Priestera komentārs Gavēņa laika III svētdienas Sv. Mises lasījumiem (11.03.2007)
Četrdesmit gadus Mozus dzīve ritēja ļoti vienkārši, varētu teikt, — rutīnā. Vienmēr viņš cēlās tajā pašā laikā, gāja pa tiem pašiem ceļiem, lai ganītu sava sievastēva aitas aizvien tajās pašās ganībās, lai dzirdītu tās pie aizvien tās pašas akas.
Brāļi un māsas Kristū, apustuļiem, kurus Jēzus paņēma sev līdzi uz Tabora kalnu, Dievs dāvāja īpašu pieredzi. Tā bija pieredze, kuras iespaidā Pēteris "nezināja pats, ko runā". Pieredze, ko nevar dāvāt neviens šīs zemes cilvēks, bet ko sniedz vienīgi Dievs; tā uztur Viņa klātbūtnē un pie Viņa ved, tā atklāj Dieva godību un skaistumu, un to, kā Viņš spēj piepildīt ikviena cilvēka ilgas pēc laimes.
Pēc četrdesmit gavēnī un lūgšanā pavadītām dienām, kas aizritēja tuksnesī, Jēzus jūt izsalkumu. Kā vēstī evaņģēlists Lūkass, Viņš tiek velna kārdināts. Velns saka: "Ja Tu esi Dieva Dēls, saki šim akmenim, lai tas top par maizi!" Redzam, ka ceļš, kuru kārdinātājs piedāvā iet Jēzum, bieži vien tiek piedāvāts arī katram no mums.
Šajā svētdienā Svētie Raksti mums piedāvā pārdomāt divus stāstus par noraidījuma rūgtumu. Jautāsiet, kas un ko noraida? Nesteigsimies notikumiem priekšā, definējot pareizo atbildi uzreiz, bet vispirms vērīgi salīdzināsim Vecās Derības lasījuma un Evaņģēlija tekstu.
Šīs dienas Evaņģēlija fragmentā dzirdējām vārdus, ar kuriem svētais Lūkass uzsāk savu Evaņģēliju: "Jau daudzi ir mēģinājuši uzrakstīt ziņas par notikumiem, kas risinājušies mūsu vidū, tā, kā to mums ir stāstījuši tie, kas no paša sākuma bija aculiecinieki un ir kļuvuši par Vārda sludinātājiem.
Dieva Dēls kļuva cilvēks un dzīvoja mūsu vidū. Dievs savai atnākšanai pasaulē pie mums izvēlējās ģimeni kā ceļu. Tas nozīmē, ka ģimene ir Dieva dibināta svēta institūcija.
V. Andens stāstā par Kristus dzimšanu liek trim Austrumu gudrajiem paskaidrot, kāpēc viņi sekoja zvaigznei. Viens no tiem saka: "Es sekoju zvaigznei, lai atklātu, kā šodien būt patiesam."
Mēs esam uzsākuši jau otro Adventa nedēļu. Tas ir interesants brīdis šajā Baznīcas liturģiskā laika posmā, jo esam tajā jau iejutušies, tomēr vēl ir atlikušas dažas nedēļas līdz tā beigām.
Ar šodienu mēs ieejam laika posmā, kad gaidām piedzimstam Bērnu Jēzu un cenšamies tam sagatavot savu sirdi. Mūsu ticība ir tāda, ka mēs ne tikai atceramies notikumus, kas notikuši pirms daudziem gadiem, bet ticībā varam tajos būt līdzdalīgi tā, it kā tie notiktu šodien.