Palasīsim...  Mieram tuvu  Lasījumi

Lasījums no Izceļošanas grāmatas (Izc 32, 7-11.13-14)
Tajās dienās Kungs sacīja Mozum: "Dodies, nokāp lejā! Tava tauta, ko tu izvedi no Ēģiptes zemes, ir sagrēkojusi. Ātri viņa atkāpās no ceļa, kuru es tai norādīju, un sev pagatavoja no metāla izlietu teļu, un to pielūdza, un nesa tam upurus, sacīdama: "Šie ir tavi dievi, Izraēl, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes!"
Un atkal Kungs sacīja Mozum: "Es redzu, ka šī tauta ir ar cietu skaustu: liec mani mierā, lai mans niknums varētu iesvilties pret viņiem un es viņus iznīcinātu, bet tevi darītu par lielu tautu."
Bet Mozus sāka lūgt Kungu, savu Dievu, sacīdams: "Kāpēc, Kungs, Tavs niknums iedegas pret Tavu tautu, kuru Tu izvedi no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un stipru roku?
Piemini Ābrahamu, Īzāku un Jēkabu, savus kalpus, kuriem Tu, zvērēdams pats pie sevis, biji solījis, sacīdams: es vairošu jūsu pēcnācējus kā debesu zvaigznes, un visu šo zemi, par kuru esmu teicis, es atdošu jūsu bērniem; un jums tā piederēs vienmēr." 
Tad Kungs iežēlojās un nenodarīja to postu, kuru bija nolēmis uzsūtīt savai tautai. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. 

Psalms 51 (50)

Refrēns: Dievs, radi manī skaidru sirdi!

Dievs, apžēlojies par mani savā lielajā žēlsirdībā
un savas labvēlības pilnībā
izdzēs manu netaisnību!
Mazgā mani tīru no noziedzības traipa
un no grēka mani šķīstī! R.

Atdari, Kungs, manas lūpas,
un mana mute teiks Tavu godu.
Satriekts gars ir īstais upuris Dievam,
satriektu un pazemotu sirdi,
Dievs, Tu nenicināsi. R.

Lasījums no svētā apustuļa Pāvila pirmās vēstules Timotejam (1 Tim 1, 12-17)

Es pateicos mūsu Kungam Jēzum Kristum, kas mani stiprināja, ka Viņš mani uzskatīja par uzticības cienīgu, izraudzīdamies mani kalpošanai.

Es iepriekš biju zaimotājs, vajātājs un varmāka, tomēr saņēmu žēlsirdību, jo to biju darījis nesaprazdams, neticībā. Bet pārbagāta bija mūsu Kunga žēlastība reizē ar ticību un mīlestību, kas ir Kristū Jēzū.

Patiesa un pilnīgi pieņemama ir tā mācība, ka Kristus Jēzus atnāca uz šo pasauli glābt grēciniekus, starp kuriem pirmais esmu es. Bet žēlsirdību esmu saņēmis tādēļ, lai Kristus Jēzus manī pirmajā parādītu visu lēnprātību par paraugu tiem, kas Viņam ticēs mūžīgās dzīves dēļ.

Un mūsu Ķēniņam, nemirstīgajam, neredzamajam, vienīgajam Dievam, gods un slava mūžu mūžos! Amen. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Alleluja.

Dievs pasauli caur Kristu samierināja ar sevi un mums deva samierināšanās vārdu.

Alleluja.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 15, 1-32)

Tajā laikā pie Jēzus nāca visi muitnieki un grēcinieki Viņā klausīties. Bet farizeji un Rakstu zinātāji kurnēja, sacīdami: "Šis pieņem grēciniekus un kopā ar viņiem ēd."

Tad Viņš pastāstīja tiem šo līdzību, sacīdams: "Kurš no jums, kam ir simts avju, bet viena no tām pazudusi, neatstās deviņdesmit deviņas tuksnesī un neies pēc tās, kas ir pazudusi, kamēr to atradīs? Atradis viņš to ar prieku ceļ sev uz pleciem un, pārnācis mājās, sasauc savus draugus un kaimiņus, sacīdams viņiem: "Priecājieties līdz ar mani, jo es atradu savu avi, kas bija pazudusi!"

Es jums saku — tāpat arī Debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnīgajiem, kam atgriešanās nav vajadzīga.

Vai atkal: kura gan sieviete, kam ir desmit drahmas, pazaudējusi vienu drahmu, neaizdedz sveci, neizslauka māju un rūpīgi nemeklē, kamēr atrod? Un, to atradusi, viņa sasauc draudzenes un kaimiņienes, sacīdama: "Priecājieties līdz ar mani, jo es atradu drahmu, kuru biju pazaudējusi." Tāpēc es jums saku: Dieva eņģeļiem ir prieks par vienu grēcinieku, kas atgriežas."

Un tad Viņš sacīja: "Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais no viņiem sacīja tēvam: "Tēvs, dod man to mantas daļu, kas man pienākas." Un viņš sadalīja tiem mantu. Pēc dažām dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālām zemēm un tur izšķērdēja savu mantu, izlaidīgi dzīvodams. Bet, kad viņš visu bija iztērējis, tajā zemē izcēlās liels bads, un viņš sāka ciest trūkumu. Viņš aizgāja un apmetās pie kāda šīs zemes iedzīvotāja, un tas viņu sūtīja savā tīrumā ganīt cūkas. Un viņš ilgojās remdināt izsalkumu ar pākstīm, ko ēda cūkas, bet neviens viņam tās nedeva.

Tad apdomājies viņš sacīja: "Cik daudziem mana tēva algādžiem ir maizes papilnam, bet es te mirstu badā! Es celšos, iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es sagrēkoju pret Debesīm un pret tevi un vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu. Pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem!" Un piecēlies viņš gāja pie sava tēva.

Bet, kad viņš vēl bija tālu, to ieraudzīja viņa tēvs un iežēlojās, un, izsteidzies pretī, krita viņam ap kaklu un viņu noskūpstīja. Bet dēls viņam sacīja: "Tēvs, es sagrēkoju pret Debesīm un pret tevi. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu." Bet tēvs sacīja saviem kalpiem: "Steigšus atnesiet vislabākās drēbes un apģērbiet viņu, uzvelciet viņam rokā gredzenu un kājās sandales! Atvediet nobarotu teļu un nokaujiet, un mēs ēdīsim un dzīrosim, jo šis mans dēls bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atradies." Un viņi sāka līksmoties.

Bet vecākais dēls bija tīrumā. Un, nākdams atpakaļ un tuvodamies mājām, viņš izdzirdēja mūziku un dejas troksni. Pasaucis vienu no kalpiem, viņš jautāja, kas tas varētu būt. Tas viņam sacīja: "Ir pārnācis tavs brālis, un tavs tēvs nokāva barotu teļu, tādēļ ka viņu ir veselu atguvis." Bet viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā.

Tad viņa tēvs, izgājis ārā, sāka viņu lūgt. Bet tas atbildot sacīja savam tēvam: "Redzi, tik gadus es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu pavēli. Bet tu nekad man neiedevi ne kazlēnu, lai es varētu papriecāties ar saviem draugiem. Un, kad ir pārnācis šis tavs dēls, kas tavu mantu ir izšķiedis ar netiklēm, tu viņa dēļ liki nokaut barotu teļu."

Bet tēvs tam atbildēja: "Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss manējais ir arī tavs. Bet vajadzēja dzīrot un priecāties, jo šis tavs brālis bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atradies." Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

vai īsāk: Lk 15, 1-10

^{www.mieramtuvu.lv}