Pēc tam, kad eņģelis pasludināja Jāzepam, lai viņš nebīstas pieņemt savu sievu Mariju, Dieva sūtnis apmeklēja viņu kārtējo reizi un mudināja bēgt ar visu saimi uz Ēģipti. Jāzeps atkal paklausa Kungam uzticētā Bērna labad. Paradoksāli, ka patiesa mīlestība liek rīkoties tieši sarežģītajos un dramatiskajos brīžos. Šī Bērna piedzimšana ļauj piedzīvot pieņemšanas un atraidīšanas noslēpumu, par ko rakstīja Evaņģēlijā sv. Jānis – Gaisma pastiprina tumsas iedarbību. Lūk, atklājas Kunga Piedzimšanas paradokss: dzīves kvēle pieprasa augstu cenu, proti, bēgšanu uz Ēģipti un „nevainīgo bērniņu” dzīvības. Tā notiek Jāzepa un Marijas gadījumā, tā notiks ar pirmajiem Jēzus mācekļiem, kā arī ar visiem patiesiem Evaņģēlija lieciniekiem. Pats Kristus pārliecināsies par šo likumsakarību – Viņš atpestīs pasauli, bet pasaule Viņu atraidīs. Tomēr Viņa mīlestība uzvar, pārvarot nāvi krustā. Bērns Jēzus jau dzimšanas brīdī tiek novietots konkrētā realitātē, vēstures posmā, konfrontācijā ar konkrēto valdnieku, konfliktu un intrigu ielokā. Tapis cilvēks, Dievs neieslēdz sevi kādā maģiskā kristāla lodē, kaut kādā nodalītā no pasaules telpā, izslēdzot jebkādu riska faktoru. Viņš izvēlas savas tautas likteni un piedzīvo bēgļu gaitas līdzīgi kā miljoni bēgļu uz zemeslodes. Izraēlim Ēģiptes zeme bija patvēruma vieta vajātajiem. Jēzus no bērnības piedzīvo grūtības, viņa liktenis ir atkarīgs no cilvēku izrādītas labvēlības vai viesmīlības. Tanī pat laikā Ēģipte ir maģijas piekritēju zeme, Baznīcas tēvi to uzskatīja par īpaši bezdievīgu. „Ataicināju savu Dēlu no Ēģiptes” (Os 11, 1). Jēzus piedzīvoja to pašu, ko Izraēlis – izgāja atbrīvošanas ceļu. Herods pielīdzināms faraonam, savukārt Jēzus ir pielīdzināms Mozum. Jāzeps atgriežas Izraēlī kopā ar savu saimi kā izvēlētās tautas simbols, kas otro reizi atgriežas no Ēģiptes. Dzīve ir cīņas lauks starp labo un ļauno. Jāzeps pārliecinoši pieņem faktu, ka dzīve ir exodus. Viņš tā audzina Jēzu, lai tas spētu risināt konfliktsituācijas, proti, pildītu Dieva gribu pasaulē, kas ir netaisnības un vardarbības pārņemta. Dieva gribas pildīšana iekļauj sevī pretošanos varai jeb uzticību sirdsapziņai, tātad arī nepatīkamas konsekvences. Jāzepam ir tīra un drosmīga sirds, viņš nealkst atriebības un neatkāpjas no patiesības, viņš nerīkojas vardarbīgi. Jāzeps ir patiesi „inteliģents”, t.i., spēj ieskatīties cilvēka sirdī, kā arī analizēt situāciju pēc būtības. Jāzeps ir pārliecināts par Dieva klātbūtni savas tautas vidū, tādēļ spēj pārvarēt visas grūtības. Jāzeps gan saņem rīkojumus, bet nekad nesaņem konkrētas norādes par to izpildīšanu, viņš patstāvīgi un atbildīgi pieņem lēmumus, tas norāda uz viņa radošumu un uzņēmību. Tāda pieeja stiprina viņa sievas un Bērna Jēzus cerību. *1855. gada 15. jūnijā pāvests Pijs IX marta mēnesi mudināja veltīt sv. Jāzepa godam, līdzīgi kā maija mēnesis bija veltīts Dievmātes godam un jūnija mēnesis - Vissv. Jēzus Sirds godam. Kaut gan sv. Jāzepa godināšana marta mēnesī aizsākās jau agrāk - 1810. gadā, Romā. Šajā, pāvesta Franciska izsudinātajā, sv. Jāzepa gadā marta mēnesī veltīsim laiku pārdomām par mūsu Pestītāja audžutēvu, Baznīcas un strādnieku aizbildni. Lai šis svētais, kurš Svētajos Rakstos nepasaka ne vārda, palīdz arī mums kļūt tuvākiem Dievam. Pārdomas no grāmatas "Józef, człowiek, który prowadzi do Boga" (Jāzeps, cilvēks, kurš ved tuvāk Dievam), autori: pr. Olinto Crespi, Fausto Negri. Ikdienas apceres par svēto Jāzepa marta mēnesī var lasīt šeit - Svētā Jāzepa gads. Foto: Vickie McCarty/Pixabay.com | 
