I nodaļa. Ievads. Rakstā tiks salīdzināts Holandē 2001. gadā pieņemtais ”Likums par pieprasītās nonāvēšanas un veicinātās pašnāvības kontroli” un līdz šim kliedzošākais “veicinātās pašnāvības” (viens no eitanāzijas nosaukumiem - angl. “assisted suicide,” vācu “ Sterbehilfe”) piemērs - Nacistu Vācijas pieredze šajā jomā.[1] Piekrītu, ka apstākļi mūsdienās un 20. gs. 30. gados stipri atšķiras, tomēr uzskatu šādu salīdzinājumu par iespējamu tādēļ, ka arī vācu “Sterbehilfe” sākās ar likumu. Tā kā nacisti izvirzīja principu “Vadonis sargā tiesības”(“Der Führer schützt das Recht!”), par likumu var uzskatīt arī otru vācu eitanāzijas pamatdokumentu - Ādolfa Hitlera slepeno pavēli (datēta ar 1939. gada 1. septembri). Ir arī jānorāda, ka nacisti savas valdīšanas gados rupji pārkāpa starptautiskos līgumus, Veimāras republikas likumus, kas nebija tiesiskā kārtībā atcelti un šajā gadījumā – arī ārstu ētikas normas. Tādēļ kara noziegumu tribunāls pamatoti izskatīja visu programmu un sauca pie kriminālatbildības par darbībām arī pirms 1939. gada 1. septembra. Jānoskaidro jautājums, vai var saskatīt līdzību starp Holandes likumu un vācu eitanāzijas teorētiķu - psihiatra A. Hohes un jurista K. Bindinga idejām? Kādas ir mūsdienu eitanāzijas īpatnības? Vai šīs teorijas tiešām saskan ar Bībeli, kā dažreiz dzirdams no “veicinātās pašnāvības” aizstāvju mutēm?[2] Tā kā eitanāzijas aizstāvji mīl norādes uz antīko sabiedrību, tiks dots ieskats arī citas ar cilvēkiem saistītas problēmas – pārapdzīvotības – risināšanas veidos līdz pat 18. gs beigām. Nīderlandes Karalistes “Likums par pieprasītās nonāvēšanas un veicinātās pašnāvības kontroli” atrodams internetā (www.minbuza.nl). Tiks izmantots tā teksts vācu valodā (“Gesetz über die Kontrolle der Lebensbeendigung auf Verlangen und der Hilfe bei Selbsttötung.“) Attiecībā uz nacistu eitanāziju daudz informācijas satur izlase “Medizin ohne Menschlichkeit. Dokumente des Nazi –Ärzteprozesses. Herausgegeben und kommentiert von Alexander Mitcherlich und Fred Mielke. Fischer Tashenbuch Verlag 1978.“ Izlases vērtību palielina fakts, ka viens no komentāru autoriem - A. Mičerlihs - pats kā eksperts piedalījies „Nacistu ārstu lietas“ iztiesāšanā Nirnbergā. Process notika no 1946. gada 9. decembra līdz 1947. gada 19. jūlijam. Spriedums tika pasludināts 1947. gada 20. augustā. Lietu iztiesāja Amerikas Savienoto Valstu pirmā militāro zvērināto kolēģija, kas tika izveidota ar attiecīgu amerikāņu okupācijas zonas militārā gubernatora rīkojumu. Process paralēli noritēja vācu un angļu valodās. Vēl kā avots tiks izmantota Pola Lebo grāmata „Etija Hilesuma. Kāds garīgais ceļš. Amsterdama 1941 - Aušvica 1943.“ (NVO "Egļukalns" izdevums). Tajā publicētie E. Hilesumas dienasgrāmatas fragmenti rāda šīs jūdu tautības jaunietes pakāpenisko pievēršanos kristietībai, kā arī ļauj atspēkot eitanāzijas aizstāvju argumentu par nacistu programmas slepenību. Arī pētījuma autors – katoļu priesteris Pols Lebo(Francija) ir aprakstīto notikumu laikabiedrs, tātad darbs atbilst galvenajai prasībai, ko avotam izvirza vēstures zinātne. Pēckara gados „Nacistu ārstu“ lieta plaši pētīta gan Vācijā, gan ASV. No amerikāņu autoru darbiem tiks izmatots Medicīnas doktora Džona C. Vilkes (Willke) izveidotajā krājumā “Assisted suicide & Euthanasia. Past & present“ (Heyes publishing Co. inc., Cincinnati, OH 2000) ievietotais materiāls: Ketrīnas A. Klīveres (Catherine A Cleaver), Edvarda Granta un Marka Rotes pētījums “Lessons from History’s most calamitous Experience,” kā arī Frederika Verthama (Wertham) darbu “ Geranium in the Window. Euthanasia murders,” un “Looking At Potatoes from below. Administrative mass killings” pārpublicējumi. Tiks izmantots arī Bonnas universitātes profesora Klausa Hildebranda darbs “Das Dritte Reich. 6- te neubearbeitete Auflage / Oldenbourg Grundriss der Geshischte. Bd 17. Jochen Bleicken, Lothar Gall, Hermann Jakobs hrsgb.” Šajā apskatā par pamatu tiks ņemta amerikāņu ārsta, dr. med Džona C. Vilkes ( Willke) dotā eitanāzijas definīcija: "Eitanāzija ir pacienta nonāvēšana, kuru izdara ārsts.“ („Euthanasia is, when the doctor kills the patient”) [3] Diemžēl vairākas šajā sakarā svarīgas tēmas nebūs iespējams aplūkot nemaz ( eitanāzijas tiesisko aspektu sīkāka analīze - te tomēr bija problēmas arī nacistiem) vai arī dot tikai vispārējas norādes (eitanāzijas teoriju saistība ar New Age reliģiskajām kustībām) – te vajadzīga sīkāka izpēte. Šajā aprakstā attiecībā uz Nacistu praksi galvenā uzmanība tiks pievērsta vēsturiskajai attīstībai un sākotnējo ideju transformācijām tās gaitā. Visus tulkojumus no vācu un angļu valodām veicis šī raksta autors. Pārapdzīvotības problēmas risinājuma veidi līdz 18. gs beigām. Runājot par senatnes sabiedrību būtu jāatceras šādi faktori : 1) dominējošā loma bija lauksaimniecībai, 2) Lauksaimniecībā izmantojamas zemes bija maz, 3) uzturā liela nozīme bija graudaugiem, kartupeļus Eiropā tad nepazina, 4)graudaugu ražas un lopkopības produktivitāte bija salīdzinoši zemas – viduslaikos viens cilvēks dienā patērēja apm. pusi no nepieciešamā uztura daudzuma, rēķinot kalorijās. Loģiski izriet divi risināšanas veidi : 1) jaunu zemju apgūšana un 2) bruņotas sadursmes ar svešiniekiem - barbariem un naidīgo polišu starpā , krusta kari utt. Pēc vēsturnieku aprēķiniem, vidusmēra romieša ģimenē bija desmit dēli, no tiem apm. puse gāja bojā bruņotajos konfliktos. Minētajā saistībā jāsaprot arī uzskats, ka romieši nonāvēja apm. pusi meiteņu .Ģermāņi, kā liecina Jūlijs Cēzars “Piezīmēs par gallu karu,” meklējot jaunas zemes regulāri iebruka kaimiņu - gallu teritorijā. Jāatceras arī īpašuma tiesību pilnīga attiecināšana uz daļu cilvēku - vergiem, kurus uzskatīja par darbarīkiem. Dažus gadsimtus pirms Kristus romiešu agronoms Kolumella lauksamniecības inventāru iedalīja runājošajos, pusrunājošajos (mājdzīvnieki) un nerunājošajos - darbarīkos. Pašsaprotami, ka pirmatnējās kopienas apstākļos un antīkajā sabiedrībā, piem., paralizēta cilvēka kopšana vārda tiešajā izpratnē nozīmētu atņemt maizi veselajam tās loceklim. Likumsakarīgi, ka darbaspējas zaudējušie vergi tika nonāvēti. Stāvoklis mainījās līdz ar Kristus atnākšanu un kristīgās ticības izplatīšanos. Jau Radīšanas grāmatā Bībele rāda cilvēka radīšanu pēc Dieva tēla un līdzības. Radītājam, kurš ir teicis: “Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tiku radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas jau zināmas, kad to vēl nebija nevienas,” (139. psalms) , kurš māca visos cilvēkos saskatīt sevi: “ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” ( Mt. 25.), kurš visu ir atzinis par labu esam (Radīšanas grām.) viņa bērns un “vismazākais brālis” - ikviens cilvēks, nevar būt runājošs bezpersonisks darbarīks. Dievs, vēršoties pie cilvēka, lieto viņa vārdu (piem. 1. Sam 3; 4, Apustuļu darbi 9; 4 utt.) , vairākkārt sauc viņu par savu dēlu un meklē kā gans noklīdušu avi (Mt. 18.). Sakarā ar šeit aplūkojamo jautājumu zīmīgs ir arī 2. Samuēla grāmatas sākums: tiek aprakstīta tobrīd jau vājprātīgā pirmā Izraēla ķēniņa Saula nāve. Kāds karavīrs pavēsta Saula pēctecim amatā – Dāvidam, ka viņš Saulu nonāvējis, jo tas “ … man sacīja : “Nāc šurp pie manis un nonāvē mani! Gan reibonis mani ir pārņēmis, tomēr dzīvība līdz pat šim laikam vēl ir manī.” Tad es pie viņa piegāju un to nonāvēju…. Tad Dāvids viņam vaicāja: “Kā gan Tu neesi izjutis bailes, paceldams roku, lai tā Kunga svaidītam ņemtu dzīvību? Tad Dāvids pasauca vienu no jaunekļiem un sacīja: “nāc šurp! Nokauj viņu!” ( 2. Samuēla 1; 9-10, 14-15) . Tātad, saskaņā ar kristīgo mācību, cilvēku nedrīkst nonāvēt pat pēc viņa lūguma. Vecās derības princips “Acs pret aci, zobs pret zobu” nosaka, ka slepkavam pašam nekavējoties ir jāmirst. Jaunā derība māca mīlēt cilvēkus, tiesneša lomu un atstājot Dieva ziņā. Likumsakarīgi arī ir tas, ka sākot ar 1. gs pēc Kr. vergu stāvoklis sāka mainīties. Pamazām vergi izzuda kā sabiedrības grupa. “Laimīga nāve”- tāds ir grieķu valodas salikteņa “eüthanasia” burtiskais tulkojums, kristīgā izpratnē nozīmē tādu stāvokli, kad cilvēks nomirst , iepriekš samierinājies ar Dievu (izsūdzējis grēkus) un līdzcilvēkiem. Tātad invalīdus vairs nenonāvēja, jo visos cilvēkos saskatīja Dieva līdzību. Tomēr pārapdzīvotības problēma minēto iemeslu dēļ turpināja pastāvēt. Tāpēc ir saprotams, ka krusta karos piedalījās lielas zemnieku masas, kuri nevarēja pārtikt no sava zemes gabaliņa. 18. gs beigās pārtikā plaši ieviesa kartupeļus un izveidojās augsekas zemkopība (divlauku un trīslauku sistēmas vietā) un kļuva iespējams pabarot pilnīgi visus cilvēkus. Tātad, neārstējami slima cilvēka nonāvēšana ir pretrunā ar kristīgo pasaules uzskatu. Runājot par eitanāziju jāteic, ka būs grūti atrast otru valsti, kur šis jautājums būtu ar tik garu un asiņainu “bārdu” kā Vācija. Tur jau 1895. gadā kāda medicīnas mācību grāmata runā par tiesībām nomirt,[4] 1914. gadā iznāca M. Bēra grāmata “ Ein schöner Tod. Ein Wort zur Euthanasiefrage” (“Skaista nāve. Kāds vārds eitanāzijas jautājumā”). Zīmīgs ir šāds amerikāņu pētnieku sniegtais grāmatas citāts par ārsta veicinātu nāvi: “…..pirmais solis, bet, vai tas būtu pēdējais, man liekas stipri apšaubāmi…. Ja jau, ieviešot brīvprātīgo nonāvēšanu aiz žēlastības psihiski veseliem neārstējamajiem slimniekiem un piespiedu nonāvēšanu - psihiski slimajiem, ir mazināts respekts pret cilvēka dzīvības svētumu, kas var pārliecināt, ka ar to šī lieta beigsies?“ [5] Nacisma eitanāzijas pirmie asni. Būtisks pavērsiens eitanāzijas jautājumā notika 1920. gadā, kad iznāca divu tolaik savās nozarēs Vācijā pazīstamu speciālistu - psihiatra Alfrēda Hohes un jurista Karla Bindinga grāmata “Freigabe der Vernichtung lebensunwerten Lebens,“ („Brīvlaišana nevērtīgās dzīvības iznīcināšanai“). Ar to bija radīts teorētiskais pamats nacistu eitanāzijas programmai. Lūk, šī sacerējuma galvenās idejas no izlases „Medizin ohne Menschlichkeit. ….“: „Tagad es gribu uzdot iepriekšēju jautājumu: Vai ir cilvēki, kas savas spējas ir zaudējuši tik lielā mērā, ka viņu dzīvības turpināšana ilgākā laikā ir zaudējusi jēgu gan viņiem pašiem, gan sabiedrībai kopumā? Ir tikai jānosaka šos cilvēkus un katram, kurš pieradis noteikt ikviena cilvēka dzīvības vērtību priekš paša cilvēka un sabiedrības kopumā, rodas nomācoša sajūta. Viņš ar sāpēm vēro, cik izšķērdīgi mēs apejamies ar vērtīgākajiem, stiprākās dzīvot gribas un dzīvības spēka piepildītajiem cilvēkiem un viņu dzīvībām un cik bieži vien pilnīgi veltīgi izšķiežam tik daudz pacietības, darbaspēka un īpašuma tikai tādēļ, lai saglabātu nevērtīgās dzīvības tik ilgi līdz daba – bieži vien tik ļoti vēlu, laupa tām pēdējo turpināšanās iespēju. Nekādā ziņā nav apšaubāms, ka starp dzīvajiem ir cilvēki, kuru nāve viņiem pašiem nozīmētu atraisīšanu, bet sabiedrībai un īpaši valsti j- atbrīvošanos no nastas, kuras nešanai nav nekādas vajadzības, izņemot vajadzību būt par lielākas pašaizliedzības paraugu.[6] Ja tas tā ir, ja patiesi pastāv cilvēku dzīvības, par kuru saglabāšanu ir zudusi jebkāda saprātīga interese, tad tiesību zinātne ir izšķiroša jautājuma priekšā: Vai aktīvi iestāties par to turpināšanu, vai ar zināmiem nosacījumiem dot brīvlaišanu šo dzīvību iznīcināšanai?“ Jautājumu, kuriem cilvēkiem tad būtu jāveic valstiski atļauta eitanāzija Hohe un Bindings atbildēja šādi: Aplūkojamie cilvēki, ciktāl man iespējams aplūkot, sadalāmi divās grupās ar vienu starpslāni: 1) Slimības vai ievainojuma rezultātā neglābjami zudušie, kuriem, pilnīgi saprotot savu stāvokli, ir vēlme tikt atraisītiem un tā ir izteikta jebkādā veidā. No tiesiskā, sociālā, tikumiskā un reliģiskā (!-J. L.) viedokļa es nekādi nevaru atrast, ka brīvlaišana to neglābjamo cilvēku nonāvēšanai, kas to uzstājīgi pieprasa, attiecībā uz viņiem būtu nepamatota. Es pat uzskatu tās brīvlaišanu par tiesiskas līdzjūtības pienākumu. 2) Otro grupu veido neārstējami psihiski slimie - vienalga, vai no dzimšanas vai kā piem. paralītiķi, tādi kļuvuši savu ciešanu pēdējā stadijā. ….. Viņu dzīve ir absolūti bezmērķīga, tomēr tie to par nepanesamu neuzskata. Turpretī radiniekiem un sabiedrībai kopumā viņi veido šausmīgu nastu. Viņu nāve neradīs pat visniecīgāko robu sabiedrībā, ja neskaita mātes un uzticīgas kopējas ciešanas. Tā kā tiem vajadzīga uzmanīga aprūpe, viņi dod iemeslu tam, ka rodas cilvēku profesija, kuras pienākums ir absolūti nevērtīgo dzīvību pagarināšana par gadiem un gadu desmitiem.“ „Par spīti visam, šajā jaunajā jautājumā būs iespējama tikai lēna pārveidošanas un pārstādīšanas procesa attīstība. Pirms šeit izteiktie uzskati kļūs vispārpieņemti lielākā mērā kā tagad izplatīsies apziņa par individuālās eksistences nenozīmību, pielāgojoties vispārības interesēm, visu iespējamo spēku sakopošanas pienākuma sajūta, apziņa, ka cilvēks ir visaugstākā mērā atbildīgais grūta, ciešanu pilna uzdevuma dalībnieks. Vispār, cilvēki uz lielām un spēcīgām sajūtām ir spējīgi tikai izņēmuma gadījumos un vienmēr tikai uz īsu laiku“.[7] Autori kategoriski noraidīja piespiedu eitanāziju. Lūgumu pēc tādas „palīdzības“ vajadzētu iesniegt iesnieguma vai atļaujas formā. Pēc viņu domām šai procedūrai vajadzētu komisijas, ko veidotu ārsts, psihiatrs un jurists, vienprātīga piekrišana.[8] Tātad, pēc A. Hohes un K. Bindinga domām neārstējami slimais ir nasta sabiedrībai, kas izšķērdē līdzekļus un cilvēku resursus. Jau tika norādīts, ka uztvere par cilvēku kā skrūvīti, “runājošo darbarīku” nav savienojama ar kristietību. Derīgi atgādināt arī faktu, ka Versaļas miera līgumā Antantes valstis Vācijai uzspieda ārkārtīgi lielas kontribūcijas, kas šajā valstī radīja smagu ekonomisko situāciju g. k. augstās inflācijas dēļ. Visu tās pastāvēšanas laiku Veimāras republikas ārpolitikas galvenais jautājums bija kontribūciju atcelšana. Šeit uzmanību saista arī kas cits, proti, runas par “lēno pārveidošanas un pārstādīšanas” procesu. Jautājums: kādu pārveidošanos un pārstādīšanos domāja abi autori? Tā kā jau pati ideja, kā redzējām no 2 Samuēla grāmatas citāta, ir pretrunā ar kristīgo pasaules uzskatu, par kristīgu pārstādīšanu nevar būt runas. Šajā sakarā būtu interesanti minēt dažus faktus ko izpētījis austriešu priesteris, Kalasantīņu sprediķotāju ordeņa (COp.) tēvs Klemenss Pilars, proti, jau 1875. gadā Vācijas krieviete Jeļena Blavatska nodibināja Teozofisko biedrību, kura izvirzīja mērķi pārstādīt sabiedrības apziņu no kristīgās uz ezotērisko. Tālāk viņš citē franču ārsta Gustavu Le Bona izteikumu, ka sabiedrības pamatideja manīsies ļoti lēnām, ka jaunajām idejām bieži vien ir jāpārveidojas, lai tās ķļūtu saprotamas masām. Lai sabiedrība sāktu uz jaunajām idejām balstīties, tām jāiekļūst cilvēku zemapziņā un jākļūst par izjūtu. Cita ezotēriķe - Alīse Anna Beilija arī runāja par neatlaidīgu un sistemātisku jaunu ideju ieaudzināšanu, lai dažu ideja daudziem kļūtu par ideālu un pārņemtu cilvēka apziņas saknes. Merilīna Fērgusone – arī New Age sludinātāja - izteica domu, ka jaunajām idejām jāaptver visas sabiedrības sfēras.[9] Kā jau norādīts, eitanāzijas teoriju un New Age reliģisko kustību saistība ir atsevišķas izpētes temats. Tomēr liekas, ka arī šeit neliels iekats par šiem piedāvājumiem ir vietā. Vispārīgi runājot, tos varētu salīdzināt ar peļu lamatām, kurās piedāvātajam problēmas „risinājumam“(šajā gadījumā - eitanāzijas legalizēšanai) ir ēsmas, bet cilvēkam (vai kā šajā gadījumā- cilvēku sabiedrībai)- pelītes loma. Ieēdot izlikto „maizīti“ lamatas aizcērtas - problēma pēc būtības atrisināta netiek un risinātājs attopas sliktākā stāvoklī kā iepriekš. Un nacistu gadījumā eitanāzijas lamatas aizcirtās ar ļoti asiņainām sekām.[10] Tātad jau Nacistiskās Vācijas eitanāzijas teorētiskais pamatojums nekādā ziņā nesaskan ar Bībeli, toties A. Hohes un K. Bindinga idejas uzrāda acīmredzamu sakritību ar 19. gs un 20. gs. mijas ( J. Blavatska, G Le Bons), 20. gs vidus ( A.A Beilija) un beigu ( M. Fērgusone) ezotērikas un New Age sludinātāju izteikumiem. Kā nepieciešamais eitanāzijas nosacījums tiek izvirzīta sabiedrības pārveidošana, citiem vārdiem, kristīgo ideju vājināšana vai pat izskaušana. [11] Turpinājums sekos... ____________________ [1] Raksta sākotnējās versijas nosaukumus bija ”Eitanāzija - ko tas īstenībā nozīmē (Holandes likums Nacistu Vācijas teorijas un prakses gaismā)” [2] Skat., piemēram, rakstu portālā “DELFI,” 2005. gada 18. septembrī. [3] Willke J.C. et al “Assisted suicide & euthanasia. Past & present” Hayes publishing Co inc. Cincinnati, OH 2000 page 1. [4] Willke J C. MD et al Op. cit. page 5. [5] ibid. page 7 [6] Zīmīgu piemēru, noklausītu kādā viesošanās reizē Holandē, min Džons C. Villke: “Ārsts ierakstīja slimnīcā vēža slimnieci un galīgo diagnozi uzstādīja ierakstīšanās nedēļas beigās - piektdienā. Slimība bija progresējusi un iespējams, nebija ārstējama, tomēr sieviete jutās ērti un bija spējīga dzīvot patstāvīgi. Viņai tika pateikts, ka ārsti pirmdien apspriedīs viņas gadījumu un izlems par attiecīgu zāļu lietošanu. Nākamajā pirmdienā, veicot apgaitu, savas slimnieces gultā ieraugot citu pacientu, viņš apstājās. Pasaucis dežūrārstu, un pajautājis, kur paciente pārvietota, tas saņēma atbildi, ka iepriekšēja dienā viņai veikta eitanāzija.“ Bet viņa nebija slimības pēdējā stadijā!” ārsts teica. “Jā, es zinu,” sekoja atbilde,” bet viņa nebija ārstējama un mums katrā ziņā vajadzēja gultu.” ( “ Assisted suicide & euthanasia….” page 86). [7] “Medizin ohne Menschlichkeit…….“ Seite 257-259. [8] “Assisted suicide & euthanasia…….” page 6- 7. [9] Pilar Clemens Cop “ New Age und alternative Heilmethoden“ /Vorlesung // IAD Konferenz Hochhaltingen. 1999. tulkots no manuskripta. [10] Plašāk par New Age var lasīt piem. grām. Pilar Clemens Cop “Esoterik und christlicher Glaube. Hilfen zur Unterscheidung.“ Wien 2001 [11] Džons C. Vilke min kādu vēsturisku paradoksu: tieši Holandes ārsti bija vienīgie , kas atteica nacistiem sadarbību eitanāzijas programmā. Tālāk viņš jautā, kāpēc tikai 40 gadus vēlāk ( Holandes process sākās 1984. gadā) šie ārsti plaši sāka praktizēt to, ko iepriekš bija nolieguši . Un pats arī atbild : “…. viens liekas, ir pilnīgi skaidrs, proti, tas, ka lielākā nācijas daļa, izņemot niecīgu mazākumu, ir pilnigi zaudējusi savu reliģisko pārliecību…. Tās ( Holandes- J. L.) līdzenie lauki ir nosēti ar baznīcām, ikvienā vietā var redzēt vienu vai vairākus torņus. Bet lielākoties tās ir tukšas.” (“Assisted Suicide & Euthanasia ….” Page 86- 87.) Atcerēsimies arī atteikšanos no kristietības Eiropas Konstitūcijā un “nelielo misēkli “ ar Roko Butiljoni pēdējās Eiropas Komisijas veidošanas laikā! |
