Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Jautājumi un atbildes  Vai Kristus atpestīja visus?

Vai Kristus atpestīja visus?
10.08.2007 pl. 13:04

Atbild: priesteris Jaceks Salijs OP

Gatavojoties 2000. gadam, kas bija Jubilejas gads, es atskārtu, ka cilvēces vēstures perspektīvā Kristus ir atnācis samērā nesen. Ja cilvēce eksistē jau simtiem tūkstošu, varbūt pat miljoniem gadu, tad divi tūkstoši no cilvēces vēstures ir tikai maza daļiņa. Dieva Vārds māca, ka tikai Kristū cilvēks var gūt pestīšanu: „Nevienā citā nav pestīšanas, jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu kļūt pestīti.” (Apd 4, 12) Ar lielu pateicību es esmu pieņēmis Vatikāna II koncila konstitūcijā "Lumen gentium" sniegto skaidrojumu, ka Kristum ir vara pestīt arī tos, kas nav kristieši, pat neticīgos, kuri meklē patiesību un ir labas gribas cilvēki: „Tā kā Kristus nomira par visiem cilvēkiem un tā kā visu cilvēku galīgais aicinājums īstenībā ir viens - dievišķs, tad mums ir jāatzīst, ka Svētais Gars visiem dāvā iespēju tikai Dievam zināmā veidā nonākt pie līdzdalības šajā Lieldienu noslēpumā.” (Lumen gentium, 22). Jautājums ir vienīgi par to paaudžu mūžīgo likteni, kuras dzīvoja pirms Kristus.

Reizēm par Jēzu tiek sacīts, ka Viņš ir kristietības dibinātājs. Saistībā ar jautājumu, kuru apskatām, man ir iespēja izsacīt dažus kritiskus vārdus par šo definējumu, kas izplatījās tikai Apgaismības laikmetā. Šis apgalvojums jau nav nepatiess, taču tajā ir ietverts apslēpts aicinājums kristietību uztvert kā cilvēcisku parādību – tā, it kā tā būtu tikai viena no daudzajām pasaules reliģijām.

Jau pašos kristīgās ticības pirmsākumos tika mācīts, ka Baznīca eksistē no pasaules sākuma. Atšķirība tikai tāda, ka līdz Kristus laikam tā eksistēja vienīgi neredzamā veidā. Liecību par šādu ticību mums sniedz visvecākā kristīgā homīlija, kura saglabājusies līdz mūsdienām un kura ir uzrakstīta pirms 150. gada: „Pildot mūsu Tēva, Dieva, gribu, mēs piederēsim mūsu Pirmbaznīcai, garīgajai Baznīcai, kas tika radīta pirms Saules un Mēness (...). Baznīcas izcelsme meklējama nevis mūsu laikā, bet jau pasaules pirmsākumos. Tā bija garīga, tieši tāda pati kā mūsu Jēzus. Tā atklājās tikai pēdējās dienās, lai mūs pestītu. Tāpēc Baznīca, kas bija garīga, atklājās Kristus miesā, lai mums atklātu, ka tas, kas to saglabās miesā un neapgānīs, to saņems Svētajā Garā.” (t. s. Klementa Otrā vēstule korintiešiem, 14)

Lūdzu pievērst uzmanību tam, ka šīs homīlijas autors Baznīcu, kuru nodibināja Jēzus Kristus, pielīdzina Iemiesošanās noslēpumam. Kristus eksistences sākums nav Viņa ieņemšanas brīdis, jo Viņš ir mūžīgā Dieva Dēls un ieņemšanas brīdī sākās tikai Viņa eksistence cilvēka miesā. Līdzīgi ir arī ar Baznīcu: tā eksistēja jau no pasaules sākuma, un Jēzus to nodibināja tikai tajā nozīmē, ka dāvāja tai institūcijas un kopienas veidolu, kas eksistē arī redzami.

Šāds skatījums uz Baznīcu pirmkristiešu vidū bija ļoti izplatīts. Par to liecina vēl divi dokumenti no 2. gadsimta vidus: Hermesa Gans (Vīzija 2, 4, 1), kā arī sv. Justīna mocekļa Apoloģētika (1, 46, 2). Sv. Justīns, šķiet, pirmais Baznīcas vēsturē runā par anonīmiem kristiešiem, kas dzīvojuši pirmskristīgajā laikmetā: „Mēs tiekam mācīti, ka Kristus ir pirmdzimtais Dieva Dēls un vienlaikus Vārds, kurā līdzdalīga visa cilvēce. Tāpēc tie, kuri aizvadījuši dzīvi saskaņā ar Vārdu, ir kristieši pat tad, ja uzskatīti par ateistiem, kā, piemēram, grieķi Sokrāts, Heraklīts u. c.”

Kā redzam, sv. Justīns skaidri apgalvo, ka tas nav viņa personiskais uzskats, bet, ka šādu mācību viņš ir saņēmis no Baznīcas. Ja mēs apzināsimies, ka Baznīcas noslēpums ir noslēpums aicinājumam uz pestīšanu, tad ievērosim, ka jau apustulis Pāvils daudzkārt ir pieminējis, ka Baznīca ir eksistējusi pirms mūžiem un Kristus tai ir dāvājis redzamo veidolu un auglīgumu (Rom 16, 25 u. s.; Ef 3, 9 u. s.; Kol 1, 26).

Šodien, kad pat dedzīgi katoļi pārāk maz saskata Baznīcas pārdabisko dimensiju, īpaši derīgi ir sev atgādināt veco patiesību, ka Baznīca nelīdzinās nevienai cilvēciskai institūcijai, ka tā ir transcendenta: tā pastāvējusi daudz agrāk, nekā sākusies tās darbība, un tā nepārtrauks pastāvēt arī tad, kad tās darbībai pienāks gals. Jo Baznīca ir liela Dieva draugu kopiena, kas paredzēta mūžīgajai dzīvei.

Lai jūs vēl vairāk varētu priecāties par šo patiesību, ka Baznīca ir eksistējusi jau pirms mūžiem, citēšu vēl fragmentu no teksta, kura autors ir Euzēbijs no Cēzarejas. Tas uzrakstīts ap 300. gadu: „Neraugoties uz to, ka tautas tikai tagad ir iepazinušas šo būtībā jauno vārdu „kristieši, mēs savu dzīvi un tradīcijas, kuru pamatā ir dievbijība, neesam izveidojuši tikai tagad - jau ar cilvēces radīšanas brīdi tās caur iedzimtu izpratni ir attīstījušās dievbijīgos cilvēkos. (...) Ja kāds sacītu, ka viņi visi, no Ābrahama līdz pat pirmajam cilvēkam, ir kristieši ne vārda pēc, bet saskaņā ar saviem darbiem, tad tas teiktu patiesību. Kristietis, pazīdams Kristu un Viņa mācību, izceļas ar saprātīgu rīcību, taisnīgumu, atturīgu dzīvi, vīrišķīgu tikumību, visbeidzot – ar viena vienīgā un visaugstākā Dieva atzīšanu. Visā tajā pirmskristieši nebija mazāk dedzīgi par mums. (...) Tāpēc jāatzīst, ka sākotnējā un vissenākā Dievam mīļu cilvēku, tādu kā Ābrahams, atklātā reliģija ir tā, kuru tagad visām tautām sludina Kristus mācība. (...). Kas mūs kavē pieņemt, ka mēs, kuri izejam no Kristus, sakņojamies tajā dzīves veidā un tajā pašā reliģijas izpausmē, kāda bija Dieva draugiem cilvēces pirmsākumos? Turklāt arī veids, kā kalpot Dievam, proti, veids, kuru mācīja Kristus, nav ne jauns, ne svešs, bet patiesi pirmatnējs - vienīgais un patiesais” (Baznīcas vēsture, 1, 4).

Par šo pašu patiesību izteicies sv. Augustīns: „No taisnīgā Ābela līdz pasaules beigām, kamēr vien cilvēki dzims un tiks dzemdēti, visi taisnīgie, kas ir gājuši caur šo dzīvi, kļūst par vienu Kristus Miesu.” (Svētruna 341, 9, 11) Ir vērts zināt, ka šo patiesību atgādināja Vatikāna II koncils, izmantojot minēto sv. Augustīna formulējumu.

Tā ir pirmā daļa atbildei uz jūsu uzdoto jautājumu: Baznīca ir noslēpums, kas eksistējusi jau pirms mūžiem, tāpēc uz pestīšanu bija aicināti arī visi tie cilvēki, kas dzīvoja pirms Kristus. Tie, kuri caur dzīvi gāja pa pestīšanas ceļu, par to var pateikties žēlastībai, kuru Dievs tiem piešķīra Kristus nopelnu dēļ. „Jo zem debess cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā viņi varētu tikt pestīti”.

Šo patiesību, ka pirmskristīgās ēras cilvēki, tika pestīti, par ko viņi var būt pateicīgi Kristum un ko sasniedza tikai pēc Viņa nāves, kas nesa pestīšanu, mēs apliecinām „Ticības apliecinājuma”, sakot: „Nokāpa ellē.” Es šeit neapspriedīšu Bībeles tekstus, kuros runāts par šo tematu, jo tie ir viegli pieejami (1Pēt 3, 18–22; Ef 4, 8–10; Ebr 11, 39 u. s..; Atkl 1, 18). Sākšu ar to, ka iepazīstināšu ar divām īpaši raksturīgām pamācībām, kuras par šo tematu mums ir atstājuši Baznīcas tēvi.

Vispirms liecība, ko sniedzis sv. Irenejs, apustuļa Jāņa garīgais mazdēls, jo tā ir kā tieša atbilde uz mūsu apskatīto jautājumu: „Kristus atnāca ne tikai to dēļ, kuri Viņam ieticēja, sākot no ķeizara Tibērija laikiem. Nav arī tā, ka Tēvs rūpētos tikai par cilvēkiem, kuri dzīvo tagad. Viņš rūpējas par visiem cilvēkiem, sākot ar tiem, kuri atbilstoši savām iespējām laikā, kurā dzīvoja, bijāja un mīlēja Dievu, bija taisnīgi un gādīgi pret tuvākajiem, kā arī vēlējās skatīt Mesiju un dzirdēt Viņa balsi (..).

Kungs nokāpa pazemē tādēļ, lai arī viņiem pasludinātu vēsti par savu atnākšanu un to, ka grēki tiek piedoti tiem, kas Viņam tic.” (Adversus haereses, 4, 22, 2 un 27, 2)

Kristus, kas nokāpa mirušo valstībā, lai arī tur sludinātu Labo Vēsti, ir tēls, kas ņemts no 1Pēt 3, 19. Tāpēc tā būtu liela šī tēla vienkāršošana, ja mēs to piedēvētu pirmo kristiešu pārmērīgajai eshatoloģiskajai iztēlei. Šī tēla uzdevums ir nodot mums patiesību, ka ar Kristus nāvi, kas nesa pestīšanu, šī pestīšana automātiski neaptvēra visus cilvēkus, kuri pirms Viņa bija miruši, bet tās iegūšana bija katra paša ziņā – pieņemt to vai nepieņemt.

Kādus divdesmit gadus pēc Ireneja, Klements no Aleksandrijas izteiksmīgi raksta, ka Kristus bezdibenī nokāpa ne tikai Vecās Derības taisnīgo dēļ, bet visu cilvēku dēļ, kuri bija izslāpuši pēc pestīšanas. „Kungs Hadesā nokāpa tikai tādēļ, lai arī tur sludinātu Evaņģēliju. (..) taisnīgais, kamēr viņš tiešām ir taisnīgs, ne ar ko neatšķiras no cita taisnīgā, vai tas būtu Mozus Likuma cilvēks, vai grieķis. Dievs ir ne tikai jūdu Kungs, bet visu cilvēku Kungs, un vistiešākajā veidā Viņš ir to Tēvs, kuri Viņu ir iepazinuši.”

Līdzīgi ap 247. gadu rakstīja Klementa skolnieks, lielais Origēns: „Kad Kungs ar dvēseli, kas bija atbrīvota no miesas, ieradās pie tiem, kuru dvēsele bija atbrīvota no miesas, tad Viņš no to vidus pie sevis pievilka tos, kas to vēlējās, jeb tos, par kuriem zināja, ka viņi ir tā cienīgi.” (Contra celsum, 2, 43)

Ir saglabājušās liecības, ka pat katehumeniem tika mācīts, – pestīšana aptvēra arī tos, kuri dzīvoja pirms Kristus. Lūk, ko par to saviem katehumeniem saka sv. Kirils no Jeruzalemes (+386.): „Nokāpa ellē, lai arī tur glābtu taisnīgos. Pasaki man: Tu vēlētos, lai dzīvie kļūtu žēlastības līdzdalībnieki, bet tie, kuri, sākot ar Ādamu, tik ilgu laiku ir bijuši cietumā, lai nesaņemtu brīvību?” (Katehēze, 4, 11).

Tā, lūk, Kristus ir kaut kas bezgalīgi vairāk nekā tikai kristīgās reliģijas dibinātājs. „Viņš patiesi ir pasaules Pestītājs.” (Jņ.4, 42) Arī visu to paaudžu Pestītājs, kuras dzīvoja pirms Viņa.

Citi jautājumi
Ko nozīmē būt pacietīgiem?
Kāpēc katolim svētdienās jāpiedalās Svētajā Misē?
Kā izvairīties no ļaunā gara slazdiem?
Kā mums izturēties pret Svēto Garu?
Kādi ir mūsu iekšējā nemiera galvenie iemesli?
Vai "Amoris Laetitia" sniedz atbildi tiem, kuri ir šķīrušies?
Ar ko atšķiras grēks no samaitātības?
Vai labam kristietim pietiek ar priekšrakstu burtisku ievērošanu?
Kas augšāmcēlās kopā ar Kristu?
Par citu tiesāšanu
Patiesība par eņģeļiem – kristīgās ticības veseluma sastāvdaļa
No kā ir atkarīga mūsu laime?
Kas ir pēdējā tiesa?
"Ticu uz Dievu..."
Ticība pakļauta pārbaudījumiem
Kāpēc Dievs vieniem dod ticības žēlastību, bet citiem ne?
Vai drīkst ticēt sapņiem?
Kādēļ jāgodina Jaunava Marija un citi svētie?
Kas ir ticības akts?
Kapēc ticības "gads"?
Vai drīkst izpatikt citiem?
Vai var no citiem pieprasīt varonību?
Kā mīlēt egoistus?
Kāpēc ir vajadzīgs Lielais gavēnis?
Sirdsapziņas pārmetumi vai sirdēsti?
Vai ticības mācība par sātana eksistenci ir kaut kas otršķirīgs?
Kāda ir atšķirība starp laulību, kas noslēgta Baznīcā, civillaulību un dzīvi bez laulības?
Ar ko atšķiras Svētā Mise no dievkalpojuma katoliskajā Baznīcā?
Vai katolis var lasīt Vassulas darbus? Kāda ir Baznīcas attieksme?
Kas ir breviārs?
Jautājumi par Svēto Komūniju
Kāpēc mana ticība ir tik niecīga?
Jautājumi par riska robežu
Lielākam Dieva godam
Neticība dievbijības aizsegā
Kāpēc talanti starp cilvēkiem ir sadalīti nevienādi?
Vai esot tikai civillaulībā var pieņemt Svēto Komūniju?
Prezervatīvu reklāma cīņā ar AIDS