Tomēr pēc ārsta veicinātas nāves jau bija radies pieprasījums. Tā 1937. gada martā kāds tēvs nonāvēja savu bērnu, kurš bija „acīm redzami psihiski slims“. [2] “Abi- gan vecāki, gan ārsti, deva priekšroku eifēmismu lietošanai, lai ļautu vaļu psiholoģiskās aizsardzības mehānismiem- īstenībā notikušā racionalizēšanai un noliegšanai. Veikušas sabiedriskās domas aptauju vecāku vidū, varas iestādes secināja: lai arī daudzi atbalsta Gnadentod, nonāvēšanu aiz žēlsirdības, “ vecāki labāk dzirdētu, ka viņu bērns ir miris ar to vai citu slimību.” [3] Zinot totalitārā režīma apstākļus, pret šādu aptauju rezultātiem attiecībā uz varas iestāžu politiku nav ticamības. “Liekas, ka zināmā loma programmas sākumā būs bijusi lūgumiem, kas tika iesniegti Hitleram. Tā, saskaņā ar K. Branta izteicienu, 1939. gadā pie Hitlera vērsās kāda bērna, kam bija iedzimti trūkumi, tēvs un lūdza atļauju “nonāvēšanai aiz žēlsirdības.” K. Brants par to izteicās: “Savulaik Hitlers man uzdeva uzņemties šo lietu un tūlīt pat izbraukt uz Leipcigu - tas notika šajā pilsētā - un turpat uz vietas meklēt apstiprinājumu lūgumā minētajam. Bija runa par bērnu, kas bija dzimis akls, likās idiotisks un kuram, bez visa minētā, trūka vienas kājas, kā arī rokas daļas…. Ārstu domas bija tādas, ka šādu bērnu uzturēšana pie dzīvības īstenībā nav attaisnojama. Tika norādīts, ka ir tīri dabiski, ka atraisīšanas iestādēs (oriģinālā- Entbindungsanstalten - J.L.) noteiktos apstākļos ārsti šādiem bērniem dotu eitanāziju, tālāk to nemaz nepārrunājot.” [4] Lai izprastu tālāk rakstīto, uzskatu par vajadzīgu nelielu atkāpi. Vācijā aplūkojamajā laikā veselības aizsardzības iestādes bija Iekšlietu ministrijas sistēmā. Tajā ietilpa arī koncentrācijas nometnes un SS, kuras tās apsargāja. SS sākotnējais uzdevums 20. gs. 20. gados bija apsargāt nacistu saietus, no tā arī to nosaukums, atšifrējumā „Schütz Staffeln”- “sardzes vienības.” Nacistiem nākot pie varas, tās pamazām “aprija” policiju ( skat. iepriekš). 1936. gadā SS galvenais vadonis H. Himlers tika iecelts par Vācu policijas priekšnieku. Sākoties 2. pasaules karam “sardzes vienību” vara strauji pieauga. To aparāts “atstāja ēnā valsts un militārās instances.” 1939. gadā SS un policijas vadītāju amati tika apvienoti arī reģionālā līmenī. [5] Šīs “valsts valstī” galvenā funkcija bija koncentrācijas nometņu apsardze. Kara sākumā izveidotās “ieroču SS” (“Waffen SS“ ) nozīmēja to vadoņa pretenzijas arī ārpolitikas jomā. Bez koncentrācijas nometnēm, kurās nokļuva režīma pretinieki, Vācijā bija arī liels skaits darba nometņu, kurās ieslodzītie vergu stāvoklī strādāja kara saimniecības un SS labā. [6] Bērnu eitanāziju organizēja „Ģenētiski mantoto noslieces dēļ radušos smagu ciešanu pētniecības valsts komisija.“ Tā tika izveidota 1939. gada maijā. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas pavēli 1939. gada augustā slimnīcām, vecmātēm un ārstiem bija jāpiesaka attiecīgos bērnus, lietojot anketas (šādas anketas paraugu skat. tālāk). Kā iestādes miesīgi kroplo bērnu un bērnu ar smadzeņu traumām likvidēšanai „Nacistu ārstu“ lietas dokumentos tika minētas Eihbergas, Idelšteinas, Kantenhofas un Gērdenes slimnīcas. Anketas izskatīja komisijā strādājošie lietpratēji un galvenie lietpratēji, izskatot katru gadījumu atsevišķi un izsniedzot „pilnvaras“ eitanāzijai, ko izsūtīja dažādām „Valsts komisijas bērnu nodaļām.“ Par vienu šādu bērnu (un vēlāk- arī pieaugušo) eitanāzijas „lietpratēju“ – Hermani Pfanmilleru, Eglfingas slimnīcas vadītāju, Ludvigs Lēnerss pēc sagūstīšanas brīvprātīgi sniedza liecību (par apmeklējumu Eglfingas- Hāras slimnīcā 1939.g ), kur cita starpā teica: “Apmēram 15- 25 bērnu gultiņās gulēja apmēram tikpat mazo 1-5 gadu vecumā. Pfanmillers šajā nodaļā savus uzskatus izskaidroja sevišķi sīki. Tā kā tajos bija pārsteidzoši daudz cinisma un nejēdzības, es droši vien būšu precīzi iegaumējis šādu kopsavilkumu: “ Man kā nacionālsociālistam šie radījumi ( domāti iepriekš minētie bērni) nozīmē tikai nastu mūsu tautas ķermenim. Mēs nenonāvējam ( viņš varēja arī teikt: “Mēs to nedarām ar …”), lietojot injekcijas, indi, tad ārzemju presei un dažiem kungiem Šveicē( laikam domāts bija Sarkanais Krusts) būtu jauns materiāls kūdīšanai. Nē, kā Jūs redzat, mūsu metode ir daudz vienkāršāka un dabiskāka. Šos vārdus izsakot, viņš ar kopējas, kura, kā likās nodaļā bija pilna laika strādniece, palīdzību izvilka kādu bērnu no gultas. Kamēr viņš mazo apvēla kā kādu gaļas gabalu (oriģinālā- “wie einen toten Hasen“- “kā beigtu zaķi” J. L.)viņš ar lietpratēja sejas izteiksmi un ciniski ņirgādamies izteicās apmēram šādi : “Šis savu karoti noliks pēc 2- 3 dienām. Es nekad nespēšu aizmirst dūšīgā vīra ņirdzīgo skatienu un muskuļotās rokas apņemto, izģindušo mazuli viņa bēdu brāļu ielenkumā. Tālāk slepkava izteicās, ka bērnus mērdējot ar pakāpenisku ēdienkartes ierobežošanu, nevis ar tūlītēju badināšanu.” [7] ( “Medizin ohne Menschichkeit….“ Seite 193). Bērnu eitanāzija tika veikta atsevišķi no pieaugušo eitanāzijas tādēļ, ka “attiecībā uz bērniem vēlējas izvairīties no slimību tālākas attīstības, arī ģimenes grūtību dēļ. Bija jāpanāk, ka šos izdzimteņus iespējami drīz pēc dzimšanas varētu apzināt un nonāvēt.” [8] Komisijas darba lauks arvien paplašinājās. Kā liecināja arī pieaugušo eitanāzijas „lietpratējs“ Fricis Menneke, sākumā tās pārziņā bija pacienti līdz 3 gadu vecumam, tad līdz 8 gadu un beidzot - līdz 16-17 gadu vecumam [9] ( turpat, Seite 211- 212.). Kopsavilkums: Nacistu Vācijas eitanāzijas prakse sākās ar bērnu eitanāziju ( 1939. gada maijā). Brīvprātības princips jau iepriekš bija atmests, tomēr arī šajā posmā katru lietu izlēma komisija. Šeita vairs nav runa par sterilizāciju, bet gan par nonāvēšanu, kuru pamatoja ar A. Hohes un K. Bindinga lietotajiem argumentiem. Turpinājums sekos... _____________________
[1] “Medizin ohne Menschlichkeit……“ Seite 184, skat. arī ieriekš. [2] Willke J.C. MD et al. op. cit . page 9. [3] ibidem. [4] “ Medizin ohne Mensclichkeit. Dokumente des Nürnberger Ärzteprozesses. / Alexaner Mitcherlich und Fred Mielke Herausgabe und Kommentare. Fischer Tashenbuch Verlag 1978. Seite 184 [5] H. Gērings Prūsijā abus amatus apvienoja jau 1933. gadā. [6] Hildebrand Klaus „Das Dritte Reich“ Seite 83- 84 [7] Medizin ohne Menschlichkeit…….. Seite 193. [8] ibid., Seite 211. [9] Medizin ohne Menschlichkeit…… Seite 211-212. | 
