Par šo disertāciju, kuras temats saucas „Laikmeta pāreja un atklāsme. Modernitāte kā teoloģisks jautājums Bernarda Veltes domā” (itāliski „Transizione epocale e rivelazione. La modernità come questione teologica nel pensiero di B.Welte”), viņš saņēma augstāko novērtējumu Summa cum laude. Disertācijas darba galvenais relators bija profesors Pjero Koda, korelatori profesore Andžela Ales Bello un Ļubomirs Žaks.
Zinātniskās tēzes aizstāvēšana notika publiski, tādējādi ļaujot piedalīties interesentiem un līdzjutējiem, kas kuplā skaitā bija sapulcējušies Laterāna universitātes Akadēmiskā senāta aulā. Klāt bija vairāki universitātes profesori un studenti. Ar savu klātbūtni aizstāvēšanas ceremoniju pagodināja viesis no Latvijas, Jelgavas diecēzes bīskaps, Viņa Ekselence Antons Justs. Piedalījās arī Romā studējošie Latvijas Katoliskās Baznīcas priesteri, Vatikāna radio darbinieki un citas ieinteresētas personas.
Prezentējot tēzi, doktorants vispirms iepazīstināja ar temata aktualitāti. Viņš atgādināja, ka Vatikāna II koncils ir aicinājis izšķirt „laika zīmes”, atklājot, kā Svētais Gars mūs „uzrunā” arī caur laikmeta notikumiem un pārmaiņām, jo no šīs izšķiršanas spējas ir atkarīga Baznīcas evaņģelizējošā misija. XX gadsimta teologs un reliģijas filozofs, vācu tautības priesteris Bernards Velte, kura domas aspektus savā darbā aplūko Zbigņevs Stankevičs, lielu uzmanību ir veltījis Rietumu kultūras un sociālajiem procesiem saistībā ar pasaules kontekstu. Doktorants atzinās, ka tieši Veltes tālredzības spēja, viņa domas aktualitāte mūsdienās, rosinājusi padziļināt viņa studijas. Bernards Velte, kura dzīves laiks sakrita arī ar II Pasaules kara gadiem nacistiskajā Vācijā, sava laika notikumos un pārmaiņās ir centies saskatīt Dieva klātbūtnes zīmes un atklāt, kādā veidā dievišķā Apredzība mūs vēlas vadīt cauri modernitātes laikmeta norisēm.
Priesteris Zbigņevs Stankevičs savā darbā ir centies izpētīt Bernarda Veltes teoloģisko un filozofisko domu par laikmeta pārmaiņām, īpašā veidā izanalizējot modernitātes un kristīgās atklāsmes mijiedarbību, un atklāt jaunās iespējas, ko tā paver teoloģijai. „Vadoties pēc pārliecības, ka Dievs ir klātesošs un turpina darboties pasaulē, es izvirzīju sekojošu sava darba hipotēzi,” teica jaunais teoloģijas zinātņu doktors, proti, ka „modernitātei, neraugoties uz tās divkosību un daudzajiem negatīvajiem iznākumiem, tomēr ir ko teikt Baznīcai, un ka tā var palīdzēt rast atbilstošāku valodu, kādā izteikt kristīgo atklāsmi mūsdienu cilvēkam.”
Apkopojot pētījuma rezultātus, Zbigņevs Stankevičs uzsvēra, ka modernitātes un atklāsmes konfrontācija ir bijusi iespējama, pateicoties pieredzes un vēsturiskuma kategorijām, kas ir izteiktas mūsdienu laikmetā, un ko Velte ir izmantojis modernitātes izpētē. Pamatojoties uz Veltes atziņām, priesteris ir izanalizējis modernitātes kristīgās saknes un nonācis pie secinājuma, ka šai perspektīvā dažādi mūsdienu laikmeta uzstādījumi var tikt izprasti kā centieni piemērot lietas, kas piemīt kristietībai, bet kuras zināmā mērā ir aizmirsuši paši kristieši. Taču šos modernitātes uzstādījumus ir iezīmējis arī netaisnības noslēpums (misterium iniquitatis).
Tāpēc modernitātes attīstību var ietvert dramatiskas nespējas kontekstā ticības gaismā pieņemt prasīgu un harmonisku prāta autonomijas skatījumu, kas aizsākās viduslaiku beigās un veda pie kristietības un kultūras šķelšanās. Rezultātā, modernitātes laikmetā notika šķelšanās starp ticību un prātu, un vēlāk arī starp ticību un vēsturi.
Rietumu pasaules kultūru priesteris Zbigņevs Stankevičs salīdzina ar evaņģēlisko „pazudušā dēla” līdzību. Tādējādi, tēva māju atstāšana tiek pielīdzināta reliģiskās pieredzes zudumam pēdējos gadsimtos, ko izraisa vienmēr aprēķinošs un plānojošs prāts, un kā rezultātā dominē zinātne un tehnika. Grūtības, ar kurām pazudušais dēls saskaras tūlīt pēc tam, kad ir atstājis tēva māju, disertācijas autors salīdzina ar mūsdienu cilvēka apziņu, kas nekritiski izvērtējot savu gājumu, nonāk strupceļā. Tam par piemēru kalpo daudzās pašnāvības un depresijas. Visbeidzot, pazudušā dēla ceļš atpakaļ uz tēva mājām tiek salīdzināts ar centieniem atgūt saikni starp ticību un prātu, respektējot modernitātes prasības, un cenšoties piemērot mūsdienu laikmeta instrumentus.
Noslēdzot sava darba prezentāciju, priesteris Zbigņevs Stankevičs uzsvēra, ka kristīgās domas neatliekams uzdevums ir atsākt Baznīcas tēvu uzsākto gājumu. Tas bija auglīgais Svēto Rakstu atklāsmes un grieķu filozofijas dialogs, kas ļāva iedzīvināt ticību tālaika kultūrā. Arī šodien situācija nav atšķirīga – runa ir par Evaņģēlija „sāls” ielikšanu modernitātes laikmeta „zemē”. 
|
