Lūgsim Dievu, lai mūsu vājums, kura dēļ grēkojam, nekad nepārvērstos samaitātībā – aicināja pāvests 29. janvāra rīta Svētās Mises homīlijā. Komentējot šai dienai veltīto Svēto Rakstu fragmentu par Dāvidu un Ūrijas sievu Batsebu, Francisks norādīja, ka, atšķirībā no grēciniekiem, samaitātie neizjūt vajadzību lūgt no Dieva piedošanu.
Ko nozīmē būt labiem kristiešiem? Vai pietiek tikai ar baušļu, tradīciju vai normu ievērošanu? – atbildi uz šo jautājumu atrodam pāvesta 30. augusta pirms lūgšanas „Kunga eņģelis” teiktajā uzrunā.
Jaceks Salijs OP No poļu valodas tulkojis pr. Oskars Jabloņskis OP
Atgādināsim šo intriģējošo fragmentu no Mateja evaņģēlija: „Un kapi atvērās, un daudz svēto miesas, kas dusēja, uzcēlās no miroņiem. Un pēc Viņa augšāmcelšanās tie izgāja no kapiem, nāca svētajā pilsētā un parādījās daudziem.” (27,52–53)
Jaceks Salijs OP No poļu valodas tulkojis pr. Oskars Jabloņskis OP
Šī ir ļoti izteiksmīga metafora: „Nemetiet pērles cūkām!” Tajā neiedziļinoties pamatīgāk, rodas maldīgs iespaids, ka ir pretruna ar Evaņģēlijam tik raksturīgo tendenci nopelt grēku, bet ne pašu grēcinieku. Vēl jo vairāk – Jēzus šos vārdus ir izteicis tajā pašā pamācībā, kurā atrodams sekojošs atgādinājums: „Netiesājiet, un jūs netiksiet tiesāti.” (Mt 7,1–6) Vai šīs divas pamācības nav savstarpējā pretrunā?
Jaceks Salijs OP. No poļu valodas tulkojis pr. Oskars Jabloņskis OP
Lai arī kur realitātē mēs raudzītos, tās robežas mums nav sasniedzamas. Skatoties tālumā, mums ir pietiekošs iemesls pieļaut, lai arī vismodernākie teleskopi sasniedz galvu reibinošus attālumus, ka tomēr pāri šo teleskopu spējām pastāv tālākais kosmoss, ko cilvēks šobrīd nespēj aplūkot.
Domas par pēdējo tiesu var mūsos izraisīt bailes, jo saskaramies ar mūsu prātam neaptveramu noslēpumu. Tomēr esam aicināti nebaidīties, skaidro pāvests Francisks.
Jautājums: Savu nākamo vīru es iepazinu studentu grupā, kas satikās ikdienas Svētajā Misē. Mēs gribējām būt dedzīgi katoļi laulībā un tādi arī bijām. Tomēr izrādījās, ka laiks paveica savu – dzima bērni un nāca rūpes, kas ar to saistās, pelēcīgais ikdienas darbs, problēmas mūsu brāļu un māsu ģimenēs, mūsu vecāku slimības, bezgalīgas finansiālas grūtības. Viss šis rats mūs ļoti attālināja no Dieva. Nesen pamanīju, ka mums, kas agrāk uz Svēto Misi gājām ikdienā, gadās reizēm neaiziet uz baznīcu arī svētdienās. Par to sprediķos neesmu dzirdējusi, bet, ja skaļi runātu par to, ka šādi procesi gadās, tad noteikti daudzus būtu iespējams uzrunāt. Mums ar vīru visu šo vajadzēja saprast pašiem.
Saka – ticība ir žēlastība. Tāpēc man ir jautājums – kāpēc Dievs vieniem dod šo žēlastību, bet citiem ne? Kā ir vainīgs cilvēks, kam Dievs šo žēlastību nav devis?
