Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Palasīsim...  Raksti

Kas ir eitanāzija? (7. daļa, Nobeigums)
24.08.2007 pl. 16:25

Jānis Lulle

Ar šo kopsavilkumu noslēdzam Jāņa Lulles rakstu sēriju "Kas ir eitanāzija?" Redakcija pateicas raksta autoram par iespēju publicēt šo darbu portāla.

VII nodaļa.  „Un sākas viss no gala?“

Aplūkojuši eitanāzijas teoriju un praksi nacistu Vācijā, pievērsīsimies mūsdienu plašāk pazīstamajam likumam šajā jomā - Nīderlandes Karalistē 2001.gadā pieņemtajam "Likumam par pieprasītās nonāvēšanas un veicinātās pašnāvības kontroli" vispirms atgādinot Alfrēda Hohes un Karla Bindinga jau citētās idejas.

Saskaņā ar jau 1920. gadā izteiktajiem abu autoru ierosinājumiem nonāvēšana būtu pieļaujama: 

1) Slimības vai ievainojuma rezultātā neglābjami zudušajiem, kuriem,  pilnīgi saprotot  savu stāvokli, ir vēlme tikt atraisītiem un tā ir izteikta jebkādā veidā.

2) "Otro grupu veido neārstējami psihiski slimie - vienalga, vai no dzimšanas vai kā piem. paralītiķi, tādi kļuvuši savu ciešanu  pēdējā stadijā. Tiem nav nedz vēlēšanās mirt, nedz vēlmes dzīvot. Tā no viņu puses nav izteiktas vēlmes mirt, toties nav arī vēlmes dzīvot, kas būtu jāpārkāpj."

 3) Agrāk pieskaitāmiem pacientiem, kas traumas dēļ "ir zaudējuši samaņu un kuri, ja tiem atkal būtu jāpieceļas, mostos dzīvei neizsakāmās ciešanās."[1]

Ko tad šajā jomā piedāvā Nīderlandes Karalistes "Likums par pieprasītās nonāvēšanas un veicinātās pašnāvības kontroli?" Vispirms interesanta ir likuma preambula (tulkots no Holandes ārlietu ministrijas mājas lapā esošā vācu teksta):

"Mēs, ….. darām zināmu: ka mēs, vadoties no apsvērumiem, ka kriminālkodeksā ir vēlams izdarīt izņēmumu attiecībā uz ārstu, kurš, ievērojot likumā nostiprināmus kritērijus, veic dzīvības izbeigšanu un aktīvu palīdzību pašnāvībā pēc pieprasījuma un izdot likumīgus priekšrakstus attiecībā uz pieteikšanu un kontroles pasākumiem, uzklausījuši Valsts padomi un ar ģenerālšatu piekrišanu atzīstam par labu un sankcionējam šādu likumu: ……"

Tagad, attiecībā par pašu likumu:

1. Tā pirmajā nodaļā nav jēdziena “gāzes kamera” skaidrojuma.

2. saskaņā ar likuma 1. pantu ārstam ir jābūt pārliecinātam,:

a) ka pacients savu gribu izteicis brīvprātīgi un pēc ilgām pārdomām,

b) par to, ka pacienta stāvoklis ir bezcerīgs un viņa sāpes ir nepanesamas,

c) ir izskaidrojis slimniekam viņa stāvokli un izredzes,

d) kopā ar pacientu ir nonācis pie pārliecības, ka slimnieka situācijā nav cita pieņemema risinājuma,

e) ir konsultējies vismaz ar vienu neatkarīgu ārstu , kurš pacientu ir izmeklējis un rakstiski ir apstiprinājis savu viedokli par iepriekš minēto.

Likuma 2. - 4. pants pieļauj nepilngadīgo eitanāziju sākot ar 12 gadu vecumu, (ievērojot minētos noteikumus). Ja pacients nespēj izteikt savu gribu, tomēr pirms šī stāvokļa iestāšanās bijis uzskatāms spējīgu izteikt savu gribu un ir devis kādu rakstisku skaidrojumu, kas satur vēlmi pēc dzīvības izbeigšanas, jā vecāki (vai kāds no viņiem)  pielieto vardarbību pret bērnu. Šiem nepilngadīgajiem jābūt spējīgiem skaidri izteikt savu vēlēšanos. Likums nenosaka nekādus ierobežojumus attiecībā uz eitanāzijas izpildi, tostarp aizliegumu lietot ķīmiskas vielas gāzveida stāvoklī. Nav prasības, lai pacients būtu Nīderlandes Karalistes pilsonis.

Likuma trešā daļa (3. - 19. pants) apraksta reģionālo kontroles komisiju sastāvu un darbību. To uzdevums ir kontrolēt nonāvēšanas gadījumus, resp. vai tajos ir ievēroti iepriekš minētie nosacījumi. Tām vismaz divas reizes gadā savstarpēji apspriež ar darbību saistītos jautājumus. Komisiju locekļus ieceļ Nīderlandes Karalistes tieslietu un  veselības, labklājības un sporta ministri.

Likuma 4. daļa nosaka izmaiņas citos likumos. Ārstam tiek uzlikts par pienākumu ziņot patieso nāves iemeslu tiem, kas nodarbojas ar līķu sekciju (21. pants). Kopumā, izlasot likuma tekstu, nerodas pārliecība, ka tajā noteiktie drošības pasākumi nākotnē spēs pasargāt no “programmas  “T-4a”” asiņainajām ķetnām. No Džona C. Vilkes rakstītā izriet, ka šis likums ir ilga procesa rezultāts. 2001. gadā tika legalizēta faktiski jau pastāvoša prakse un jau tad holandiešu ārsti bija iemanījušies šo likumu apiet ar lielu līkumu.[2]

Secinājumi.

Lai arī mūsdienās neviena valsts eitanāziju  nepakļaus ārpolitiskam mērķim kā Hitlera laika Vācija, tomēr starp nacistu eitanāzijas teorētiķu  Alfrēda Hohes un Karla Bindinga  ierosinājumiem no vienas un Nīderlandes Karalistes "Likumu par pieprasītās nonāvēšanas un veicinātās pašnāvības kontroli" – no otras puses, ir konstatējama sakritība. Tā izpaužas tādējādi, ka atkal tiek pieļauta kādas noteiktas cilvēku grupas nonāvēšana pēc šo cilvēku lūguma. Pārfrāzējot kara noziegumu tribunāla spriedumā teikto, personas, kuru pienākums ir to nepieļaut vai vismaz ierobežot, šīs lietas atkal  atzīst par labām. Kā redzējām, eitanāzija nekādā ziņa nesaskan ar kristīgo pasaules uzskatu. Mūsdienu “veicinātajā pašnāvībā” izšķirošā nozīme ir reliģiskajam aspektam, kas nacistu gadījumā bija it kā “ēnā.” Holande nebija pirmā valsts, kura izvērsa valstisku eitanāzijas programmu – pirms tam to darīja nacisti 2. pasaules kara gados. Kā redzējām, šī, formāli slepenā “T-4” programma dažu gadu laikā no "nācijas uzlabošanas" pasākuma un "tiesiskas līdzjūtības" (K.Bindinga izteiciens), pamazām aptverot arvien vairāk cilvēku un vienkāršojot kontroles mehānismu, izvērtās tajā, ko pēc kara nosauca par “holokaustu.” Nacistu piemērs skaidri parāda arī to, ka: 1. Eitanāzija, reiz uzsākta, ir neapturama – Hitlera pavēle par “T-4” izbeigšanu faktiski nedarbojās. 2. Eitanāzijas izpilde ir saistīta ar psiholoģiskiem blakusefektiem - tieksmi noliegt notikušo, pastiprinātu alkohola lietošanu un grūtībām integrēties sabiedrībā (tās veicējiem) un ciešanām upuru tuviniekiem. Nacistu programma saistījās arī ar krimināli sodāmām darbībām (piem. upuru goda aizskaršanu tos vardarbīgi izģērbjot utt.). Tika ierobežota cilvēku - gan ārstu, gan pacientu, gan viņu tuvinieku izvēle. Holandes likums vismaz daļēji šādas sekas novērš (prasot uzrādīt patieso nāves cēloni). Tomēr, kā norāda Berts P. Dorenboss, “Pro life” Nīderlandes nodaļas vadītājs: "Holandē līdz ar likuma stāšanos spēkā diskusijas par eitanāziju nav beigušās, tās pat ir aktīvākas tādēļ, ka ārsti tomēr nevēlas pieteikt eitanāzijas gadījumus. Nīderlandes Eitanāzijas likums ir ļoti bīstams paraugs sekošanai."[3]

Secinājums :ir jāatzīst, ka  eitanāzija ir noziegums. Tās legalizēšana ir kategoriski jānoraida.

_______________________  

[1] Skat. šā raksta  sākumā.

[2] “ Assisted suicide & euthanasia…” page 88 - 91.

[3] Dorenbos Bert P. “Strong Euthanasia Warning from Holland”  ww.schreeuwomleven.nl.