnes, kas līdzinās jau pieminētajai Ibn Hazna nostādnei, un kas var vest arī pie Dieva-Patvaļnieka tēla. „Taču patiesi dievišķais Dievs ir tas Dievs, kas ir atklājis sevi kā logos un kā logos ir darbojies un darbojas mīlestības pilnībā cilvēku labā,” uzsvēra pāvests.
Svētais tēvs norādīja, ka iepriekš aplūkotajam iekšējās tuvināšanās faktam starp Svēto Rakstu ticību un grieķu filozofijas jautājumu, ir izšķirīga nozīme ne tikai reliģiju vēstures, bet arī universālās vēstures skatījumā. Ievērojot šo tikšanos, nav jābrīnās, ka kristietība, neraugoties uz saviem sākumiem un kādu nozīmīgu attīstības devumu Austrumos, savu vēsturiski izšķirošo nospiedumu rada Eiropā. Šī tikšanās, kuru bagātinājis arī Romas mantojums, ir radījis Eiropu un paliek visa tā pamatā, ko saskaņā ar prātu, var saukt par Eiropu.
Turpinot, pāvests runāja par trīs viļņiem, ko var novērot kristietības de-helenizācijas programmā. Vispirms to var ievērot XVI gadsimta Reformas pamatpostulātos. Reformas veicējiem šķita, ka ticība vairs netiek uztverta kā dzīvs vēsturisks vārds, bet kā elements, kurš iekļauts filozofiskas sistēmas struktūrā, tāpēc ticība būtu no tās jāatbrīvo. Otrs de-helenizācijas vilnis nāca līdz ar atbrīvošanās teoloģiju XIX un XX gadsimtos. Šī viļņa redzamākais pārstāvis Ādolfs fon Harnaks tiecās pēc kristietības atbrīvošanas no filozofiskiem un teoloģiskiem elementiem, tādiem, kā, piemēram, ticība Kristus dievišķībai un Dieva trīsvienībai.
Trešais de-helenizācijas vilnis izplatās šobrīd. Ievērojot tikšanos ar kultūru daudzveidību, ir radusies tendence apgalvot, ka Baznīcas senatnē notikusī sintēze ar helēnismu, ir pirmā inkulturācija, kas citām kultūrām vairs nav saistoša. Pāvests teica, ka bez šaubām, senajā Baznīcā ir elementi, kas nav jāintegrē citās kultūrās. Taču pamatlēmumi, kas skar ticības un cilvēka prāta meklējumu attiecības, ir pašas ticības pamatā un atbilst tās dabai.
Pāvests atzina, ka prāta jēdziens ir atvērts paplašināšanai, taču līdz ar prieku par cilvēka iespējām, nākas saskatīt arī draudus, kas nāk no šīm iespējām. Tāpēc ir jājautā, kā pār šīm iespējām valdīt. To var panākt vienīgi prāta un ticības vienotībā. Tāpēc ir jāpārvar paš-pasludinātā prāta ierobežotība, saskaroties ar to, ko iespējams pārbaudīt eksperimentos. Šai ziņā teoloģijai ne tikai kā vēsturiskai un humanitāri-zinātniskai disciplīnai, bet arī kā īstai un patiesai teoloģijai, proti, kā jautājumam par ticības un prāta attiecībām, ir jānodrošina vieta universitātēs un plašajā dialogā ar zinātnēm.
Pāvests uzsvēra, ka tikai tādā veidā būs iespējams veikt šodien tik neatliekamo dialogu ar kultūrām un reliģijām. Prāts, kas paliek kurls iepretim dievišķajam un reliģiju nostumj subkultūru vidē, nav spējīgs veikt kultūru dialogu. Rietumi, ko jau ilgu laiku apdraud sacelšanās pret prāta pamatjautājumiem, var pieredzēt vienīgi lielu zaudējumu. Lai atvērtos prāta plašumiem, ir nepieciešama drosme, nevis šo plašumu noliegšana. 
Foto: KNA
|
