Mīlestība, ar ko Dievs piepilda katru personu, veido, patiesi, pieredzes sirdi un Evaņģēlija sludināšanu, un daudzi, kas savukārt to uzņem kļūst par lieciniekiem. Dieva mīlestība, kas dod pasaulei dzīvību, ir mīlestība, kas tika dota mums Jēzū - Pestīšanas Vārds, Debesu Tēva Žēlsirdības pilnības ikona. Pestīšanas vēstījuma kopsavilkumu varētu atrast Evaņģēlista Jāņa vārdos: „Tanī atklājas Dieva mīlestība mūsos, ka Dievs atsūtīja savu Vienpiedzimušo Dēlu pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu”( 1Jņ.4,9). Mandātu, šīs mīlestības vēsts izplatīšanā, Jēzus pēc savas Augšāmcelšanās uztic apustuļiem, un apustuļi Vasarsvētku dienā Svētā Gara spēka garīgi pārveidoti, sāka dot liecību par mirušo un Augšāmcēlušos Kungu. No tā laika, Baznīca turpina šo pašu misiju, kura satur visu ticīgo mūžīgu un nemainīgu uzdevumu. 2. Jebkura kristiešu kopiena ir aicināta iepazīt Dievu, kas ir Mīlestība. Par šo fundamentālo mūsu ticības noslēpumu vēlējos apstāties un pārdomāt Enciklikā „Deus caritas est”. Ar savu Mīlestību Dievs pārpludina visu radīto un cilvēces vēsturi. Iesākumā cilvēks nāca no Radītāja rokām kā auglis Viņa mīlestības iniciatīvai. Grēks aizēnoja cilvēkā Dievišķo attēlu. Ļaunā pieviltiem, pirmvecākiem Ādamam un Ievai trūka paļāvības uz Kungu. Ļaunā kārdinājuma rezultātā, viņiem tika iegalvots, ka it kā Dievs vēlas ierobežot brīvību. Tā beznosacījuma dievišķās mīlestības vietā, viņi deva priekšroku paši sev, tādā veidā apliecinot savu varenību. Sekas bija tādas, ka tie zaudēja sākotnējo laimi, ko apēnoja rūgtums, skumjas par grēku un nāve. Taču Dievs tos neatstāja un apsolīja viņiem un viņu pēcnācējiem Pestīšanu, tādejādi jau pasludinot sava Vienpiedzimušā Dēla Jēzus atnākšanu, kas laikiem piepildoties, atklātu sava Tēva mīlestību, kas ir spējīga izpirkt katru cilvēcisko radību no nāves un ļaunā verdzības. Kristū mums tiek pasludināta mūžīgā dzīve, kas ir tā pati Trīsvienības dzīve. Pateicoties Kristum, Labajam Ganam, kurš neatstāj pazudušās avis, ir dota iespēja visos laikos dzīvojošiem cilvēkiem ieiet saskarsmē ar Dievu, Žēlsirdīgo Tēvu, gatavu uzņemt savās mājās pazudušo Dēlu. Pārsteidzošais šīs mīlestības simbols ir krusts. Kristus nāvē uz krusta – rakstīju enciklikā „ Deus caritas est” – „ piepildās Dieva vēršanās pret sevi, tādā veidā dodot cilvēkam iespēju realizēties un to glābt - mīlestība savā radikālākajā veidā. Un tieši tur, Patiesība var tikt kontemplēta. Izejot no šī punkta ir jābūt definētam, kas tad ir mīlestība. Tieši no šī skatiena kristietis atrod ceļu savai dzīvei un savai mīlestībai”( n.12). 3. Sanākušiem augšistabā, lai svinētu Lieldienas, savu ciešanu priekšvakarā Jēzus atstāj kā testamentu apustuļiem „ jauno mīlestības bausli – mandatum novum”: „Šo es jums pavēlu, lai jūs cits citu mīlētu”(Jņ,15,17). Brālīgai mīlestībai, ko Kungs lūdz saviem „draugiem”, ir avots Dieva Tēvišķajā mīlestībā. Apustulis Jānis saka:” Katrs, kas mīl, dzimis no Dieva un pazīst Dievu”(1Jņ.4,7). Tātad, lai mīlētu Dievaprāt, jādzīvo Viņā un caur Viņu: Dievs ir cilvēka pirmais „mājoklis” un tikai tas, kurš mājo Viņā, kvēlo ar dievišķo mīlestības liesmu un ir spējīgs „aizdedzināt” pasauli. Vai tā nav Baznīcas misija visos laikos? Tātad nav sarežģīti saprast, ka autentiskas misiju darbības primārais Ekleziālās kopienas uzdevums, ir saistīts ar uzticību dievišķai mīlestībai, un tas attiecas uz jebkuru kristieti, uz katru lokālo kopienu, uz Partikulārajām baznīcām un uz Visu Dieva tautu. Tieši šī apziņa par kopējo misiju rod iespēju izpausties Kristus apustuļu nesavtīgai kalpošanai, lai realizētu cilvēciskās un garīgās vērtības, kā rakstīja visu mīlētais Jānis Pāvils II Enciklikā ”Redemptoris Missio”, visas misiju aktivitātes dvēsele: mīlestība, kas ir un paliek misiju iekustinātāja, un ir arī vienīgais kritērijs, pēc kura visam jānotiek vai nav jānotiek, jātiek mainītam, vai nē. Iesākums, kuram jāvirza katra darbība un nobeigums, uz kuru visam jātiecas. Kad darbojas mīlestībā vai tās iedvesmoti, nekas nav nepareizi, viss ir labs” ( n.60). Būt misionāriem nozīmē mīlēt Dievu ar visu savu būtību līdz pat dzīvības dāvāšanai par Viņu. Cik daudz priesteru, ordeņu brāļi un māsas, un laji, arī mūsu laikā Viņam ir devuši mīlestības augstāko liecību - moceklību! Būt misionāriem ir noliekties, kā labajam Samarietim, visu vajadzībām, īpaši visnabadzīgākajiem un kuriem ir vajadzīgs atbalsts, jo tas, kurš mīl ar Kristus sirdi nemeklē personiskās intereses, bet vienīgi Tēva Godību un sava tuvākā labumu. Šeit ir apustuliskās misiju darbības auglības noslēpums, kas pāriet visas robežas un kultūras, sasniedz tautas un izplatās līdz zemes malām. 4. Dārgie brāļi un māsas, Pasaules Misiju Diena ir laba iespēja saprast arvien labāk, ka liecinājums par mīlestību, misiju dvēseli, skar visus. Kalpošana Evaņģēlijam netiek saprasta kā parasta avantūra, bet katras kopienas kopējs uzdevums. Esmu blakus visiem tiem ar lūgšanu, kuri atrodas evaņģelizēšanas pirmajās līnijās - īpaši vēršos pie misionāriem un misionārēm – daudziem citiem, bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem par viņu līdzdarbošanos daudzos dažādos veidos, izplatot Dieva Valstību šeit virs zemes. Virsotne ir, lai, šī kopējā sadarbība arvien pieaugtu par labu visiem. Labprāt izmantoju iespēju, lai izteiktu pateicību Tautu Evaņģelizācijas Kongregācijai un Pontifikālajam Misionāru darbu birojam (PP.OO.MM.), kas ar patiesu veltīšanos koordinē visus, kas strādā jebkurā pasaules malā, lai atbalstītu tos, kuri ir pirmajās līnijās, misiju degpunktos. Jaunava Marija ar savu klātbūtni pie krusta un ar savu lūgšanu augšistabā ir aktīvi sadarbojusies no pašiem Baznīcas misiju pirmsākumiem, uztur viņu darbošanos un palīdz Kristum ticīgajiem būt vienmēr Patiesās mīlestības spējīgiem, lai, šajā pēc garīgām vērtībām izslāpušajā pasaulē, kļūtu par dzīvo ūdens avotu. Novēlot to no visas sirds, un sūtot visiem manu Svētību. Vatikāns, 2006.gada 29.aprīlī BENEDICTUS PP.XVI Sagatavojis LRKB Informacijas Centrs |
