Man ir 59 gadi. 70-tajos gados sāku spēlēties ar uguni caur iesaistīšanos okultajās lietās, tā īsti neapzinādamies ko daru. Toreiz biju „ticīgs” un „praktizējošs” kristietis: divreiz gadā gāju pie grēksūdzes un pieņēmu Svēto Komūniju, nepazinu Svētos Rakstus, nedzīvoju saskaņā ar Evaņģēliju. Patiesībā nebiju nekāds katolis, drīzāk bīstams citiem, jo rādīju sliktu piemēru. Toreiz vēl nezināju, ka turēt mājās dažādas elku figūras, talismanus, tarota kārtis, dziednieku grāmatas un pornogrāfijas žurnālus ir grēks; es nesapratu, ka Dievs tiešām rūpējas par mani un grib, lai es būtu laimīgs. Kad man bija 23 gadi, es iepazinos ar kādu meiteni. Viņa nepraktizēja savu ticību, māte bija šķīrusies, viņa pastāvīgi izmantoja tarota kāršu licējas pakalpojumus. Toreiz vēl nezināju, ka vecāku grēks, īpaši elkdievības grēks, bieži pāriet uz bērniem. Mēs apprecējāmies un dzīvojām zem viena jumta ar sievas māti. Mums piedzima divi mīļi bērni, tomēr pēc pieciem laulības gadiem sieva secināja, ka mīl citu un ka starp mums viss ir beidzies. Paņēmu čemodānu un pārcēlos dzīvot citur. Pārdzīvoju nervu sabrukumu, savas problēmas mēģināju atrisināt caur alkoholu un zāļu lietošanu. Negribēju dzert, bet kaut kas mani uz to spieda; bija vēlēšanās nodzerties līdz nāvei, bet nevarēju… 1991.gadā radio pārraidē sadzirdēju sludinājumu: „Joga, relaksācija, laba pašsajūta. Nodarbības pēc norādītās adreses”. Apmēram pēc trīs mēnešu ilgām nodarbībām ar relaksācijas, austrumu meditācijas un jogas vingrinājumiem nodarbībās jutos daudz labāk. Skolotājs bija ļoti jauks; uzdāvināja pat krekliņu, kurš man ļoti patika, viņš ieguva manu bezgalīgo uzticību. Neapjautu to ļaunumu, kas no ārpuses izskatījās skaisti un deva pozitīvus rezultātus (pārstāju smēķēt un dzert), tāpēc arvien dziļāk bridu šajā purvā. Daudz meditēju. Pēc apmācībām Holandē pats sāku vadīt relaksējošās nodarbības un tikai tad atklāju, kāpēc tās ir tik iedarbīgas. Patiesība ir tāda, ka nodarbību vadītājs skaita mantru, kas cilvēku atver uz ļaunā gara iedarbību. Šo nodarbību mērķis ir „apgaismošana”, – proti stāvoklis, kurā cilvēks kļūst līdzīgs Dievam (tā ir 100% - tīga lepnība!). Manā dzīvē bija tādi mirkļi, kad vēlējos no tā visa izkļūt ārā, jo sāku redzēt to ļaunumu, kas zem tā visa slēpjas, bet nespēju, jo tas ievelk dziļāk nekā jebkura cita atkarība. 2002.gadā manas mātes lūgšanas tika uzklausītas. Bija tāds mirklis, kad guru acu priekšā es nometos uz ceļiem un lūdzu Dievu: „Dievs, pasaki, kas te notiek un kur es esmu?”. Kungs apžēlojās par mani: Es sapratu, ka tā ir sekta, ka guru kontrolē mūsu prātus un ka mēs esam kļuvuši par bezgribas radījumiem. Mans lēmums bija tūlītējs: Man no šejienes ir jābēg! Ar šo brīdī pazuda labās pašsajūtas mīts, bet sākās murgi. Sātans atņēma man spēku, enerģiju un vēlmi dzīvot. Paliku bez naudas un bez dokumentiem. Desmit gadi pavadīti sektā, simtiem meditācijas stundu par dažādiem dievekļiem un sātana spēkiem, sufisma, budisma un tarota kāršu studijas deva sātanam iespēju piekļūt manai dvēselei. Tika solīta apskaidrošanās, bet viss beidzās ar garīgo, psihisko, fizisko un materiālo sabrukumu… Pēc grēksūdzes Krakovas Lagevņikos (Łagiewniki), Dieva Žēlsirdības sanktuārijā, vēl pusgadu cīnījos pats ar sevi, lai ieietu baznīcā un normāli lūgtos, īpaši rožukroni, jo tas uz sātanu iedarbojas kā atombumba. Šodien zinu, ka toreiz biju dziļi ellē un tikai pēc manas atgriešanās sākās mana attīrīšanās un atgriešanās pie Kristus. Izmetu visas Budas statujas, visus tā saucamos laimes talismanus, bet svešu reliģiju un sektu grāmatas sadedzināju. Pārstāju arī pirkt tā saucamos surogātus, horoskopus un pornogrāfiju. Nonācu kopienā Atjaunotne Svētajā Garā, kur priesteri un animatori aizlūdza par mani. Kungs Jēzus lūgšanas laikā parādīja manus ievainojumus: bērnībā tiku nolādēts, tas nozīmē, garīgi ievainots. Pasvētīja arī manu dzīvokli, kurā līdz tam notika dažādas dīvainas lietas, - es pat nevarēju tajā gulēt. Jēzus Kristus caur Euharistiju un Vissvētākā Sakramenta adorāciju dāvāja man daudz vairāk, nekā sātans bija atņēmis. Ikdienas lasot Svētos Rakstus pārliecinājos, ka Dieva Vārds ir vienmēr dzīvs un darbīgs. Sāku iepazīt Kristus mācību, lasīju daudz reliģiska satura grāmatas un manī notika izmaiņas. Tas ir process, kas prasa daudz laika un sistemātiskuma. Toties tagad es esmu iesācis būvēt savu dzīvi uz Klints. Tagad man pirmajā vietā ir Dievs nevis kaut kādi dievekļi. Visiem cilvēkiem, kas ir grēka ievainoti, iesaku piekopt pacietību, pakāpeniskumu un nemitīgu izaugsmi garīgajā dzīvē. Es atdzimu fiziski, psihiski un garīgi – varbūt līdzīgi sv. Augustīnam. Ja jau viņš kļuva par lielu svēto, tad arī es – rūdīts grēcinieks – gribētu kļūt par lielu svēto! Aicinu arī jūs kļūt par lieliem svētajiem! Materiāls ir sagatavots pēc poļu katoļu žurnāla „Miłujcie się!” 2007, nr.4 
| 
