Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Intervijas

Karloss Martiness: Dievs - daļa no manas pantomīmas
19.02.2007 pl. 08:20

Intervija ar aktieri - mīmu no Spānijas Karlosu Martines, kurš jau piekto reizi viesojās Latvijā, lai uzrunātu cilvēkus bez vārdiem.

- Jūs jau piekto reizi ierodaties Latvijā, kas īpašs Jums saistās ar Latviju, un kādi ir Jūsu iespaidi par Latviju un tās iedzīvotājiem?

Man cilvēki ir publika un pārsvarā publika ir lieliska. Viņi aplaudē īstajā vietā, viņi smejas īstajā vietā, un viņi zina, kad jābūt klusiem.

- Kā Jūs uzzinājāt par Liepājas Sv. Dominika klosteri, un kas Jums noorganizēja šo braucienu?

Man ir aģentūra un tur strādā cilvēki, kuri palīdz organizēt šos braucienus. Viņi sakontaktējas ar Edgaru Maži, un viņš, savukārt, atrada priesteri Pēteri Aglonieti. Es nezinu, kur es ceļošu, jo kāds cits organizē šos braucienus.

Tā kā es esmu spānis, viss, kas sasitās ar katoļu baznīcu, atsauc atmiņā daudz siltu atmiņu, jo Spānija ir katoļu zeme.

- Pastāstiet, lūdzu, sīkāk par savu jauno programmu „Laiks svinēt”, ko Jūs piedāvājāt šoreiz, un kāpēc izvēlējāties nosaukumu „Laiks svinēt”?

Es izvēlējos šādu nosaukumu tādēļ, ka šogad svinu 25 gadu jubileju kā mīma aktieris. Pēc 25 gadiem man ir tik daudz atmiņu par manu dzīvi uz skatuves. Tādēļ, tas arī ir saistīts, kāpēc mana izrāde ir saistīta ar atmiņām. Un tas ir brīnišķīgi, ja cilvēki spēj saskatīt atmiņas par pantomīmām, mīmikām. Tagadni mēs varam kontrolēt ar pulksteni, skatoties laikā, bet pagātnei nav laika. Savos tēlojumos es vēlos paradīt, ka ir divi veidi, kā skaitīt laiku, un tas ir iemesls, kāpēc man patīk pantomīma, jo es to varu parādīt bez vārdiem.

- Kāda loma ir Dievam Jūsu personīgajā dzīvē un Jūsu radošajā darbībā?

Kā kristietis, es uzskatu, ka Dievs ir daļa no manas pantomīmas. Es domāju, ka lielākā daļā manu stāstu ir sakņots tieši Bībelē. Tas ir arī iemesls, kādēļ man tik ļoti patīk mazā etīde par radīšanu, kurā Dievs rada pasauli. Lai radītu šo etīdi, tas nenozīmē, ka es zinu tikai Bībeli, man jāpazīst arī Dievs. Mums ir jāzina, ka Dievs ir vairāk nekā Bībele, svarīgi ir pazīt Viņu pašu, nevis tikai Bībeli. Bībele mums palīdz labāk iepazīt Dievu, un, ja Tu pazīsti Dievu, tad tu labāk pazīsti arī cilvēku.

- Jūs esat kristietis, Jūsuprāt, vai ir svarīgi sniegt vēstījumu cilvēkiem par Dievu tieši šādā interesantā, savdabīgā veidā kā pantomīma?

Es domāju, ka kristieši pamana to, ka es runāju par Dievu savā pantomīmā. Mani stāsti noteikti nav tikai par Dievu, tie ir kā līdzības. Mēs nevaram mainīt Bībeli, bet mēs varam radīt jaunas līdzības. Mūsdienās varbūt ir daudz cilvēku, kuri tik daudz nezina par lauksaimniecību, un tās līdzības, kuras es radu, ir saistītas ar mūsu, šī laika paaudzi, ar to, kā viņi saprot pasauli. Man pats svarīgākais ir šī līdzība. Manā etīdē par autobusa pieturu, es to uzlūkoju par lielu metaforu, jo es arī visu pasauli uzlūkoju kā lielu autobusa pieturu. Ikviena etīde, kuru es spēlēju, ir attiecības starp cilvēkiem, un viņu attiecības ar Dievu. Kad Tu satiec Dievu, kad tu saproti Dievu, tad tu saproti, ka Viņš saprot arī cilvēku. Un tas ir iemesls, kāpēc mēs varam saprast Dievu, jo mēs esam cilvēki. Un tādēļ man tik ļoti patīk tajā etīdē, kur es spēlēju radīšanu, ka Dievs ir kā cilvēks, ka Viņš darbojas kā cilvēks.

- Jūs kādreiz esat bijis baptistu mācītājs, kalpojis draudzē, vai tas palīdz, vai tieši otrādi, traucē Jūsu radošajam darbam?

Kad es strādāju kā mācītājs, man bija daudz jārunā, un tad es sapratu, ka vārdi var nest daudz vairāk pārpratumu nekā kustības. Es uzskatu, ka ar savu klusumu es varu sludināt vairāk nekā ar vārdiem. Ja es gribu uzrunāt publiku dažādās valstīs, tad man būtu jāzina tik daudz valodu, bet ar mīmu es varu runāt ar visiem cilvēkiem. Kā mācītājam mans darbs bija vairāk ierobežots, bet, kā māksliniekam, kā mīmam, darbs ir daudz plašāks, iespējas ir lielākas. Mans uzdevums, kā mīmam, ir arī mudināt cilvēkus domāt pašiem par sevi. Un, manuprāt, daudziem sludinātājiem tas būtu jādara, lai cilvēkus vedinātu uz domām par sevi.

- Vai vēlreiz atgriezīsieties Latvijā, varbūt ar pavisam jaunu programmu, un varbūt vēlaties vēl kaut ko piebilst?

Jā, es labprāt vēlreiz atgrieztos Latvijā, jo šeit publika ir tāda svaiga, tā ir atvērta un gatava pantomīmai.

Cilvēki Latvijā ir kā bērni, kuri pirmo reizi ir ieraudzījuši sniegu. Tā vienmēr ir privilēģija aktierim uz skatuves. Šī ir mana pēdējā programma, ko es rādu. Bet man kopā ir piecas. Protams, es nevaru apstāties radīt jaunus stāstus savās domās. Es domāju, ka nākamreiz, kad ieradīšos Latvijā, es varbūt varu vēlreiz ierasties ar to pašu programmu, vai arī ar kādu, kas jau man ir, vai arī, iespējams, ar pilnīgi jaunu.

Katra programma ir jāspēlē vismaz 2 gadus, lai varētu teikt, ka glezna ir pabeigta.

- Paldies Jums, māksliniek, par sarunu, un lai Dievs svētī Jūsu radošo darbu.

Es novēlu, lai Dievs visus svētī.

Sanita Zustere, Vatikāna Radio, Liepājā
Foto: Katedrāle.lv

• Attēlu galerija •
(uzklikšķiniet, lai palielinātu)