Latviešu valodā izdotais breviāra variants ir paredzēts tieši lajiem (draudzes locekļiem, kuri nav garīdznieki) – tas ir izveidots vienā sējumā, ietverot Laudes (rīta lūgšanu), Vesperes (vakara lūgšanu) un Kompletoriju (lūgšanu pirms nakts miega).
Jautājums. Lasu Skaitļu grāmatā par Izraēļa tautas nemitīgo neticību un redzu, ka ar mani ir tāpat. Kāpēc mana ticība ir tik niecīga? Tā vietā, lai es mierīgi paļautos uz Dievu, miera un prieka vietā manī ir tik daudz negatīvu domu, tik daudz baiļu, tik daudz nemiera. Vai iemesls tam ir kāds grēks? Kāds? Vai es varu to mainīt? Es lūdzos, lasu Svētos Rakstus, piedalos Sv. Misē, bet mana ticība ir tik nožēlojama, un es – tik mazdūšīga.
Uz jautājumu atbild viens no pazīstamākajiem poļu dvēseļu ganiem – dominikāņu tēvs Jaceks Salijs. Autors atbildi uz jautājumu sniedz poļu laikrakstam “Mały Gość niedzielny” (”Mazais Svētdienas ciemiņš”), kas ir īpaši veltīts pusaudžiem, bet to labprāt lasa arī pieaugušie.
Jautājums. Vai esat pamanījis, ka jēdziens „Dieva godam” Baznīcā šodien gandrīz ir izzudis? Sv. Ignācijs no Lojolas visu savu dzīvi veltīja ”lielākam Dieva godam”. Daudzi vienkāršie kristieši ikdienā bija pārņemti ar apustuļa Pāvila principiem: „Vai jūs ēdat, vai dzerat, vai citu ko darāt, visu dariet Dieva godam!” (1Kor 10,31). Šobrīd pat ļoti ticīgus cilvēkus dažkārt Dieva gods maz interesē. Jēdziens „Dieva gods” jau gandrīz vairs nav sastopams ne sprediķos, ne mūsu reliģiskajā domāšanā.
Cilvēku, kurš kārtējo reizi dzirdēs vai lasīs šos argumentus, tomēr sāks pārņemt kāds neizsakāms nemiers, tāpēc es Jūs (Tēvs Salij) ļoti lūdzu izteikties par šādiem uzskatiem: ka kristietība jau ir izsmēlusi savas iespējas un kļuvusi par neauglīgu reliģiju, ka tā jau novecojusi un ir jādomā par jaunu, kas atbilstu mūsu laikmetam; ka kristietība ir tikai vienas civilizācijas reliģija, bet šodien mums vajagot tādu, kas atbilstu visai cilvēcei; ka kristietība esot izraisījusi daudzus karus, vajāšanas un netoleranci, ka radījusi jau pietiekoši daudz plaisu (aizu) starp cilvēkiem, bet šodien cilvēce ilgojas pēc reliģijas, kas nestu izlīgšanu un savstarpēju laipnību; ka tā jaunā būšot virsreliģija, kas sevī ietveršot visu, kas patiesi vērtīgs katrā reliģijā un vienlaicīgi būšot brīva no dažādu reliģiju ierobežojumiem.
Uz jautājumu atbild viens no pazīstamākajiem poļu dvēseļu ganiem – dominikāņu tēvs Jaceks Salijs. Autors atbildi uz jautājumu sniedz poļu laikrakstam “Mały Gość niedzielny” (”Mazais Svētdienas ciemiņš”), kas ir īpaši veltīts pusaudžiem, bet to labprāt lasa arī pieaugušie.
Jautājums. Esmu audzinātājs skolā, un man ir draugi, kuri strādā ar narkomāniem. AIDS epidēmija jau klauvē pie mūsu durvīm, bet to vēl ir iespējams atvairīt. Mums, audzinātājiem, ir īpašs pienākums palīdzēt jaunatnei apzināties, kā izvairīties no inficēšanās jeb mazināt saslimšanas risku. Ja runājam par narkotiku lietotājiem, tā nav jaunatne, kura pievērš uzmanību katoliskās ētikas pamatprincipiem, tādēļ būtiska nozīme izskaidrošanā ir prezervatīvu lietošanas propagandai. Es pret šādu profilakses metodi izjūtu pretestību. Savā laulībā mēs neizmantojam kontracepciju, un pati doma par prezervatīviem mums šķiet pretīga. Neskatoties uz to, šo metodi pieminu pārrunās par AIDS tematu. Tomēr manī ir nemiers – vai tikai es nerīkojos pēc principa, ka mērķis attaisno līdzekļus. Kolēģi, ar kuriem reizēm dalos savās šaubās, saka, ka tā ir skrupulozitāte (pārspīlēta sīkumainība). Viņi apgalvo, ka ir nepieciešams runāt par prezervatīviem, jo neizglītotība šajā jautājumā var kļūt par iemeslu kāda inficēšanai, kurš no šīs slimības varētu tikt pasargāts. Kolēģi mani mēģina pārliecināt, ka pat tad, ja prezervatīvu lietošana ir ļaunums, ar to vajag iepazīstināt kā ar mazāku ļaunumu nekā pati slimība. Zinu, ka uzdodu ļoti grūtu jautājumu, tomēr pati dzīve mums to vaicā.
Atbild: Ventspils Sv. Krusta Romas Katoļu draudzes vikārs Juris Krisūns.
"Mēs ar vīru neesam laulājušies Baznīcā, bet pirms 8 gadiem esam reģistrējušies tikai dzimtsarakstu nodaļā. Tam par iemeslu ir vīra nepiekrišana laulāties Baznīcā, lai gan, ja es ļoti uzstātu, viņš formāli varētu to izdarīt. Uzstāt es negribu, jo uzskatu, ka šai piekrišanai jābūt no sirds. Turklāt mūsu paziņu vidū, diemžēl daudz tādu pāru, kuri savu laulību noslēguši baznīcā un tagad ir šķīrusies. Jautājums: vai es varu mises laikā un pēc grēksūdzes pieņemt komūniju? Kad es pirms kādiem 10 gadiem prasīju par to priesterim, viņš man atbildēja noraidoši un tā es arī rīkojos. Tajā pašā laikā baznīcā es katru reizi redzu daudz cilvēku, kas pieņem komūniju, bet par kuriem es zinu, ka viņi dzīvo civilā laulībā. Man arī, īpaši svētku laikā, gribētos pieņemt komūniju. Iepriekš paldies par atbildi, kas nedod man mieru jau vairākus gadus."
Gatavojoties 2000. gadam, kas bija Jubilejas gads, es atskārtu, ka cilvēces vēstures perspektīvā Kristus ir atnācis samērā nesen. Ja cilvēce eksistē jau simtiem tūkstošu, varbūt pat miljoniem gadu, tad divi tūkstoši no cilvēces vēstures ir tikai maza daļiņa. Dieva Vārds māca, ka tikai Kristū cilvēks var gūt pestīšanu: „Nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti.” (Apd 4, 12) Ar lielu pateicību es esmu pieņēmis Vatikāna II koncila konstitūcijā "Lumen gentium" sniegto skaidrojumu, ka Kristum ir vara pestīt arī tos, kas nav kristieši, pat neticīgos, kuri meklē patiesību un ir labas gribas cilvēki: „Tā kā Kristus nomira par visiem cilvēkiem un tā kā visu cilvēku galīgais aicinājums īstenībā ir viens - dievišķs, tad mums ir jāatzīst, ka Svētais Gars visiem dāvā iespēju tikai Dievam zināmā veidā nonākt pie līdzdalības šajā Lieldienu noslēpumā.” (Lumen gentium, 22). Jautājums ir vienīgi par to paaudžu mūžīgo likteni, kuras dzīvoja pirms Kristus.
