Tāpēc šoreiz atstāsim politiķus mierā un pievērsīsimies galvenokārt sev pašiem. Kā ceļa rādītāju ņemsim šodienas evaņģēliju, kurā var labi novērot, kā šie godkāres un varaskāres mehānismi darbojās arī apustuļos. Tikai pēc Lieldienu notikuma un Vasarsvētkiem viņi kļuva patiešām citi cilvēki, kuri nomira paši sev, lai viņos dzīvotu Kristus. Pie kā noved šī tieksme ieņemt pirmo vietu, kas mums ir tik ļoti tuva un saprotama? Tā izraisa sašķeltību apustuļu starpā, tie tūlīt sāk ķildoties un dusmoties uz Zebedeja dēliem Jēkabu un Jāni. Kā uz to reaģē Jēzus? Viņš izmanto šo situāciju, lai parādītu visiem saviem mācekļiem, ne tikai šiem diviem "grēkāžiem", kontrastu starp šīs pasaules loģiku un Dieva valstības loģiku. Jēzus sākumā ļoti īsi izskaidro, ka Zebedeja dēlu vēlme ir tāda pati kā šīs pasaules varenajiem, kuri bieži vien tīksminās par savu varu un padara to par savu elku, būdami gatavi tās sasniegšanai un noturēšanai izmantot visus līdzekļus — arī viltu, uzpirkšanu, melus, iebiedēšanu un pat masu slepkavības. To mēs varējām īpaši labi novērot pie pagājušā gadu simteņa totalitārajiem režīmiem. Tomēr arī šodienas aina pasaulē nav diez cik pievilcīga, jo tā pati cīņa par iespaidu sfērām turpinās, tikai bieži vien daudz smalkākā veidā. Visu iespējamo autoritāšu krīze mūsu tā saucamajā postmodernajā pasaulē nav nekas cits kā sekas šī mehānisma darbībai, kurš ir nonācis līdz visiem sabiedrības slāņiem. Pretestību pret jebkuru autoritāti — un šo pretestību varam sastapt ik uz soļa — var izteikt ļoti īsi: "Es negribu, lai kāds pār mani valda, lai kāds man diktē noteikumus; es pats gribu būt sev noteicējs." Kā piemēru gribu minēt Franciju. Vecākās paaudzes cilvēki man tur atklāja, ka radikāls lūzums cilvēku mentalitātē viņu zemē notika, sākot ar 1968. gadu, kad tika mainītas skolu mācību programmas, kurās skolotāja pilnvaras attiecībā uz bērnu audzināšanu tika nopietni ierobežotas, bērniem it kā pašiem būtu jāsaprot, kā ir jāuzvedas. Iznākums bija tāds, ka tā paaudze, kas iznāca no skolām, kurās audzināšana notika pēc jaunās programmas, vadījās pēc tikko dzirdētā moto: "Es negribu, lai kāds pār mani valda, lai kāds man diktē noteikumus; es pats gribu būt sev noteicējs." Turklāt šī attieksme ar īpašu spēku izpaudās arī attiecībā pret Baznīcu un morāli, ko tā māca. Šī procesa, kā arī citu iespaidu rezultātā strauji samazinājās aicinājumu skaits uz priesterību un konsekrēto dzīvi, baznīcas kļuva arvien tukšākas. Šodien Francijā var novērot arī cerības zīmes, kuras liecina, ka ir arvien vairāk cilvēku, kas sāk apzināties, ka vadīšanās pēc minētā moto ved strupceļā. Pirmkārt, tie ir neskaitāmie laji, kas aktīvi iesaistījušies Baznīcas dzīvē un ir pārliecināti kristieši; šādu cilvēku nav mazums. Otrkārt, tās ir daudzās kopienas un dažādi konsekrētās dzīves institūti, kas dzimuši un attīstījušies tieši Francijā un tagad izplatās arī citās zemēs. Turklāt redzams, ka pēdējie divi gadsimti, kad, sākot ar Franču revolūciju, notika vairāk vai mazāk atklāta cīņa pret kristietību, mēģinājumi to izstumt no cilvēku apziņas, tomēr nav spējuši to pilnībā izdarīt. Protams, ir daudz cilvēku, īpaši jaunākās paaudzes vidū, kuriem šī tēma ir pilnīgi sveša. Tomēr redzams, ka Kristus vēsts gandrīz divtūkstošgadīgā klātbūtne ir atstājusi pēdas visur — tās ir gan senās baznīcas un abatijas, gan apdzīvoto vietu, ielu un māju nosaukumi. Kristīgās kultūras pēdas Francijā arvien vēl ir stiprākas, nekā varētu domāt. Evaņģēlija sēkla vēl guļ cilvēku sirdīs, lai arī visbiežāk tā ir snaudoša. Mēneša laikā, ko es pavadīju Provansā, kalpojot vairākās mazās draudzēs, daudzajiem cilvēkiem, ar kuriem tikos, es izteicu savu pārliecību, ka kristiešiem Francijā ir pienācis laiks pamosties un atbrīvoties no bailēm, pārtraukt klusumu un uzsākt nopietnu dialogu ar pārējo sabiedrību, cenšoties pamodināt snaudošo Evaņģēlija sēklu. Atgriežoties pie Jēzus reakcijas uz mācekļu godkāri, redzam, ka sarunas turpinājumā Viņš izskaidro principus, pēc kādiem būtu jāvadās tiem, kas vēlas būt Viņa mācekļi. Pārdomājot Jēzus reakciju visa Evaņģēlija kontekstā un mēģinot to attiecināt uz draudzes, kopienas, ģimenes dzīvi vai arī darbavietu, to varētu izteikt šādi: "Nepadariet cīņu pēc varas par savas dzīves galveno saturu. Meklējiet vispirms Dieva valstību un tās taisnību. Centieties izprast Dieva prātu un to pildīt. Mīliet savu tuvāko, necīnieties ar viņu par pirmo vietu. Ja jūs darīsiet savu darāmo, tas ir, to ko Dievs jums ir paredzējis, tad Viņš pats jūs paaugstinās un varbūt pat iecels pirmajā vietā, ja tas būs vajadzīgs Viņa valstības izplatīšanai. Manā druvā darbavietu pietiek visiem, necīnieties par tām. Ja kāds grib uzņemties darbu, kas patiktu arī jums, tad tā vietā, lai 'rīvētos' ar viņu, priecājieties par to, ka ir vēl kāds, kas vēlas strādāt Kunga druvā. Mēģiniet saprast: varbūt šajā situācijā Es jūs aicinu kļūt par šī cilvēka līdzstrādnieku vai arī uzsākt darbību kādā jaunā vietā vai jomā." Tā ir prasība sekot Jēzus pēdās, tas ir, nomirt savam "es", ļaujot, lai vairs nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus (Gal 2, 20), un tieši tas dod mums patiesu brīvību. Priesteris Zbigņevs Stankevičs
"Mieram tuvu"
Foto: Catholicculture.org | 
