Paralēli darbam ar laulātiem pāriem asociācija arī sagatavo pārus Laulības sakramenta saņemšanai jeb rīko „Saderināto un iemīlējušos tikšanās”. Saderinātajiem tas ir iepazīšanas ceļš, kā arī iespēja pārbaudīt savu lēmumu salaulāties. „Laulāto tikšanās” Latvijā darbojas no 1994. gada un tās pamata rekolekcijās ir piedalījušies dažādu vecumu ļaudis ar dažādu laulības stāžu un konfesionālo piederību, arī priesteri un semināristi. Pāriem pēc pamata rekolekcijām ir iespēja iesaistīties arī turpmākās regulārās tikšanās. „Laulāto tikšanās” tiek aicinātas gan labvēlīgas laulības, gan laulātie pāri, kuri pārdzīvo nopietnu konfliktu un pat atrodas uz šķiršanās sliekšņa. Gunārs un Kristīne Lociki - Kā jūs ikdienā piedzīvojat to, ka laulība ir sakraments? Kristīne: Apprecējāmies – sarakstījāmies dzimtsarakstu nodaļā pirms 21 gada. Toreiz es pat nedomāju par Dievu, Gunārs domāja, ka nav kristīts, bet tad, kad es saņēmu kristību un ienācu Baznīcā, priesteris ieteica to tomēr pārbaudīt. Piezvanot Gunāra māsai uz Daugavpili, atklājās, ka viņš bērnībā ir kristīts katoļu Baznīcā! Saņēmu Kristības sakramentu, Gunāram nezinot, tad sāku aktīvāk iesaistīties draudzes dzīvē, man uzticēja ansambļa vadīšanu. Tomēr, ejot pie grēksūdzes, nevarēju saņemt grēku piedošanu, jo nedzīvoju sakramentālā laulībā. Kaut arī mūsu kopdzīvē tajā laikā bija milzīgas grūtības, izlēmu nešķirties, bet palikt kopā uz mūžu! Gunārs: Ja skatās no laicīgā viedokļa, tad psiholoģiski mēs esam pilnīgi nesaderīgs pāris. Pirmie laicīgās kopdzīves gadi bija skaisti, bet, laikam ejot, arvien vairāk sākām pamanīt atšķirības, radās jautājums – kas mums vispār var būt kopīgs? Lai mēs paliktu kopā, bija vajadzīgs brīnums. - Brīnums notika? Kristīne: 16. novembrī apritēja 9 gadi, kopš esam salaulāti... Gunārs: Es domāju, ka gan Baznīcā noslēgta laulība, gan dzimtsarakstu nodaļā noslēgtas kopdzīves pamatā ir mīlestība. Mīlestības dēļ arī biju gatavs doties ar Kristīni pie altāra, lai saņemtu Laulības sakramentu. - Dzīve pēc laulībām mainījās? Kristīne: Uzreiz nē. Bet pēc kāda laika dominikāņu tēvs Pēteris Aglonietis mūs uzaicināja piedalīties „Laulāto tikšanās” rīkotajās rekolekcijās. Gunārs: Tā bija kā šoka terapija, jo ļoti skaidri varēja pamanīt, kā mūsu dzīve apgriezās otrādi. Tas notika diezgan sāpīgi, jo mūsu dalība rekolekcijās bija sarunāta, bet tieši tad mūsu dēls Gustavs ļoti smagi saslima. Tās bija trīs dienu rekolekcijas, un slimu bērnu atstāt citam cilvēkam bija liels risks. Kristīne: Patiesībā mēs aizbraucām tikai tāpēc, ka vēl viens laulātais pāris no Grobiņas, kur tolaik dzīvojām, arī gribēja braukt uz rekolekcijām, bet viņiem saplīsa mašīna un mums vajadzēja viņus aizvest. - Kādas bija šīs rekolekcijas?  Gunārs: Tās notika Bernātos, bijušās vasaras pionieru nometnes telpās. Bija ziema, ārā ap - 20 grādi, telpās ap nulli. Domāju – nepietiek, ka mājās palika slims bērns, tagad arī paši saslimsim! Tomēr šis apstākļu fons ļāva piedzīvot ļoti krasu kontrastu – starp ārējo aukstumu un iekšējo sirds siltumu. Vadītāji Taisija un Ēriks Eglīši mūs sagaidīja tik sirsnīgi, kā neesmu piedzīvojis, ka tā sagaidītu radinieki. Arī visa rekolekciju gaita bija piepildīta ar lielu mīlestību un uzmanību.
Kristīne: Rekolekcijās es pirmo reizi uzzināju, ka Gunārs mani mīl! Viņš nekad to tā tieši nebija pateicis! Gunārs: Laulāto kopdzīve dažreiz ir līdzīga attiecībām tramvajā – mēs burzāmies, uzgrūžamies viens otram virsū, kopā dzīvojot savu praktisko dzīvi, bet iekšējā, garīgā dzīve atklājas tikai savstarpējā dialogā. Praktiskās lietas mums liek spēlēt lomu, kura neļauj izrunāt būtiskās lietas. - Pēc rekolekcijām izveidojās sapratne par dialoga nepieciešamību laulībā, bet kā tas veidojas ikdienā, kad vairs netiek dialogam radīti speciāli apstākļi? Gunārs: Dialogam ir savi principi, kas jāievēro, bet viena lieta ir tos zināt – pavisam cita – darīt. Lai kādas zināšanas nonāktu līdz saprašanai, tās ir jāizmēģina, tomēr bieži vien diemžēl cenšos iet vieglāko ceļu. Kļūdas, kuras pieļāvām kādreiz, – cenšamies neatkārtot, piemēram, sastrīdoties katrs aizgājām uz savu pusi, ilgi nerunājām. Tagad cenšamies viens otru uzklausīt līdz galam, lai arī liekas, ka otrs stāsta muļķības, bet runātājam tas ir svarīgi; protams, ne vienmēr tas tā izdodas. Kristīne: Gulēt vairs neaizejam, dusmojoties viens uz otru, vienmēr pirms miega cenšamies izlīgt, lai tas nevilktos mums līdzi. Gunārs: Notiek arī „Laulāto tikšanās” pēcrekolekciju tikšanās, kurās piedalāmies kā animatori. Tas prasa iepriekšēju sagatavošanos un mums ir kā svētība, jo esam spiesti atrast laiku, kad pārrunāt būtiskāko, kas mūsos notiek, analizēt emocijas, jūtas. Tad veidojas ļoti labs dialogs, kas ļauj pašiem uz sevi arī paskatīties it kā no malas, jo tajā dalāmies ar citiem. Tā nav kā sevis tiesāšana, bet sevis skatīšana pozitīvā gaismā – ko es citiem ar šo savu pieredzi varu dot. Mēs savas vājības saliekam kā upuri, lai citi no tā gūtu kādu labumu. - Ko no jums prasa 6 bērnu audzināšana? Kristīne: Šobrīd vairāk uzmanības jāvelta četriem jaunākajiem bērniem, jo divi lielākie – Gunita un Matīss ir patstāvīgi, bet arī viņi prasa savu. Bērni ir kā brīnumi šajā pasaulē. Es nevaru iedomāties lielāku dāvanu vai balvu, ko varētu saņemt, kā mazu cilvēkbērnu. Gunārs: Ikdienā es sevi vairāk izjūtu kā kalpu, bet labā nozīmē, jo katram bērnam ir savas vajadzības. Ar pirmajiem bērniem bija grūtāk, jo tad likās, ka pašam vēl gribas kaut kur skriet, kaut ko darīt. Ļoti labi atceros vienu gadījumu, kad Matīss vēl bija mazs. No rīta viņu aizvedu uz bērnudārzu, atgriezos mājās pie gleznas, kuru biju iesācis gleznot. Domāju – visa diena brīva, varēšu pabeigt. Te pēkšņi pie durvīm atskan zvans, es atveru, un tur stāv bērnudārza vadītāja ar Matīsu! Tikai tad pamanīju, ka laukā jau kļuvis tumšs un ir septiņi vakarā, visi bērni no dārziņa jau paņemti uz mājām, bet tikai mūsu puika palicis. Ar katru nākamo bērnu nāk līdzi iepriekšējā pieredze un ir vieglāk katru saskatīt kā lielu dārgumu, brīnumu, ko mums uzticējis Dievs. - Kas ir tas, ko jūs gribētu ieaudzināt savos bērnos? Kristīne: Katrs no bērniem ir ļoti atšķirīgs, ar savu raksturu, bet tajā pašā laikā viņos redzu kaut ko no mums – vecākiem. Labo, kas bērnos parādās, cenšamies veicināt, slikto – piebremzēt un ievirzīt citās sliedēs, lai tas nepārvēršas par ievainojumu vai trūkumu. Gunārs: Vajadzīga ļoti liela gudrība, lai konfliktsituācijās starp bērniem ne vienu, ne otru neievainotu, bet mācītu. Jāzina, kurš no viņiem jāpiebremzē, kurš jāiedrošina. Visātrākais, kā nokārtot ikdienišķās situācijas, ir norāt vai uzšaut pa dupsi, bet pēc tam tas atstāj negatīvas sekas. To apzinoties, cenšos neiet to vieglāko ceļu, bet, ja gadās, tad, pirms diena beidzas, lūdzu piedošanu. Svarīgi, ka caur Grēksūdzes sakramentu varam vienmēr atgriezties un mācīties no pieļautajām kļūdām. Kristīne: Man vissvarīgākais būtu, lai mani bērni izauguši mīlētu Dievu. Jo mana visdziļākā pārliecība ir, ka bez uzticēšanās Dievam cilvēkam nav iespējams būt laimīgam. - Vai satiekaties visa ģimene uz kopīgām lūgšanām? Kristīne: Jā, satiekamies kopā ar 4 jaunākajiem bērniem. Tas mums jau ir izveidojies kā gulētiešanas rituāls, jo palīdz arī bērniem pirms naktsmiera nomierināties. Bērniem ir svarīgi, ka viņi šādu tradīciju redzēja arī citur, kad ciemojāmies Rīgā pie Stikutu ģimenes („Laulāto tikšanās” kustības Latvijā vadītājiem). Nolasām dienas Evaņģēlija fragmentu, katrs izsaka savu lūgumu, ja nepieciešams – lūdzam viens otram piedošanu. Pirmdienās lūdzamies rožukroni. Cenšamies lūgties arī pirms ēdienreizēm. Gunārs: Gadās, ka mājās atgriežamies vēlu un tūlīt dodamies gulēt, bet tad bērni ir tie, kuri atgādina, ka neesam kopīgi lūguši Dievu. Tad vismaz palūdzamies pie katra gultiņas atsevišķi. Kaspars un Dagnija Prancāni - Kā jūs abi iepazināties? Kaspars: Tas notika tajā laikā, kad biju sastapis savā dzīvē Dievu. Tā man radās iespēja doties uz Jūrkalni, kur dominikāņu tēvs Pēteris Aglonietis organizēja nometni „Oāze”. Šajā nometnē piedalījās arī Dagnija, un mēs iepazināmies. Pēc iepazīšanās man kļuva skaidrs, ka vēlos mūsu draudzību turpināt. Šogad mūsu laulībai aprit 7 gadi. - Kā nolēmāt, ka vēlaties padalīties rīkotajās tikšanās „Saderinātajiem un tiem, kas iemīlējušies”?  Dagnija: Es tajā laikā dzīvoju Rīgā un braucu ciemos uz Liepāju pie Kaspara, kur arī apmeklēju baznīcu. Dominikāņu tēvs Pēteris aicināja piedalīties saderināto tikšanās vakaros. Mūs tas ieinteresēja, tāpēc arī ar Kasparu piekritām. Bijām uz visām tikšanās reizēm, un uz katru no tām ierados no Rīgas. Man likās, ka tā mēs kopā ļoti vērtīgi pavadījām laiku, jo šie vakari saderinātajiem bija radoši un interesanti. Man tas bija neparasts piedzīvojums, braukt satikties ar draugu un aiziet uz pasākumu, kur viss jau ir noorganizēts, lai satiktos un iepazītu viens otru, atlika tikai piedalīties.
- Ko jums deva „Saderināto tikšanās”, ko tajās atklājāt? Kaspars: Es atklāju Dagniju un arī pats sevi. Mēs varējām iepazīt viens otru tuvāk, uzzināt otra viedokli tādos jautājumos, par kuriem ikdienā nerunājam, nedomājam. Ja viedokļi bija līdzīgi, tas iepriecināja, bet ja atšķirīgi, tad tā bija iespēja izprast arī to. Svarīgi, ka varējām būt kopā ar citiem pāriem, gan laulātajiem, kuri vadīja tikšanās, gan saderinātajiem, kuri piedalījās. Dagnija: Manī tas radīja apbrīnu, ka ģimenes cilvēki mūsu dēļ atrada brīvu laiku, lai mums palīdzētu un dalītos savā liecībā par to, ko viņi paši atklājuši, piedzīvojuši. Šajās reizēs es jutos īpaša, vajadzīga. Tā bija ļoti bagāta pieredze, kur es varēju uzzināt vairāk par draudzību, ģimeni, bērniem, savstarpējām attiecībām. Tas tika brīvi un veselīgi pasniegts. Līdz tam es personīgi neko tādu nebiju dzirdējusi. Novēlu ikvienam gūt šo pieredzi. - Vai „Saderināto tikšanās” palīdzēja spert soli uz laulību? Kaspars: Jā, es jutu aicinājumu salaulāties. Man bija pilnīgi skaidrs, ka jāpiedalās visās tikšanās reizēs, jo tajās būsim tikai ieguvēji. Iesaku to darīt visiem, lai iegūtu skaidrību. Dagnija: Manuprāt, ikviens „Saderināto tikšanās” dalībnieks ir tikai ieguvējs, jo tas palīdz dzīvot tālāk, izprast draudzību ar jebkuru cilvēku, arī labāk izprast pretējo dzimumu. Ne uzreiz jādomā par laulību, ja piedalās „Saderināto tikšanās”. - Ko jums nozīmē mīlēt? Kaspars: Iemīlēties ir viegli, bet mīlēt ir daudz grūtāk, un tas ir jāmācās visu dzīvi. Dagnija: Man šobrīd ”mīlēt” nozīmē rūpēties par savu ģimeni – vīru, bērniem, par to, lai mājās būtu skaisti, tīri, lai būtu ēdiens galdā. Es domāju, ka mīlestībai ir ļoti dažādas izpausmes formas, noteikti būs laiks, kad es savu mīlestību izpaudīšu citādāk. Mīlestību ikdienā ir vieglāk atpazīt tad, ja nebēgam no saviem pienākumiem, tos pieņemam. - Vai jūsu ģimenes dzīvē ir arī grūtības? Dagnija: Protams, ka ir. Kopdzīvē atklājas daudzas lietas, kuras iepriekš neesam viens par otru zinājuši, un ne vienmēr tās ir pozitīvas. Tādos brīžos ir vēlēšanās bēgt, bet es saprotu, ka nekur no tā nevaru aizbēgt, jāmācās ar to dzīvot tālāk. Ir īpašības, kuras otrā ir grūti pieņemt, kas izraisa nepatiku vai satraukumu, ir labi, ja laulātie māk par to izrunāties. Mēs ar Kasparu vēl mācāmies sarunāties jeb veidot dialogu par dzīves grūtībām, gribētos, lai mēs šo mācību apgūtu. Kaspars: Kā vīrs un sieva mēs esam viens vesels, un Dieva gudrība ir tajā, ka neesam ideāli, bet viens otru varam papildināt ar to, kas mūsos ir labākais. Tāpat arī atšķirības sieviešu un vīriešu starpā mūs labi papildina kā ģimeni – vienotu veselumu. - Jūs piedalāties „Laulāto tikšanās” rīkotajās sanākšanās, ko tajās gūstat? Dagnija: Šajās tikšanās reizēs varam padomāt par jautājumiem, kuriem ikdienas steigā neatliek laika. Tā ir iespēja apstāties, parunāt, satikties. Kaspars: „Saderināto tikšanās” mēs vairāk iepazinām viens otru, bet tagad, kad piedalāmies laulāto kustībā, mēģinām uz dažādiem jautājumiem paskatīties kopīgi, no citas puses, uzrakt sevī to, ko esam atstājuši neizrunātu. Mēs iegūstam arī no citu laulāto pāru pieredzes, kad viņi tajā dalās. Intervēja Ieva Liede
"Nāc", Nr. 35 | 
;)
;)