Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Kas ir eitanāzija (5.daļa)?  (Nacistu eitanāzija - vai tiešām slepena? Eitanāzijas blakusefekti.)
29.04.2007 pl. 10:01

Jānis Lulle

Pirms izdarīt kopsavilkumu un parādīt T- 4 tālāko izvēršanos pasākumā „14f13,“ jānoskaidro divi jau sākumā uzdotie jautājumi: 1) vai nacistu eitanāzija arī faktiski bija slepena un 2) vai eitanāzijai ir psiholoģiski blakusefekti un kādi tie ir.

T- 4 formālo slepenību jau redzam no iepriekš citētajām liecībām. Vai tas atbilda faktiskajam stāvoklim? Kā zināms, visi eitanāzijas iestāžu vadītāji bija uzticami nacionālsociālisti un SS vadoņi [1]. Ja jau pasākums tiešām bija slepens, kāpēc H. Himlers 1940. gada decembrī vēstulē V. Brakam rakstīja: „Kā es dzirdu, kalnos ir radies liels satraukums Grāfenekas iestādes dēļ. Iedzīvotāji atpazīst pelēkās SS automašīnas un tic, ka zina, kas notiek ilgstoši dūmojošajā krematorijā. Tas, kas tur notiek, ir noslēpums un tomēr jau sen vairs tāds nav. [2]” Šajā pašā vēstulē ir pavēle slēgt minēto iestādi. Kāpēc reģionālās preses konferencē Frankfurtē pie Mainas 1941. gada aprīlī avīžu redaktoriem tika aizliegts publicēt sēru sludinājumus ar apmēram šādiem tekstiem: 1) „Kā ziņo no (dažādām ārstniecības un aprūpes iestādēm)…“ 2) „Kā jau gaidījām, saņēmām ziņu par…..,“ 3) „Pēc ilgas neziņas…. .“?[3] Ja apgalvojam, ka T- 4 arī patiesi bija slepens pasākums, nonākam pretrunā ar Ansbahas apriņķa vadītāja liecību: “Ārstniecības un aprūpes iestāžu pacientu pārvietošana uz citiem apvidiem, protams, nevarēja palikt apslēpta atklātībai. …. Nevar arī noslēpt, ka daži gadījumi ir plaši zināmi un tiek pārrunāti. Dabiski, ka šādām lietām arī nebūtu jānotiek: 1. Kāda ģimene aiz pārskatīšanās saņēmusi divas urnas. 2. Kādā miršanas apliecībā kā nāves cēlonis minēts apendicīts. Aklā zarna izoperēta jau pirms 10 gadiem. 3. Kādas citas nāves cēlonis bija mugurkaula smadzeņu sāpes. Pirms astoņām dienām piederīgie bija apmeklējuši miesīgi veselu radinieku. Kāda ģimene saņēma miršanas apliecību, kamēr viņu sieva vēl šodien dzīvo ārstniecības iestādē un bauda vislabāko miesīgo veselību.”[4] Kā izriet no Frankfurtes pie Mainas zemes virstiesneša vēstules Vācijas tieslietu ministrijai (1939. gada decembrī): “Vietās, kur atrodas ārstniecības un aprūpes iestādes, to tuvākajā un daļēji arī plašākā  apkaimē, piem. visā Reinas rajonā, nepārtraukti runā par nevērtīgo dzīvību iznīcināšanas jautājumu. Transports, kuru lieto slimnieku nogādāšanai no slimnīcām tranzītpunktos un no tiem likvidēšanas iestādēs, iedzīvotājiem ir zināms. Kā man stāsta, jau bērni, to ieraugot, saka: “Tur atkal kādus noindēs ar gāzi.” Cauri Limburgai, ceļā no Veilminsteres uz Hadamāru, dienā izbrauc 1 - 3 omnibusi ar aizvērtiem logiem, kas nogādā slimniekus likvidācijas iestādē Hadamārā. Tur, kā stāsta, jaunievestos tūliņ pēc ierašanās izģērbjot kailus, tiem uzvelkot papīra maisus un tos nogādājot gāzes kamerā, kur nonāvē ar zilskābi un kādu iemidzinošu gāzi. Tad līķus ar slīdošo lenti nogādā krematorijā, kur katrreiz krāsnī ieliek 6 līķus, izkrītošos pelnus sadala 6 urnās un nosūta nonāvēto radiem. Biezie krematorijas dūmi virs Hadamāras esot redzami ik dienas. Tālāk, klīst runas , ka dažos gadījumos līķiem nogriež galvas vai citas ķermeņa daļās, lai tās anatomiski izmeklētu. No likvidēšanā nodarbinātajiem, kuri pilnībā ir norīkoti no citurienes, cilvēki pilnīgi izvairās. Personāls vakaros sēžot krogos un uzkrītoši daudz lietojot alkoholu.”[5] Lūk, fragments no Etijas Hilesumas vēstules, kas rakstīta 1943.gada 24. augustā: „Kāda jauna māte man saka gandrīz it kā atvainodamās: „ Parasti mazais neraud, varētu pat domāt, ka viņš zina , kas notiks“….. Sieviete ar slapjo veļu ir uz nervu sabrukuma robežas: „Vai Jūs nevarētu paslēpt manu bērnu? ………. Slimos bērnus viņi atņem, lai jūs tos vairs nekad neredzētu.“…. Jaundzimušo raudas kļūst aizvien skaļākas, tās piepilda katru vismazāko stūrīti, katru niecīgāko plaisu spokainajās barakas sienās. Tas ir gandrīz neizturami. Kāds vārds ceļas uz manām lūpām: Hērods“[6] Limburgas bīskaps 1941. gada augustā rakstīja: „ Bērni, savstarpēji lamādamies, saka:“ Tu neesi pareizi taisīts, tu nokļūsi Hadamārā, cepeškrāsnī!““[7]

Īsāk sakot: no pašiem pirmssākumiem nacistiskās eitanāzijas programma bija rūpīgi organizēts un vadīts pasākums. Tās vadība jau 1939 - 1941. g. bija cieši saistīta ar tiem cilvēkiem, kas pārzināja koncentrācijas nometnes, bija atbildīgos valsts amatos (dr. Konti, V. Braks, F. Boulers). Programmas sākuma dokumentu parakstīja pats Ādolfs Hitlers. Ja iepriekš bija runa par noteiktu slimnieku piespiedu sterilizāciju, tad tagad par tām pašām slimībām, neatkarīgi tā, vai slimība bija iedzimta vai iegūta, pacientus bija jāpiesaka gāzes kamerām. „Erbgesundheitsgericht” vietā stājās triju neatkarīgu “lietpratēju” vērtējums pēc “consensus “principa. Jāatzīmē, ka viņi izskatīja tikai citu slimnīcu pacientu lietas[8], pie tam to darīja ļoti pavirši. Jau šajā programmas posmā tika iesaistīti cilvēki, kas nebija Vācijas pilsoņi. Ir jānoraida mūsdienu „veicinātās pašnāvības“ aizstāvju apgalvojums par „T- 4“ slepenību - tā bija tika formāla. Hadamāras slimnīcas apkārtnē dzīvojošie jau ap 1939. gada decembri zināja visus tās aspektus, kurus vēlāk izskatīja kara noziegumu tribunāls. Grāfenekas iestādi slēdza tā paša iemesla dēļ. Nacistu pasākums tā veicējiem saistījās ar šādiem psiholoģiskiem blakusefektiem: 1) notikušā noliegšana, miršanas apliecībā tīši uzrādot nepatiesu nāves cēloni, 2) pastiprināta alkoholisko dzērienu lietošana, 3) grūtības integrēties apkārtējā sabiedrībā, 4) ciešanas upuru radiniekiem [9]. Programmas īstenošana saistījās arī ar pārkāpumiem pret apziņas brīvību (rel. konfesijas pieprasījums anketās), pacientu goda aizskaršanu, tos vardarbīgi izģērbjot. Īstenojot pacientu nonāvēšanu, tika lietotas šādas metodes: 1) injekcijas (veronāla, lumināla, morfija – skopolamīna), 2) nonāvēšana gāzes kamerās, 3) nonāvēšana, lietojot medikamentus, 4) nomērdēšana badā. Personāla iesaistīšana notika, izmantojot „spēka struktūras“ (P. Kneisleres liecība), kā arī izdarot psiholoģisku spiedienu (F. Mennekes liecība).[10] 1941. gada rudenī pēc Hitlera pavēles pieaugušo eitanāzijas programma formāli tika izbeigta[11], tomēr atsevišķās vietās tā turpinājās līdz pat 1945. gadam. No sabiedrības acīm tika novāktas tikai gāzes kameras (un to personāls), lai tās uzstādītu koncentrācijas nometnēs. Tas ir nopietns brīdinājums - reiz ieslēgtā nāves mašīna ir neapturama.

Turpinājums sekos... 

Foto: 1941. gadā nonāvēto Strenču (Valkas raj.) psihiatriskās slhmnīcas pacientu masu kaps.

________________________

[1] ibid. Seite  187.

[2] ibidem, Seite 201.

[3]  Medizin ohne Menschlichkeit…………..  Seite 196.

[4] ibid. Seite 196-197.

[5] Medizin ohne Menschlichkeit……….  Seite 197.

[6] Lebo P. Etija Hilesuma. Kāds garīgais ceļš/ Amsterdama 1941- Aušvica 1943. Aija Balode tulk./ Rīga, SIA “Kala Raksti”’  2005. g.  265. lpp. 

[7] Medizin ohne Menschlichkeit ………… Seite 199.

[8] ibid. Seite 193.

[9] Ibidem, Seite 208.

[10] “ Assisted Suicide & Euthanasia….” Page 38-39.

[11] Medizin ohne Menschlichkeit……….  Seite 210.