- Kas, jūsuprāt, šajos Ģimenes svētkos bija vissvarīgākais? Visbūtiskākais bija tas, ka Baznīca atklāti apliecināja – ģimene ir vērtība – un tika godinātas daudzas ģimenes un laulāti pāri. Mēs dzīvojam visai interesantā laikā, kad jāsāk runāt par normālām vērtībām, agrāk tas bija pašsaprotami. Vēl svarīgi bija tas, ka par to vienojās daudzi konfesiju, draudžu un organizāciju vadītāji. Manifestu “Ģimene – Latvijas lepnums un spēks” nosūtījām prezidentei, premjeram un Rīgas domei. Mēs neko nepieprasījām, bet tikai apliecinājām, kas ir mūsu vērtības. Dievs Vecajā Derībā ir teicis – kur tu spersi savu kāju, tā zeme būs svēta un piederēs Tam Kungam. Mēs nedrīkstam ieslēgties savās baznīcās, bet ir jāiet laukā un jāpasludina, jāpateicas Dievam par mūsu ģimenēm, par mūsu tēviem un vectēviem, kas ļoti augstu vērtēja ģimeni. Protams, pasaule to mēģināja pavērst kā pretakciju “praidam”, bet tas tā nebija. Galvenais bija uzsvērt tieši ģimenes vērtību. Ja sāk nonicināt un iznīcināt ģimeni, tas nozīmē, ka nav nākotnes ne konkrētam indivīdam, ne valstij. - Kā notika sagatavošanās? Kā vienmēr sākumā bija iniciatīvas grupa, kurai pievienojās arvien vairāk cilvēku. Man patika, ka visu konfesiju pārstāvji piedalījās arī pasākuma sagatavošanā – no luterāņiem, baptistiem, katoļiem, Vasarsvētku un harizmātiskajām draudzēm, katrs veica kādu konkrētu uzdevumu. Lai sagatavotu tādus lielus svētkus, tam nepieciešami gan cilvēku, gan materiālie resursi. Sākotnēji mēs bijām iecerējuši šo pasākumu maijā kontekstā ar Mātes dienu, taču tajā laikā notika pasaules čempionāts hokejā un tādēļ nevarējām saņemt atļauju no Rīgas domes. Nākamos Ģimenes svētkus gan domājam rīkot maijā. - Tā bija ilgi lolota vai spontāna ideja? No idejas līdz svētkiem pagāja apmēram gads, tomēr vēlreiz uzsveru, ka tā nebija plānota un arī turpmāk nebūs pretakcija. Protams, mēs esam kategoriski pret jebkādiem izvirtības veidiem, bet ar aizliegumu vien nebūs līdzēts. Ir lietas, kas jāaizliedz, bet vienlaicīgi ir jānostiprina tas, kas atjaunotu ģimeni kā vērtību, jo patlaban tā tiek grauta. - Daudzi pamanīja, ka par Ģimenes dienu galvenie plašsaziņas līdzekļi klusēja. Kā jūs to izskaidrotu? Tā faktiski bija pilnīga blokāde. Manuprāt, tās bija bailes no tā, ka kopā ir sanākuši daudzi dažādu konfesiju kristieši, jo tam ir milzīgs spēks. Arī attieksme pret “praidu” tika pausta kopīgi, un galu galā taču šo atklāto gājienu pilsētas centrā šogad aizliedza. Tad, kad kristieši sapratīs, kāds ir spēks, esot kopā, kad beigs ķildoties un viens otru “ēst”, tad to jutīs sabiedrība arī ārpus Baznīcas. Mūsu garīgais ienaidnieks to taču jūt. Galu galā vairākums cilvēku iestājas par normālu un saprātīgu dzīvesveidu un nevar pieļaut, ka kādas perversijas sāk diktēt noteikumus, ko man bērnam mācīt. Tas ir absurds! Nedrīkst vienkārši klusēt un neko nedarīt. Ja mēs nesaglabāsim šo vienotību arī turpmāk, tas būs zaudējums. - Tātad dažādu konfesiju Baznīcu sadarbība un atsaucība bija laba? Jā, ļoti laba. Es patiešām esmu ļoti pateicīgs visiem bīskapiem un vadītājiem, kuri bija kopā. Savādāk nemaz nevar būt, jo mēs gribam svinēt to, kas ir paša Dieva radīts. Ģimene taču ir vērtība ne tikai kristiešiem. Faktiski šeit es redzu patieso, īsto ekumenismu. Tas, ka, piemēram, četras lielākās konfesijas sanāk kopā vienā dievkalpojumā, ir ļoti labi, bet es to nosauktu par mazo ekumenismu. Īstais ekumenisms ir tad, kad visi, kas atzīst Kristu kā Dieva Dēlu, sanāk kopā un piepilda Kristus lūgšanu, kad Viņš tik ļoti vēlas, lai “visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu”. Diemžēl ne vienmēr ir bijis iespējams būt kopā tik dažādām konfesijām un draudzēm, bet šajā notikumā piedalījās teju vai viss spektrs. Paldies Dievam par to, un Viņš to patiešām svētī. Dievs ir tur, kur mēs noliekam nost savus cilvēcīgos aizspriedumus, barjeras, tradīcijas un dogmas un sakām: “Kungs, mēs gribam būt ap Tevi, gribam, lai Tavs vārds, Dievs, piepildās šeit virs zemes.” Pēc tam mēs turpinām savu dzīvi tur, kur katrs esam, tomēr ir svarīgi, ka aizvien vairāk un vairāk varam vienoties un būt kopā. Tas nekas, ka ir dažādi uzskati un dažādas atziņas. Galvenais, lai atziņa nesavairojas tik daudz, ka tā pārvēršas par augstprātību. Tas ir lasāms Bībelē – kad atziņa vairojas, mīlestība diemžēl iet mazumā. Tā ir apbrīnojama patiesība. Es esmu jau tik daudz atzinis un tad paskatos uz leju – izrādās, ka mans brālis ir atzinis tikai pa pusei, un kad vēl pasaku, ka ar viņu kopā neko nevaru darīt, mīlestība līdz ar to ir zudusi. Ir traģēdija savu atziņu uzskatīt par vienīgo pareizo un visu pārējo uzskatus vērtēt kā kļūdainus un nepareizus. Katrs pats atbildēs Dieva priekšā. Varam tikai lūgt Dievu, lai katrs no mums spētu savu uzdevumu paveikt līdz galam. - Domājot jau par nākamajiem Ģimenes svētkiem, kāds būtu jūsu aicinājums tiem, kuri piedalīsies, un tiem, kuri tos gatavos? Svarīgi, ka es piedalos ne ar piespiestu sirdi. Var kopīgi strādāt, ja pašam par to ir prieks un pārliecība. Turklāt darbs, lai sagatavotu tādus svētkus, ir ļoti liels. Nākamie Ģimenes svētki varētu būt pat vairākās pilsētās, un mēs ceram uz tādu pašu vienotību. Tas, ka svarīgs ir sirds stāvoklis, attiecas gan uz svētku gatavotājiem, gan atbalstītājiem. Ja mana sirds nav tur klāt, tas nav vajadzīgs. Dieva griba ir, lai mēs liecinām – kamēr Kungs to ļauj. Pienāks brīdis, kad gribēs un nevarēs ne strādāt, ne rīkot svētkus. Būs nokavēts. Šī doma no Bībeles man vienmēr ir devusi fantastisku spēku strādāt šobrīd, kad ir tāda iespēja. Mēs ļoti strauji tuvojamies pēdējiem laikiem, taču šodien vēl ir laiks. www.kasmusvieno.lv
Foto: www.tiksanas.lv |
