Kādas ir manas attiecības ar Baznīcu? Vai es jūtos tai piederīgs? Vai ņemu dalību Baznīcas dzīvē? Vai es rūpējos par savu ticību un cenšos tajā dalīties ar citiem? – pāvests Francisks aicināja katoļticīgos uzdot sev šos un citus jautājumus, 11. septembrī uzrunājot vispārējās audiences dalībniekus.
Nemiers, kas liek tiekties pēc garīguma, nemiers, kas liek meklēt Dievu, un mīlestības nemiers – šiem trijiem elementiem pievērsās pāvests Francisks, uzrunājot augustīniešu ordeņa locekļus.28. augusta vakarā ar Euharistijas svinībām Svētā Augustīna bazilikā Romā, pāvests atklāja ordeņa ģenerālkapitulu.
Augsti godātie Brāļi Bīskapi un Priesteri! Dārgie brāļi un māsas!
Pateicos jums, ka esat tik kuplā skaitā pulcējušies uz šo manu pēdējo vispārējo audienci. Pateicos jums no visas sirds! Esmu patiešām aizkustināts! Jo redzu dzīvu Baznīcu. Un domāju, ka mums jāpateicas arī Radītājam par šo skaisto laiku, ko Viņš mums dāvā šai ziemas dienā.
Pirms pus gada lepni nosvinējām Viņa Ekselences bīskapa Vilhelma Lapeļa priesterības sudraba jubileju, kad cildināja viņa jaunības, semināra un priestera gadus. Tas izsauca apbrīnu. Šodien viņa piecdesmitās gadskārtas jubilejā, lai man atļauts apbrīnot jubilāra bīskapa kalpošanas laiku.
Pirms sešiem gadiem pulcējāmies šajā laukumā, lai piedalītos pāvesta Jāņa Pāvila II bēru dievkalpojumā. Zaudējuma sāpes bija dziļas, bet vēl dziļāka bija sajūta par bezgalīgo žēlastību, kas apņēmusi Romu un visu pasauli, žēlastību, kas bija kā mana mīļotā priekšgājēja visas dzīves, it sevišķi viņa ciešanu liecības auglis.
Svētrunas
