Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Vēstījumi

Audzināt bērnos pareizu attieksmi pret medijiem. Pāvesta vēstījums 41. Pasaules sociālo komunikāciju dienai
27.01.2007 pl. 18:01

Pāvests ir izdevis vēstījumu 41. Pasaules Sociālo komunikāciju dienai, kas tiks atzīmēta 20. maijā. Tās temats „Bērni un mediji: izglītības izaicinājums” liek mums pārdomāt par diviem punktiem, kam ir milzīga nozīme,” raksta Benedikts XVI.

Viens no šiem punktiem ir bērnu audzināšana, otrs, iespējams, mazāk ievērots, taču ne mazāk svarīgs, ir mediju satura veidošana. Sarežģītie izaicinājumi, kas šodien skar izglītību, bieži vien ir saistīti ar visu pārņemošo mediju ietekmi mūsdienu pasaulē. Būdami globalizācijas fenomena aspekts, ko sekmējusi straujā tehnoloģijas izaugsme, mediji dziļi ietekmē kultūras vidi (sal. Jānis Pāvils II, apustuliskā vēstule „Straujā attīstība”, 3). Daudzi sūdzas, ka jaunā cilvēka veidošanā mediji ir kļuvuši par sāncensi skolām, Baznīcai un iespējams, pat mājām – ģimenei. Arī patiesību daudzi uztver vadoties pēc tā, ko mediji pasniedz kā patiesību (Pontifikālā Sociālo komunikāciju padome, Aetatis Novae, 4).

Pāvests uzsver, ka bērnu, mediju un izglītības attiecības ir jāizvērtē, raugoties no divām perspektīvām – no tā, kā mediji veido bērna personību, kā arī no tā, kā bērni tiek audzināti attiekties pret medijiem. Šeit parādās sava veida savstarpēja saikne, kas norāda uz mediju kā industrijas atbildību no vienas puses, un uz lasītāju, skatītāju un klausītāju aktīvu un kritisku pieeju medijiem no otras puses. Bērni ir jāsagatavo saprātīgi izmantot medijus, lai tie kalpotu viņu kultūras, morālajai un garīgajai attīstībai.

Kā šo kopējo labumu – medijus – pasargāt un izmantot? Bērnos ir jāieaudzina izšķirtprasme, un tas ir vecāku, Baznīcas un skolas uzdevums. Pirmšķirīga nozīme ir vecāku lomai. Viņiem ir tiesības un pienākums nodrošināt mediju prātīgu izmantošanu, audzinot bērnu apziņu, liekot viņiem izteikt veselīgus un objektīvus spriedumus, kas tiem palīdzēs izvēlēties, vai atteikties mediju piedāvāto programmu klāstā (sal. Jānis Pāvils II, apustuliskais pamudinājums Familiaris Consortio, 76). Lai to panāktu, skolām un draudzēm ir jārosina un jāpalīdz bērnu vecākiem, ir jānodrošina, lai šo smago audzināšanas aspektu atbalstītu plašāka sabiedrības kopiena.

Mediju izglītībai ir jābūt pozitīvai. Bērni, kam vairāk tiek pasniegts estētiskais un morālais, labāk spēj novērtēt un izšķirt to, kas ir labs un kas ļauns. Šeit liela loma pieder vecāku piemēram un centieniem ievest bērnus literatūras, mākslas un mūzikas klasiskajā pasaulē. Izglītības iestādēs nedrīkst ļauties kārdinājumam piešķirt uzmanību sensacionālajam. Skaistums, kas atspoguļo dievišķo, dod iedvesmu un dzīvību jaunajām sirdīm un prātiem, bet neglītais un vulgārais negatīvi ietekmē attieksmi un izturēšanos.

„Tāpat kā izglītība vispār, arī mediju lietošanas izglītība prasa audzināšanu brīvībai,” raksta pāvests. Tas ir prasīgs uzdevums. Brīvība tiek bieži pasniegta kā nemitīgi izpriecu, vai jaunu piedzīvojumu meklējumi. Taču tā patiesībā ir sevis notiesāšana, nevis brīvība! Patiesa brīvība nevar pakļaut indivīdu, jo īpaši – bērnu, nepiesātināmai dziņai pēc šādas jaunas pieredzes. Patiesības gaismā autentiska brīvība tiek uztverta kā galēja atbilde uz Dieva „jā” cilvēcei, kurš mūs aicina izvēlēties – izvēlēties, nevis nešķirojot, bet gan brīvi visu to, kas ir labs, patiess un skaists. Vecākiem kā šīs brīvības sargiem, kas pakāpeniski piešķir lielāku brīvību saviem bērniem, ir jāiepazīstina viņi ar dzīves prieka dziļumiem (sal. Uzruna V Pasaules ģimeņu saietā Valensijā, 2006. gada 8. jūlijā).

Šo vecāku un skolotāju izjusto vēlēšanos izglītot bērnus skaistumam, patiesībai un labumam, var atbalstīt arī mediju industrija, taču vienīgi tik lielā mērā, cik tā veicina cilvēka cieņu, laulības un ģimenes dzīves patieso vērtību un cilvēces pozitīvos sasniegumus un mērķus. Ir nepieciešami tādi mediji, kas spēj būt noderīgi efektīvas izaugsmes un ētisko standartu veicinātāji. Šādi mediji tiek uzlūkoti ne vien ar īpašu interesi, bet arī ar neatliekamību, un to dara gan vecāki, gan skolotāji un visi tie, kam pieder civilās atbildības izjūta.

Piekrītot uzskatam, ka daudzi sociālo komunikāciju jomā strādājošie vēlas darboties saskaņā ar patiesību, ir tomēr jāatzīst, ka viņi tiek pakļauti arī „īpašam psiholoģiskajam spiedienam un ētiskajām dilemmām” (Aetatis Novae, 19), kas komerciālās sāncensības dēļ dažreiz liek izvēlēties zemākus standartus. Jebkura tendence izklaides vārdā cildināt vardarbību un anti-sociālu uzvedību, vai padarīt triviālu cilvēka seksualitāti, nav nekas cits kā perversija, kas vēl jo vairāk ir nosodāma tad, kad šīs programmas tiek adresētas bērniem un pusaudžiem. Kā šādu „izklaidi” izskaidrot neskaitāmiem nevainīgiem bērniem, kas patiešām cieš no vardarbības, ekspluatācijas un pieaugušo uzmācības? „Šai ziņā,” raksta pāvests, „ir vietā pārdomāt par lielo atšķirību starp Kristu, kurš „apskāva bērnus un uzlicis tiem rokas, tos svētīja” (Mk 10:16) un tādu „kurš apgrēcina… vienu no šiem mazajiem”, jo „labāk būtu, ja viņam uzkārtu kaklā dzirnakmeni” (Lk 17:2).

Benedikts XVI vēstījumā vēršas pie mediju industrijas līderiem, lai viņi māca un liek producentiem saglabāt kopējo labumu, paaugstināt patiesību, aizsargāt katra cilvēka cieņu un veicināt respektu pret ģimenes vajadzībām.

Arī Baznīca sev uzticētās pestīšanas vēsts gaismā, ir cilvēces skolotāja, tāpēc tā izmanto izdevību palīdzēt vecākiem, izglītības darbiniekiem, sociālās saziņas jomā strādājošajiem un jaunajiem cilvēkiem. Baznīcas draudžu un skolu programmām ir jārāda mediju izglītības piemērs. Baznīca visvairāk par visu vēlas dalīties cilvēka cieņas skatījumā, kas ir visas cilvēciskās saziņas centrā. Vēstījuma noslēgumā pāvests citē rindas no savas enciklikas Deus Caritas Est – „raugoties ar Kristus acīm, es varu dot citiem daudz vairāk, nekā apmierināt vienīgi viņu ārējās vajadzības; es varu dot viņiem mīlestības skatienu, pēc kura kāro viņu sirds” (Deus Caritas Est, 18).

Pāvesta Benedikta XVI vēstījums Pasaules sociālo komunikāciju dienai izdots svētā Franciska no Sales dienā, 2007. gada 24. janvārī.