Man bija 18 gadu. Tas man bija laika posms, kad es vēl nejutu vajadzību lūkoties pēc simpātijas, bet mans klasesbiedrs šādu vajadzību juta. No jaunā gada skolā parādījās “žilbinoša” meitene. Draugs nolēma ar viņu iepazīties. Bija viena problēma – meitenei bija klasesbiedrene, kas ar viņu nemitīgi bija kopā. Draugs lūdza mani, lai es šo meiteni “ņemu uz sevi”, tādejādi darot viņam iespējamu randiņu ar izredzēto – divatā. Meitenē, ar kuru nepieciešamības dēļ es satikos, nebija nekā, kas varētu mani ieinteresēt. Es vēroju viņas izturēšanos, viņas skatienu, kas lūdza pēc nākošās tikšanās. Man likās, ka neesmu viņai vienaldzīgs. Tas ilga 3 mēnešus. Mana sirdsapziņa – drusciņ aiz žēluma un pieklājības – neļāva man šo pazīšanos pārtraukt, kaut gan mans pakalpojums jau sen vairs nebija aktuāls. Pienāca novembris. Laiks, kā jau šajā gadalaikā pienākas, bija riebīgs. Sniegs ar lietu, ledains vējš. Kādu dienu mēs sarunājām satikties pulksten 19.00 (200 m no manām mājām, bet no viņas – kādus 3 km). Šajā stundā es vēl biju savās mājās, domāju, ka neiešu. Tomēr jutu nemieru. Atbilstoši apģērbos un gāju norunātās vietas virzienā. Un pa gabalu redzu – viņa stāv pie koka plānā putekļu mētelītī, slapja, nosalusi. - Jau 20 minūtes es šeit gaidu.
- Kāpēc tu nepaslēpies kādā pavārtē?
- Es baidījos, ka tu nevarēsi mani pamanīt. Un tas notika. Šis brīdis, šis mirklis izmainīja manu dzīvi. Šī persona kļuva man dārga, mīļota, pēc viņas es ilgojos, viņu dievināju. Viņas tuvumā es jutu nemitīgu dzīvesprieku. No jauna es atklāju pasaules skaistumu. Es tiku iesaukts armijā. Biju iemīlējies un pārliecināts, ka ne tikai 2, bet pat 10 atšķirtības gadi nekaitēs mūsu mīlestībai. Dažas dienas pirms šķiršanās es nolēmu saņemt no viņas apsolījumu, ka viņa gaidīs mani, bet es apsolīšu viņai laulību. Viņa atteicās. Kāds bija iemesls? Nezinu. Varbūt bailes no gaidīšanas laika? Varbūt materiālās lietas – es nebiju pārāk bagāts. Nezinu, kā pārdzīvo atšķirtību iemīlējušies, bet es psihiski salūzu. Pēc šķiršanās es nespēju atrast savas mājas. Es nejutu izsalkumu, aukstumu, nogurumu. Nereaģēju uz notikumu gaitu. Armijā vispirms kļuvu “politiski neuzticams” (1952.g.), bet pēc tam man ārstēja “psihiskos traucējumus”. Par laimi, laiks dziedē brūces – manis aprakstītais stāvoklis ilga pusgadu. Daži turpmākie jaunības gadi – tā bija neapzināta dzīšanās pēc zaudētā. Es biju jautrs, sabiedrisks puisis un labs organizators, bet apmierinājumu un prieku man tas nedeva. Man nebija problēmu nodibināt jaunas pazīšanās. Meitenes pret mani bija draudzīgas, tikai mīlestība – tāda, kā pirms gadiem – nenāca. Tuvākie draugi jautāja: - Ko tu meklē? Tu esi jau iepazinis brunetes, blondīnes, jaunākas, vecākas, bagātas un nabagas… Vai tu esi normāls? Pienāca vasara, es kļuvu 27 gadus vecs. Tukšums – draugi apprecējušies, meitenes (pavestās) atstājušas – tukšums. Es zaudēju interesi par ikdienas dzīves lietām. Pārdomāju iespēju iestāties seminārā, bet apzinājos, ka man nav aicinājuma. Jautājums: “Vai esmu normāls?”- mani neatstāja. Vienatnē analizējot manu līdzšinējo dzīvi, es nonācu pie slēdziena, ka laulība ar mīļoto, vienīgo, sapņu meiteni man ir neaizsniedzama. Es pat izvēlējos potenciālās sievas kandidāti no dažām man zināmajām meitenēm. Tomēr es baidījos saistīties ar izvēlēto – starp mums nebija mīlestības. Kāds gadījums visu izšķīra manā vietā. Mana tēva draugs mani bija noskatījis par vīru savai 18 - gadīgajai meitai. Mani vecāki tam piekrita. Meitenes tēvs ar mani runāja atklāti: - Neesi nu negudrs – vienīgā meita, liels īpašums – jums nekā netrūks. Es jautāju: - Kāpēc es? - Jo es pazīstu tevi un tavus vecākus. Pie tevis mana meita būs drošībā, jo jūs esat godīgi cilvēki. Meitene jauna, skaista, manā gaumē – un kas vissvarīgākais – akceptēja mani. Es nolēmu – “Lai notiek debesu griba!- es precos”. Tikai no šī brīža prieka vietā es izjutu vienīgi skumjas, it kā es kaut ko būtu zaudējis, it kā kāds tuvs cilvēks būtu mani atstājis – es baidījos no šīs sajūtas. Tuvojās tās tikšanās diena, kuras laikā būtu jānosaka laulību diena. Es nepārvarēju savu iekšējo dvēseles stāvokli – uzvedos kā Podkoļesins Gogoļa “Preciniekā”- pa gabalu redzēdams pie manis nākošo meiteni ar viņas vecākiem, es izlēcu pa logu un aizbēgu. Šīs rīcības sekas bija patstāvības iegūšana. Es nolēmu palikt bezlaulības stāvoklī. Tikai nemitīgi lūdzu Kungu Dievu, lai vēl vienu reizi dzīvē ļauj man piedzīvot mīlestību (pat nelaimīgu – bez atbildes), līdzīgu tai – pirms gadiem. Es nepārstāju lūgties, ik dienas lūdzot pēc šīs žēlastības. Ticēju, ka Kungs Dievs mani uzklausa, jo taču “Dievs ir mīlestība”. Nemitīgi lūdzu Dievmāti, kas ir Dieva Žēlastības Māte un mūsu prieka Iemesls, lai Viņa aizlūdz par mani Kungu. Atceros, ka lūdzu arī sestdienas vakarā, 1. maijā, bet naktī man bija sapnis… Ir svētdienas rīts – skaists laiks, putni dzied, puķes smaržo. Pa ceļam uz baznīcu es satieku labvēlīgus, smaidīgus cilvēkus, kas sirsnīgi sasveicinās ar mani. Visa baznīca ziedos. Ērģeles spēlē ar īpašu noskaņu. Priesteris – pazīstams – no altāra man smaida un, kas pats galvenais, sirdī es jūtu prieku. Es nometos ceļos pie barjeras sv.Komūnijā, bet blakus man ceļos nometas meitene. Es palūkojos uz viņu, bet viņa dāvā man smaidu. Sajūtu pret viņu milzīgas simpātijas. Atdzīvojās tā sajūta, kad kādu mīl. Pieceļoties no altāra, mēs sadevāmies rokās un tā – tuvu viens otram – palikām līdz sv.Mises beigām… Pamodos. Aiz loga bija drūms laiks. Ceļā uz baznīcu es apsteidzu vienaldzīgus ļaudis. Baznīcā bija kā parasti. Nodomāju pie sevis: “Par ko vakarā domā, to naktī sapnī redz.” Bet man bija palikusi mīlestība pret to meiteni no sapņa. Es turpināju viņu mīlēt. Sapratu – Kungs mani ir uzklausījis un devis man piedzīvot mīlestības jūtas, pēc kurām es nemitējos lūgt. “Arī tas ir labi,”- es nodomāju. Un tūlīt pat pateicos Dievam par manas lūgšanas uzklausīšanu. Bet Dieva dāsnums ir kā dzelme – neizmērojams un neizprotams. Nometoties uz ceļiem sv.Komūnijas pieņemšanai, es pagriezos sāņus un mana sirds aizlūza – man tuvu blakus uz ceļiem metās meitene no sapņa. Viņa pavērsa pret mani savu seju un sirsnīgi uzsmaidīja. Un viņas smaids bija varbūt pat vēl draudzīgāks, nekā sapnī man likās. Man pietrūka drosmes ņemt viņu pie rokas, bet līdz sv.Mises beigām es centos būt tuvu, lai neizlaistu viņu no acīm. Draudzības nodibināšanai labvēlīgs izrādījās mans lielais lietussargs un fakts, ka kārtīgi lija, bet viņai lietussarga nebija. Kopš šīs Sv .Mises mēs tikpat kā nešķīrāmies. Pēc trīs dienām es atzinos viņai mīlestībā un lūdzu, lai viņa kļūst mana sieva. Teicu viņai: "Es iemīlēju tevi, pirms vēl tevi iepazinu. Pastāstīju viņai par savu neaizmirstamo sapni." Tad viņa atzinās: " Svētdien es pamodos nemierīga, kaut kāda uzbudināta, it kā kādam tuvam cilvēkam būtu mani jāapmeklē. Tuvākais eksāmens mācību iestādē man bija paredzēts tikai pēc divām nedēļām, tāpēc nesapratu, no kurienes šis nemiers. Tas man bija neizprotami. Nometoties uz ceļiem Sv. Komūnijā, mani pēkšņi pārņēma svētlaimīgs miers un siltums, kas izstaroja no kreisās puses tik stipri, ka es pat pagriezos. Ieraudzīju tevī labu, draudzīgu būtni. Mans smaids bija nekontrolēta reakcija, es laikam pat, būdama uz ceļiem, izdarīju mazu solīti uz tavu pusi…" Mums bija skaidrs, ka Kungs Dievs vēlas, lai mēs kopā ietu pa dzīvi. Mums nebija jāiepazīstas, jāatklāj savas labās īpašības, jāsalīdzina gaumes, jāpārrunā savas attiecības ar Dievu un Dievmāti (Palīdzību ticīgajiem, kas viņai uzticējušies) – mūsu situācijā tas būtu netaktiski attiecībā pret Dievu. Mēs nolēmām, ka kāzu mielasts būs bezalkoholisks. Kāzu ceļojumā mēs devāmies pa Marijas svētvietām – pieticīgā pateicībā par dāvanu un aizgādību par mums. Ir pagājuši 45 laulības dzīves gadi. Esmu saņēmis no Kunga Dieva lielu dāvanu. Man ir jāzina un jātic, ka, ja Kungs Dievs kaut ko dod, tad Viņš neskopojas. Par dzīves biedreni Dievs man devis labu, brīnišķīgu cilvēku, personu, kas apdāvināta ar visām Svētā Gara dāvanām. Es pateicos Tev, Dievs, un Tev, mūsu Aizbildne, par tik lielām dāvanām un nemitīgu aizgādību. Un lūdzu piedošanu, ka nekad nespēšu par to pietiekoši pateikties. G. T.
(Tulkojums no poļu žurnāla “Miłujcie się!” Nr.1/2004)
Tulk. Gunta Ķupe | 
